Fragments no intervijas:
Publiskajās debatēs jūs paudāt viedokli, ka novēršanās no LTV ir saistīta ar protestu pret televīzijas nodarbošanos ar "politiskās elites dienaskārtības nodrošināšanu ziņu saturā".
Te man būtu jāsaka, ka es labprāt pati būtu nonākusi pie šāda secinājuma, tomēr negribu uzņemties laurus, kas man nepienākas. Es ļoti rūpīgi iepazinos ar Jāņa Juzefoviča pētījumu par ziņām sabiedriskajā televīzijā. Tas ir arī publiski pieejams. Man šķiet, pat NEPLP mājaslapā. Tas ir 2012. gada pētījums. Un es tur atradu daudz datos, faktos un pētījumos balstītu vērtīgu konstatējumu. Es citēju to, kas sakrīt ar manām domām, un Juzefoviča kungs būtu tas, kurš šeit būtu jācitē. Tomēr paklausīsimies, kā parasti tiek saukta Latvijas Televīzija - valsts televīzija. Kas cilvēku galvā šķiet viens un tas pats.
Tas ir oficiozs?
Jā, tas cilvēkiem šķiet kā valsts oficiālais kanāls, it kā tāds valsts oficiālais laikraksts, kur mēs komunicējam ar valstī pastāvošo politiku vai kārtību. Kaut gan patiesībā sabiedriskajam medijam ir pilnīgi citi gan uzdevumi, gan mērķi, gan arī tā loma ir pilnīgi savādāka. Jo sabiedriskajam medijam ir jārada un jārāda saturs, kas ir atbilstošs sabiedriskajam pasūtījumam. Es redzu, ka sabiedriskais medijs var būt plašākā izpausmē sistēmas jeb valdošās politiskās elites sarunu partneris. Bet sabiedriskais medijs nevar būt vienas vadošās politiskās domas rupors. Jo beigās mēs atkal nonākam pie tā, ka patērētājam šodien ir lielas iespējas izvēlēties. Cilvēks ļoti izvērtē to informāciju vai informatīvo produktu, ko viņam piedāvā. Ja viņš neredz alternatīvo viedokli, viņš iet citur. Privātam komerciālam medijam vēl ir iespējas paust noteiktu savu pozīciju vai viedokli. Sabiedriskajam medijam ir jābūt situācijā, kur tas parāda dažādos aspektus visā sabiedrībā.
Vai jums pašai, skatoties kādu raidījumu, ir radies iespaids, ka tas ir valdības rupors?
Es pati varbūt nelietotu tik skarbu vārdu kā "rupors". Un manam subjektīvajam viedoklim šeit varbūt nemaz nav tik liela svara. Ja mana personīgā patika vai nepatika neietekmē to, kā tas patiesībā ir. Un tas, uz ko mēs varam balstīties, ir aptaujas jeb konkrēti dati par sabiedrības viedokli, kāds tas pašlaik ir. Lielisks ceļš uz šo demokrātisko sabiedrību ir, kad vienā raidījumā mēs redzam dažādu partiju dažādu viedokļu uzskatu paušanu. Tas, manuprāt, ir pareizais ceļš. Vai televīzija šodien ir rupors kādai konkrētai partijai, es to šodien atturētos apgalvot. Vienlaikus tāds ir valdošais uzskats skatītāju auditorijā.
Vai Latvijas Televīzija var atgūt vadošo statusu?
Latvijas Televīzijas un jaunā sabiedriskā medija vīzijā arī ir šāds formulējums - kļūt par vadošo mediju Latvijā. Tas, manuprāt, ir cienījams mērķis. Arī ļoti izaicinošs mērķis. Ņemot vērā to, ka tirgus attīstās, bet līdzšinējā sabiedriskā medija ekonomiskā darbība un struktūras īpašības nav ļāvušas tik labi izpausties tam potenciālam, kas šim medijam ir. Vai mēs pie šī mērķa varam nokļūt? Skatoties uz Igauniju, kur sabiedriskais medijs ir cienīts, respektēts, daudzējādā ziņā viedokļu un reitingu līderis, tad redzams, ka iespējams tas ir. Vai Latvijā sabiedriskais medijs var kļūt par vadošo? Te droši vien ir jādefinē, ko mēs ņemsim vērā, domājot par «vadošo». Jo viens ir auditorijas dati, kas ir pilnīgi bezkaislīgi. Skatās tik, cik skatās. Te, manuprāt, ir nesaprātīgi tērēt tos līdzekļus, kuri būtu nepieciešami, lai mēs pārspētu pašreizējos tirgus līderus.
Te parādās riski komercializēt sabiedrisko televīziju?
Jā. Un sabiedriskajam medijam ir pilnīgi citi uzdevumi. Sabiedriskās televīzijas saturā primāri ir jābūt uzsvaram uz šo Latvijas bagātību - mūsu identitāti.
Kādi būs pirmie darbi, ja jūs ieņemsiet LTV vadītāja amatu?
Pirmais ir komandas veidošana un saruna ar LTV darbiniekiem, kuriem ir liela skepse par to, kas tur notiek. Lai LTV varētu attīstīties, ir vajadzīga nevis vienota vīzija varas gaiteņos un direktīvu veidā, bet par tām ir nepieciešams vienoties ar cilvēkiem, kuri šajās pārmaiņās būs iesaistīti. Televīzijā ir daudz cilvēku, kas varētu radīt brīnišķīgu saturu, tomēr ir radīta sistēma, kurā idejas bieži atduras kā pret mūri. Radošie mēģina iekļauties sistēmā, nevis sistēma ir kā balstošs elements, kas atbalsta raidījumu veidošanu. Rūpīgi jāizsver, kas ir tas, kas rada produktu, un kas ir tās nodaļas, kas viņiem palīdz. Rada vidi, lai radošie varētu radīt produktu. Tās ir galvenās lietas, ar kurām ir jāsāk no organizatoriskā viedokļa.
Vairāk lasiet trešdienas Dienā!