Latviešu tautai tiek piedāvāts kārdinošs kumosiņš – Satversmes preambula, lai tādā veidā tiktu nostiprinātas tautas vēsturiskās tiesības dzimtajā zemē. Visnotaļ apsveicams un atbalstāms ierosinājums, bet vai patriotiskajā eiforijā netiek palaista garām kāda nianse, kas kā darvas piliens var sabojāt šo piesolīto medus podu.
Līdz šim notikušajās apspriedēs daži prominenti runātāji ir atļāvušies pieminēt Dievturību nepamatoti apšaubot tās vietu latviskajā identitātē un latviskajā dzīvesziņā, bet, nez kāpēc, nepamana daudz acīmredzamākas pretrunas vērtību definīciju formulējumos saistībā ar kristietību un tās ciešo saistību ar politiski ideoloģiskajiem procesiem.
Tas sevišķi skaidri saskatāms kontekstā ar situāciju Ukrainā un Krievijas realizēto "maigo varu" ideoloģiski programatiskā uzstādījuma "Krievu pasaule" ietvaros. Jābūt politiski aklam lai neredzētu, ka Putins arī pareizticību saskata kā labu līdzekli lai uzturētu krievu diasporu pierobežas zemēs ar piederības apziņu Krievijai un šķeltu vietējo sabiedrību pēc reliģiskās un pseidonacionālās piederības, turpinot cariskās Krievijas tradīcijas. Kāpēc tas tiek darīts, to tagad redz un saprot visa pasaule - lai pie izdevīgiem apstākļiem, it kā aizsargājot Krievijas pilsoņu intereses, varētu sūtīt savu karaspēku "glābt pareizi ticīgos" un iekarotu citu zemes, kā tas kristietības vēsturē ir noticis ne vienu reizi vien.
Par šīs reliģiskās politikas ekspansīvajām ambīcijām un iesaistīto pušu abpusējo ieinteresētību liecina ambiciozā un aktīvā Maskavas un visas Krievijas patriarha Kirila iesaistīšanās Krievu pasaules aktivitātēs uzstājoties jau tās 3. asamblejā 2011.gadā:
"Baznīca tiek saukta par Krievu ne jau pēc etniskā principa. Šis nosaukums norāda to, ka Krievu Pareizticīgā baznīca pilda pastorālo misiju starp tautām, kas pieņem krievu garīgo un kultūras tradīciju kā pamatu savai nacionālajai identitātei, vai, vismaz, kā tās būtisku daļu. Tāpēc šajā nozīmē mēs arī Moldovu uzskatām par daļu no šīs Krievu pasaules."
"Savukārt neatkarīgās valstis, kas pastāv vēsturiskās Krievijas telpā un apzinās savu kopējo civilizācijas piederību, varētu turpināt kopā veidot Krievu pasauli un uzskatīt to kā savu kopējo pārnacionālo projektu. Varētu pat ieviest lietošanā tādu jēdzienu kā Krievu pasaules valsts. Tas nozīmētu, ka valsts pieskaita sevi Krievu pasaulei, ja viņā tiek izmantota krievu valoda kā starpnacionālās sazināšanās valoda, attīstās krievu kultūra un tiek glabāta kopēja vēsturiskā atmiņa un kopējas vērtības sabiedrības izveidē."
Vai arī šāda politika preambulas kontekstā jāsaprot kā kristīgās vērtības?
Latvijas pareizticīgā baznīca, kas darbojas Maskavas patriarha pārraudzībā, kurš prasīja Latvijā atzīt krievu valodu par otru valsts valodu, Latvijas valsts normatīvajos aktos ir atzīta par tradicionālo konfesiju pretstatā Dievturībai, kurai nav tāda statusa.
Vai tā nav kārtējā valstisko vērtību ačgārnība?
2. Tāpat kritiku neiztur Egila Levita apgalvojums, ka formulējums "kristīgās vērtības" nav jāsaprot saistībā ar tā piederību konkrētai reliģiskai konfesijai un baznīcai. Šī reliģiskā formācija Latvijas vēsturē nav viennozīmīgi vērtējama tās vēsturiski negatīvās attieksmes dēļ pret latviešu tradicionālo kultūru.
Nekādi nevar piekrist apgalvojumam un ne arī tā formai, ka "… ja mēs piederam pie Eiropas, tad, es domāju, arī latvieša identitāti kristīgā kultūra ir veidojusi. Un pilnīgi neatkarīgi no tā, vai kāds personiski uzskata sevi par kristieti vai nē, tas ir pilnīgi nesvarīgi."
Tas ir vairāk kā svarīgi, jo nevar tikt atzīti un ar Latvijas Satversmes preambulu akceptēti tādi „kristīgo vērtību” formulējumi, kas pēc būtības ir latviskās identitātes nomaiņa un kas akceptē tautu nelīdztiesību, kā to kristietības „svēto rakstu” Jaunajā derībā pauž apustulis Pāvils (vēstule romiešiem):
2. nodaļa.
28 Jo nevis tas ir jūds, kas ārīgi ir tāds; ne arī tā ir apgraizīšana (derības zīme – citos tulkojumos), kas redzama ārīgi pie miesas.
29 Bet tas ir jūds, kam ir iekšēja, sirds apgraizīšana, garā un nevis burtā, tādam atzinība ir ne no cilvēkiem, bet no Dieva (Jahves – patiesais bibliskā dieva vārds),
15.nod.
26 Jo Maķedonija un Ahaja lēmušas sūtīt kādu pabalstu nabagiem Jeruzālemes svēto starpā.
27 Tā viņas lēmušas, jo viņas arī tiem to parādā: jo, ja citas tautas kļuvušas to līdzdalībnieces garīgās lietās, viņām savukārt nākas kalpot tiem laicīgajās."
Nav grūti saprast kāpēc kristietība tās dažādajās formācijās ir labi noderējusi dažādu valstu impēriskām ambīcijām mums gan austrumos, gan rietumos pagātnē un vēl joprojām arī tagadnē un kāda loma tajā tiek atvēlēta parējām otršķirīgajām tautām.
3. Preambulu veidojot tiek lietoti jēdzieni līdz galam neiedziļinoties to salīdzinošajā būtībā. Pats neloģiskākais un pilnīgi ačgārns ir formulējums, ka: "Mūsu identitāti Eiropas kultūrtelpā it sevišķi veidojušas latviešu tautas tradīcijas un dzīvesziņa, latviešu valoda, universālās humānās un kristīgās vērtības". Izrādās, ka nevis mēs paši veidojam savu identitāti radot, izkopjot un uzturot savas tradīcijas, valodu un dzīvesziņu, bet tā ir kaut kur un nez kad uzradusies un sākusi veidot mūs. Skaidrs, ka tāda teikuma konstrukcija ir iestrādāta, lai bez diskomforta un konformistiski politkorekti vienā teikumā ar latvisko dzīvesziņu varētu ietvert kristietību, jo to pie tautas radītām vērtībām nekādi nepieskaitīsi. Ar šādu formulējumu caur Satversmi cilvēku apziņā tiks iekodēta pašvērtību degradējoša destruktīva psiholoģiskā programma – Trojas zirga vīruss, kas, parazitējot apziņā, iznīcina nākotnes paaudzēm kultūrvēsturisko piederību, pašvērtības apziņu un radošo iniciatīvu.
Vai mēs esam apstājušies savā garīgajā izaugsmē un intelektuālajā attīstībā, ka savu identitāti spējam redzēt un traktēt vairs tikai kā kaut kādu pagātnes reliktu salikteni? Vai tad latviskā dzīvesziņa nav dzīvas tautas dzīvs kultūras process, kas ir pastāvējis kopš tās veidošanās pirmsākumiem, ir attīstījies un turpina pilnveidoties tiecoties uz universālām vērtībām, kas sevī ietver kritisku redzējumu uz visu pasauli kopumā? Pat dainas pauž šādu universālu vispārcilvēcisku pasaules redzējumu.
Vienai un vienotai tautai ir sava viena dzīvesziņa tāpat kā viena valoda – tās kultūrvēsturiskajā attīstībā pašas radītā garīgā satversme, kas ir tās identitātes pamatu pamats. Tikai tai jābūt par vērtību mērauklu no pagātnes uz tautas nākotni kā stūrakmenim Satversmes preambulā, kurai Latvijas nākotnes vārdā ir jākļūst par visu Latvijas pilsoņu integritātes un centienu pamatu.
Tāpēc pašcieņu apliecinošam Satversmes preambulas vērtību formulējumam jāskan šādi:
"Latviešu tauta, pastāvot Eiropas kultūrtelpā, savu identitāti ir izveidojusi gadu tūkstošu laikā izkopjot savu dzīvesziņu, valodu un kultūru kā vispārcilvēciskas humānas vērtības. Latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamats. Mūsu sabiedrības galvenās pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, vienlīdzība, ģimene un darbs. Ikkatrs pēc savām spējām rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturas atbildīgi pret līdzcilvēkiem, valsti, vidi, dabu un nākamajām paaudzēm."
Satversmes preambulai jābūt kā programmatiskam tālākās attīstības dokumentam, Latvijas garīgās satversmes uzstādījumam nākamajām paaudzēm, kas kalpotu latviskas Latvijas labad.
Juris
Domājošais>Vēlreiz paldies krist
Benedikts