LDDK: Ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā aug

Un tas neattiecas uz valsts pārvaldi. Valsts pārvaldi jāisina tiktāl, cik atļauj ŠODIENAS līdzeki! Tas ir absurds - privātajā biznesā iztiek ar to kas ir, kamēr ierēdniecība pērk visdārgākos Audi un maksā sev nepamatotas prēmijas!

Prerciizi !!!...pat bazniica simtiem gadu ir zinaajusi meeru - 10%...kas notiek tagad ???

Piedevaam miljonu investorus,milzu razhotnes no rietumiem un austrumiem mums neredzeet kaa savas ausis ,jo neviens neshkjirsies no 40% sava kapitaala,ko pieprasa Latvijas nodoklju sheema...

36% ??? ...un kur veel paareejie peec'nodoklji....PVN...valsts nodevas par pakalpojumiem un tt....beigaas cipars grozaas ap 60%.

Neapliekamais minimums UK ir 7000 (7 tuukstoshi) gadaa...

Ražotājs Latvijā nopelnīt nevar, tāpēc jau arī ir tikai kupi - prodai bizness.

Masn patika par to intelektu. Gluži kā tajā vecajā anekdotē, kur divi policisti prātuļo, kā tad viņiem trūkstot uz burta ''e''. Izrādījās, ka ''entelekts''.

Jā, meklēt un atrast vainas legāli strādājošajiem ir daudz, daudz vieglāk un stipri vien patīkamāk (var izjust mazohistiem tik svarīgo varas garšu), nekā mēģināt cīnīties ar neredzamo zonu.

Darba devēji kļūst arvien nekaunīgāki.....

Aug un augs...taisīšu melno naudu cik var, jo citādi neizdzīvot!!!!!!!!!!!11 PVN-22%, IN-25%, soc. nod.(man kā vienīgajam darba ņēmējam)9%+ kopā 56%, a kur vēl biroja ar ar dārgu aprīkojumu(tas vajadzīgs manam darbam), automašīnas uzturēšana, plus degviela, administratīvie izdevumi...reizēm sanāk strādāt pilnīgi par velti, i maizei nesanāk...Kurā valstī vēl ir tādi nodokļi uzkrauti uzņēmējam kā šajā muļķu zeemē?!

Kā jau iepriekš ticis ziņots, Latvijas valdība ir atteikusies pieteikt īpašumtiesības uz SIA “LatRosTrans” naftas vadā Polocka-Ventspils esošo bufernaftu, kuras vērtība tiek rēķināta vismaz 60 miljoni latu. Kā galvenais iemesls tiek minēts fakts, ka valsts rīcībā neesot tādu pierādījumu, kas ļautu uzvarēt tiesā. Puaro.lv rīcībā nonākuši valdības pasūtīti divi neatkarīgi juridiskie atzinumi, kas ar faktiem, balstoties uz dokumentiem, pierāda, ka Latvijas valstij ir reāla iespēja iegūt šo strīdus naftu savā īpašumā. 2011.gada jūnijā bijušais privatizācijas aģentūras valdes loceklis, jurists Viktors Šadinovs ir sagatavojis atskaiti, kurā punktu pa punktam izpēta ar bufernaftu saistītos jautājumus. Atskaitē tiek sīki aprakstīta vēsturiskā situācija un izdarīti secinājumi par valsts iespējām iegūt bufernaftu savā īpašumā. Par lielāko problēmu tiek uzskatīts fakts, ka nav dokumentu, kas nepārprotami pierādītu bufernaftas īpašniekus. Šādi dokumenti ir eksistējuši, bet šobrīd tiek uzskatīti par pazudušiem. (Tajā pat laikā arī pretējās puses rīcībā, saprotams, nav dokumentu, ar kuru palīdzību varētu pierādīt, ka nafta piederētu tai.) 1996. gadā “LatRosTrans” pārstāve no Latvijas puses, valsts akciju sabiedrība “LaSaM”, tika nodota privatizācijai. Pamatkapitāla novērtējumā vērtētājs norāda, ka “nafta, kas atrodas naftas cauruļvadā, nav “LatRosTrans” īpašums un tās vērtība netiek atspoguļota bilancē”. Līdz ar to nafta, kas atradās cauruļvadā, netika privatizēta. Tomēr šajā brīdī sākas maģiskais aplis, jo valsts nemaz nevarēja nodot cauruļvados esošo naftu privatizācijai – tās rīcībā nebija dokumentu, kas pierādītu valsts īpašumtiesības uz naftu. Situāciju maina 1991. gadā pieņemtais Augstākās Padomes likums “Par Latvijas Republikas valstiskuma ekonomiskā pamata nodrošināšanu”, kurā noteikts, ka “visi bijušajā Padomju Latvijā izvietotie vai reģistrētie uzņēmumi vai citi civilie objekti un tiem piederošā manta ir Latvijas Republikas īpašums, ja vien starpvalstu līgumos nav paredzēts citādi”. Ņemot vērā, ka likuma pieņemšas brīdī cauruļvads darbojās un līdz ar to tajā bija arī bufernaftanafta, tā automātiski kļuva par valsts īpašumu kopā ar cauruļvadu, tā pieder valstij arī šobrīd, un noskatīties, kā tā tiek pārdota un naudu iebāž kabatā privāta uzņēmuma akcionāri, ne tikai nav nekāda pamata, bet vēl vairāk, šāda valdības bezdarbība būtu uzskatāma par noziedzīgu bezdarbību. Balstoties uz šo secinājumu, valsts var vērsties tiesā, jo “LatRosTrans” rīcībā nav nekādu dokumentu, kas pierādītu viņu īpašumtiesības uz strīdus naftu. Advokātu biroja “Zelmenis & Liberte” sagatavotajā ziņojumā teikts, ka Latvijas valsts ir nodevusi privatizācijai tikai maģistrālo naftas cauruļvadu, kas ir transporta infrastruktūras objekts. Nafta, kas atrodas cauruļvadā, ir transportēšanai paredzēta kustama lieta, tādēļ nevar tikt uzskatīta par privatizētu, jo nav cauruļvada piederums. Līdz ar faktu, ka valsts nekad nav nodevusi naftu privatizācijai, tai ir pamats celt prasību tiesā un pierādīt savas īpašumtiesības uz to. Abi Puaro.lv rīcībā esošie atzinumi sagatavoti pēc valsts pasūtījuma un tajos tiek uzsvērts, ka valstij ir diezgan liela iespēja uzvarēt tiesā un iegūt šo naftu savā īpašumā. Tomēr atbildīgās amatpersonas bez cīņas grasās atdot 60 miljonus privātiem uzņēmējiem. Gribot negribot šādos apstākļos būtu jārunā par korupcijas ēnu, kas krīt pār šādu ārkārtīgi netipisku valdības bezdarbību. Šķiet , ka 60 miljoni ir pietiekami liela summa, lai valdība, tiesiskuma koalīcija, korupcijas apkarotāji un ģenerālprokuratūra nekustinātu ne pirkstiņu, lai kaut vai tikai tiesā noskaidrotu, kam tieši pieder šie 60 miljoni. Informēti avoti apgalvo, ka šo shēmu Vienotībai sagatavojis un piedāvājis iepriekšējais tieslietu ministrs, tagad Saeimā neiekļuvušais Aigars Štokenbergs, taču nešaubīgi, ka šī valdības bezdarbība ir akceptēta visaugstākajos Vienotības vadības līmeņos.

postsovjetiskie ierēdņi nav tendēti uz šādiem risinājumiem. Viņiem patīk izjust varu, tādēļ viņi arvien vairāk palielinās sodus un pastiprinās kontroli.