Fragments no intervijas:
Premjers izteicis viedokli, ka Liepājas metalurga akcionāru darbības nekādā veidā neveicina to, lai uzņēmums sekmīgi turpinātu darbu.
Es brīnos par premjera viedokli. Ne tikai viņa, bet arī dažu ierēdņu, ministru. Kāpēc viņi koncentrē uzmanību uz akcionāriem? Vai tas ir pareizi? Vai nav atklāti redzams, kas notiek Metalurgā? Kāpēc koncentrējas uz akcionāriem - kaut kāda šķelšanās un tā tālāk. Tā nav viņa darīšana - domāt par to. Jādomā ir reāli - kāpēc šobrīd ir tāda situācija, kāda tā ir Metalurgā. Ne jau akcionāru dēļ. Bet tāpēc, ka viss Metalurgs ir izzagts. Maksimāli izzagts. Kāpēc par to nedomā? Kāda starpība, ja akcionāri savā starpā kašķējas un netiek galā? Tas nav biznesa jautājums. Tas ir personīgs jautājums. Un kāpēc tādam lielam vīram kā premjers ir uz to jākoncentrējas un par to tikai visu laiku jārunā? Par to runā arī ekonomikas ministrs. Par to runā finanšu ministrs. Es domāju, normāli cilvēki to varētu uztvert ar smaidu, - ja man kāds neatdeva kurpes vai bikses vai mēs tur ar sievu savā starpā kaut ko, - tā ir mūsu iekšējā lieta! Jūs saprotat? Iekšēja lieta, iekšējs darbs! Tas neattiecas uz kopēju darbu.
Kas ir Liepājas metalurga problēmu cēlonis?
Manā uztverē galvenais iemesls tajā, kas šodien notiek Metalurgā, ir tā izzagšana. Un es oficiāli to pasludinu. Kāpēc neviens neuzdeva jautājumu, kāpēc es tā savulaik aizgāju no Liepājas metalurga? Desmit gadu man nekādas saistības ar Metalurgu nav, un joprojām saka, ka tā ir problēma - iekšējie sakari. Nu, kā tas var būt, ja desmit gadu es tur nebiju? Un kāda var būt akcionāru vienotība, ja, no vienas puses, ir godīgi akcionāri un, no otras puses, nav godīgu akcionāru. Man jāiet runāt ar tiem, kam es neuzticos? Zinot viņus ļoti labi, no deviņdesmitajiem gadiem. Ka viņi bija saistīti ar krimināliem. To es uzzināju vēlāk - tikai, kad es privatizēju rūpnīcu. Dombrovska izteikumu, ka nelaime ir tikai tāpēc, ka akcionāri nav savā starpā vienojušies, es vērtēju, atvainojiet mani, ka rupji varbūt bišķi, - bet tā ir muļķība.
Vai premjers Valdis Dombrovskis ir ar jums konsultējies Liepājas metalurga jautājumā?
Ja būtu normāla valdība, viņi jau sen būtu ar mani izrunājušies tā, kā vajag. Es pirms trim gadiem uzrakstīju vēstuli Dombrovskim, kur izklāstīju, kas notiek ar Liepājas metalurgu un kas ir jādara. Viņš to papīru, manējo vēstuli, aizsūtīja Vilka kungam. It kā pareizi. Vilka kungam bija visa tā lieta jāpārbauda un jāanalizē. Bet ko dara Vilks? Viņš aizsūta to vēstuli Liepājas metalurgam! Nu, manā prātā, ar tādu nolūku - lai viņi tiek galā ar Lipmani. Redziet, Lipmanis uzrakstīja sūdzību, tieciet galā ar viņu! Vai tas ir normāli? Vai tā ir valstiska pieeja? Kā var dot valsts galvojumu, ja jau toreiz 2009. / 2010. gadā viņi bija maksātnespējīgi? Maksātnespējīgi, bet viņiem dod valsts garantiju. Tu pārbaudīji? Tur bija neatkarīgs audits? Mīļie, BDO! Es zināju BDO agrāk, nekā viņi to zina. No paša sākuma viņi zaudēja ļoti daudz laika. Ja viņi jau iedeva negodīgiem cilvēkiem to valsts galvojumu. Es nemaz nešaubos, kādā veidā tas tika dots. Es varu atklāti pateikt - ar maksājumiem! Var jau par mani teikt, ko grib. Es izgāju cauri deviņdesmitajiem gadiem. Bet man nekad nebija krišas, es nekad nebiju saistīts ar bandītiem. Nedomāju, ka viņiem, Liepājas metalurgam, tik vienkārši iedeva galvojumu, tur bija viss samaksāts.
Jūs uzskatāt, ir pareizi, ka valsts samaksāja 67 miljonus eiro parādu UniCredit bankai?
Nepareizi - kategoriskā formā! Mēs zinām to banku, mēs visi zinām, kas ir šī banka un kāds ir tāds imidžs Eiropā un pasaulē. Valstij tas bija jāzina. Tāpēc jau mums ir valsts banka, ko vada manis cienītais cilvēks. Viņam bija jāzina, kas ir šī banka.
Vai Liepājas metalurgam vajag tiesiskās aizsardzības procesu?
Pašlaik tiem diviem akcionāriem ir ļoti izdevīgi, ja būtu maksātnespēja. Kāpēc? - es jums pateikšu. Tā ideja ir ļoti vienkārša. Viņi grib novest līdz maksātnespējai, lai būtu vismazākā cena. Kopā ar tiem angļiem, ar ko viņi visu laiku strādā, savā starpā dala to starpību.
Stemcor?
Jā, jā, Stemcor. Mēs ļoti labi pazīstam Stemcor. Es pats Krievijā ar viņiem strādāju. Viņiem plānā ir atstāt tikai krāsni, taisīt un pārdot tikai sagataves. Un Metalurgā atstāt tikai vienu trešdaļu vai ceturtdaļu cilvēku. Viņi nedomā, ko darīt ar velmētavu. Viņiem viens produkts ir - armatūra. Jūs zināt, cik grūti ir ar vienu produktu? Vajag lielu nomenklatūru, tad tu vienmēr esi topā. Bet viņi tikai ar armatūru. Nu, pašlaik kara nav nekur, nevienam nekas nav vajadzīgs.
Bet visai Liepājai interesē tikai viens jautājums - vai rūpnīca strādās?
Es vēlreiz gribu pateikt - ja būtu normāla valdība, viņi uzticētu to Lipmanim vienam pašam. Esmu gatavs vēlreiz šajā valstī pierādīt, ka Liepājas metalurgu var pacelt. Bet - lai man netraucē neviens. Es pats to visu izdarīšu. Es saprotu, ka viņi baidās, ka viņi netic Lipmanim. Un tāpēc, nu, protams, man jāmeklē varbūt investori. Bet man jau bizness, viss ir. Man žēl to cilvēku, kas strādā par sīknaudu tādā sarežģītā un ļoti bīstamā ražotnē. Man ļoti žēl pilsētas, kurā esmu dzimis un audzis. Kā var būt, ka šobrīd valsts pat neskatās, kāda ir uzņēmuma struktūra. Vai var būt struktūra bez tirgošanas? Nav pat mārketinga daļas. Tāpēc, ka tie divi cilvēki, Zaharins, viņš kategoriskā formā nevienu nelaiž klāt - viņš tirgos! Un viņam ir divi klienti - Alžīra un tie afēristi angļi. Un viņam ir izdevīgi - viņam tirgus nav vajadzīgs. Ja ekonomikas ministrs būtu profesionālis, nevis mākslinieks, ja finanšu ministrs, kas iedeva garantiju, bet tagad jau atkal runā par atgriešanos politikā, būtu profesionāls, - viņš uzreiz iebilstu. Tā ir mūsu valsts problēma, ka pie varas nāk tie pavisam nabagie cilvēki. Un žēl, ka viņus var nopirkt par sīknaudu. Es nenosaukšu vārdus, protams, citādi mani nositīs. Tas jau ir nonsenss, ka izveidoja jaunu padomi, kur iesaistīts ir finanšu direktors, kas ir viens no galvenajiem vainīgajiem pie tā, kas notiek Liepājas metalurgā. Galvenais inženieris, kas uzdrošinājās uzstādīt krāsni un neieguldīt naudu, lai atmosfēra būtu tīra. Tur jau smird visa pilsēta no tās krāsns! Te vajadzēja būt no finanšu, no ekonomikas ministrijas cilvēkiem, un es domāju, ka es arī neesmu pēdējais cilvēks. Ar mani bija jārunā, pirms skaļi teikt, ka akcionāriem nav vienotības, viņam vajadzēja mani uzlūgt un ar mani izrunāties. Ar mani neviens nerunā.