Protams, vārds "fašisti" tiek lietots arī kā lamuvārds. Taču konkrētās lietas kontekstā tas vai tika lietots tikai un vienīgi ar nievājošu konotāciju. Runu teica politiķis, un tajā tika komentētas viena politiska spēka darbības. Mirska uzskatā tās acīmredzot bija fašisma ideoloģijas izpausme.
Vai Mirskim ir taisnība konkrētajā gadījumā? Un vai NA (toreizējo Visu Latvijai!) var vēsturiskā vai politoloģiskā skatījumā uzskatīt par fašistiem? Par šiem jautājumiem var strīdēties – taču ne jau tiesā. Turklāt Mirskim, ja viņš pārsūdzēs tiesas lēmumu, ir lielas izredzes uzvarēt ja ne Augstākajā tiesā, tad Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Vārda brīvības robežas tomēr ir pietiekami plašas, lai atļautu arī skarbu politisko oponentu kritiku.
Tiesas lēmums vēl dīvaināks šķiet pašreizējās Eiropas kontekstā. Dažādi pētnieki ir vienisprātis, ka Eiropā pašlaik atdzimst fašisms dažādās formās. Protams, reti kurš politisks spēks atļaujas pats uz sevi attiecināt šo vēsturiski sašmucēto terminu. Atklāti saukt savu partiju par fašistisku joprojām ir politiska pašnāvība. Tajā pašā laikā politiķu retorika un rīcība ir ļāvusi skaidri diagnosticēt fašistus. Jobbik Ungārijā, Zelta Rītausma Grieķijā, Gērta Vildera partija Nīderlandē – tie ir tikai daži piemēri.
Kā izrādās, arī mūsu kaimiņzemē Zviedrijā parlamentā ievēlētie Sverigedemokrater ir fašisti. Tā svaigā grāmatā ar nosaukumu Mīlētais fašisms (Älskade fascismen) atzīst žurnālists un vēsturnieks Henriks Arnstads. Viņš brīdina, ka eiropiešu naivais skatījums uz nacionālismu var novest pie briesmīgām sekām. Proti, ir pilnīgi iespējams, ka mēs jau pavisam drīz dzīvosim jaunā "fašisma simtgadē".
Ja salīdzina Sverigedemokrater un NA politiķu retoriku un uzvedību, ir jāatzīst, ka mūsu nacionālradikāļi ir krietni skarbāki savās izpausmēs. Pilnīgi iespējams, ka tas ir tāpēc, ka NA ir valdības partija, tāpat arī kritika pret šo politisko spēku ir krietni vājāka nekā pret viņu "brāļiem" Zviedrijā.
Tagad tiesa Latvijā šo kritiku slāpē vēl vairāk. Arī tā ir vispārēja tendence Eiropā. Zviedru žurnālists Magnus Lintons grāmatā Ienīstie: par labējo radikāļu upuriem (De hatade: om radikalhögerns måltavlor) ir apkopojis savas intervijas un analīzi par romu tautības cilvēkiem Ungārijā, musulmaņiem Nīderlandē un "kultūrmarksistiem" Norvēģijā. Viens no grāmatā atspoguļotajiem nacionālradikāļu upuriem ir nīderlandiešu akadēmiķis Tomass von der Dunks. Viņš bija salīdzinājis Gērta Vildera partijas idejas ar nīderlandiešu trīsdesmito gadu fašistu partijas idejām un atklājis daudzas paralēles. Diemžēl iepazīstināt ar savu analīzi plašāku auditoriju pētniekam ir liegts. Viņa priekšlasījumi tiek vienkārši atcelti. Un viņš nav vienīgais, kas tiek pakļauts šādai cenzūrai. Principā Nīderlandē Gērts Vilders joprojām ir uzvarētājs – viņam ir atļauts saukt Korānu par fašistisku grāmatu, taču nevienam nav tiesību saukt Vilderu par fašistu.
Latvija līdz ar NA labvēlīgo tiesas lēmumu ir spērusi pāris soļus Eiropas fašisma virzienā. Tieši tāpēc ir laiks gan vēsturniekiem, gan politologiem un žurnālistiem beidzot viest skaidrību jautājumā par NA ideoloģisko bāzi. Taisnību sakot, vēl ne tik sen viens no viņu vadošajiem ideologiem vārdā Jānis Iesalnieks nebūt nevairījās paust savas simpātijas pret fašismu: "Līdzības ir pietiekamas, lai Ulmaņa režīmu klasificētu kā maigi fašistisku. Un ar to es nebūt nedomāju kaut ko sliktu, gluži otrādi – man tas ir daudz pieņemamāks nekā mūsdienu pseidodemokrātija."
Šie vārdi ir rakstīti 2008. gadā. Taču pēdējā laika NA aktivitātes (agresīva vēršanās pret, viņuprāt, visu pretvalstisko un antilatvisko) man atsauc prātā kāda cita, senāka varoņa vārdus. "Viss valsts iekšienē, nekas ārpus valsts, nekas pret valsti," reiz postulēja Benito Musolīni. Vai NA centieni ierobežot pulcēšanās brīvību pie Brīvības pieminekļa nedvako pēc šī moto? Un kā ar NA kritiku pret Nodarbinātības valsts aģentūru, kura, akvaimanuvai, informē cilvēkus arī par darba iespējām citās Eiropas Savienības valstīs? Bez dziļākas NA politisko aktivitāšu analīzes uz šiem jautājumiem atbildēt nav iespējams. Un te nu tiesas lēmumi mums nepalīdzēs. No fašisma iedīgļiem ir iespējams atbrīvoties tikai un vienīgi diskusiju un argumentācijas ceļā. Labs sākums būtu noskaidrot, ko mēs Latvijā saucam par fašismu – un nevis teorētiskā, bet praktiskā nozīmē.