Otrdien, 26. jūnijā, prezidenta juridiskie padomnieki uz kopēju sēdi bija uzaicinājuši daudzu kompetentu iestāžu, tādu kā Centrālā vēlēšanu komisijas, Tieslietu ministrijas, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, Vides un Reģionālās attīstības ministrijas pārstāvjus, cienījamo Čepānes kundzi, kā arī ZZS un SC pārstāvjus, lai, pie viena galda sēžot, uzklausītu visu pušu viedokļus, bet pēc tam sagatavotu savas rekomendācijas par dzirdētajiem argumentiem Valsts prezidentam. Tādejādi, varu ar pilnīgu pārliecību apgalvot, ka prezidenta lēmums ir rūpīgi izsvērts un pārdomāts.
Jā, gribētu pat uzsvērt, ka mēs daļēji piekrītam tam, ka 10 000 pilsoņu paraksti referenduma procedūras uzsākšanai, ir maz. Jau strādājot pie likumprojekta Juridiskajā komisijā, mēs ierosinājām šo slieksni palielināt līdz 30 000. Iespējams, arī par šo skaitli mēs turpmāk varētu diskutēt, bet tikai līdz reāli savācamam parakstu daudzuma slieksnim. Mūsu mērķis ir izveidot saprotamu un izpildāmu kārtību, kas neierobežotu tautas iespējas paust savu gribu, bet kuru arī nevarētu mākslīgi izmantot valstij nedraudzīgu mērķu sasniegšanai.
No valdošās elites puses, arī cienījamās oponentes I. Čepānes, ir izskanējuši argumenti, ka nevajag jau uztraukties, jo likums stāsies spēkā tikai 2015. gadā, tad visiem taču būšot elektroniskais paraksts, kas taču atvieglošot parakstu vākšanu. Arī bāriņtiesas un citas pašvaldību iestādes par baltu velti nodrošināšot pilsoņiem iespēju parakstīties par tautas nobalsošanas ierosināšanu. Padomāsim, vai tas ir reāli? Šodien pieņemt lēmumus, kas balstās uz iespējām un maldīgām vīzijām par to, kas būs 2015. gadā, labākajā gadījumā ir naivi, bet sliktākajā – tā ir apzināta cilvēku maldināšana. Dzīve ir pavisam citāda. Tas, ka 2015. gadā visiem valsts iedzīvotājiem būs elektroniskais paraksts, ka visi vecākā gadagājuma cilvēki gan pilsētās, gan laukos būs interneta lietotāji, ir mīts! Nav laba prakse šodien pieņemt likumus ar atrunu, ka pēc vairākiem gadiem gan jau kaut kā tehniski varēsim nodrošināt to izpildi. Tas ir tāpat kā šodien pielemt, ka, piemēram, 2020. gadā 10% Latvijas iedzīvotājiem būs jālido kosmosā.
Bet jo īpaši gribu pieminēt Čepānes kundzes piesaukto „sazvērestības teoriju”. Nekad un nekur es neesmu teikusi, ka valdības vadītājs Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF) ir solījis šādu referendumu likumu, bet tikai to, ka iespējams ar SVF ir vienošanās par vērtīgu valsts uzņēmumu, tādu kā Latvenergo, Latvijas Valsts meži, vai kādu citu, atklātu vai slēptu privatizāciju, vai pārdošanu. Tad ar šādu ierobežojumu pieņemšanu privatizācija tiktu atvieglota, jo sabiedrībai praktiski nebūtu iespējas paust savu, valdības plāniem pretēju, viedokli. Un to, ka šāda varbūtība pastāv, apliecina notikumi ne tik senā pagātnē – jau ir bijis mēģinājums privatizēt Latvenergo, ko tikai tautas griba apturēja. Un pilnīgi iespējams, ka tieši šādu iemeslu dēļ ir tik asa reakcija no valdošās elites puses pret to, ka tautai arī turpmāk varētu būt iespēja apturēt valdības iecerētos lēmumus. Tieši šī neiecietīgā reakcija vēl vairāk pastiprina šaubas par referendumu likuma izmaiņu ierosinātāju patiesajiem mērķiem. Uzmanīgu dara arī steiga, ar kādu šīs izmaiņas likumā tika virzītas Saeimā, nedodot pietiekamu laiku diskusijām sabiedrībā. Kāpēc šis likums ir vajadzīgs tieši šobrīd un tieši šāds?
Un noslēgumā. Šobrīd pats galvenais ir nopietnais darba cēliens, kas ir priekšā gan Saeimas pozīcijas, gan opozīcijas partijām. Mums kopīgi ir jāstrādā pie šī likumprojekta par referendumiem, jāatrod un jāvienojas par tādiem risinājumiem, kas patiesi atbilst latviešu tautas interesēm, kas dos reālu iespēju pilsoņiem paust savu gribu un viedokli par mūsu valstij svarīgiem jautājumiem.