Neiburga: Nepieciešams cilvēks, kurš vairāk saistīts ar kultūru

kultūras ministrs nevar būt nekulturāls komjaunietis

"...Spriedze lielajā pilsētā turpināja pieaugt, kultūrbaumas spindzēja viena pēc otras. Otrs lielākais priekšnieks pēc rātes galvenā Lācīša - Lielkociņš izteica viedu domu par to, ka Kultūras preču bodniece Zanetta tomēr ir publiski jānoper, jānogriež viņas blondi krāsotie mati un jāaizliedz vienu gadu staigāt raibos brunčos un braukt ar divriteni plašajā kultūras druvā. Ieskatoties apkārt visās dzertuvēs sēdošo kultūras cilvēkus, bet it īpaši skribentus pārņēmušajā haosā, Baltā teātra VIŅŠ pēkšņi atskārta, ka ir jāizmanto situācija. Un uzreiz Baltā teātra fasāde tika aizklāta ar milzīgu palagu, kas sludināja - pilsētā ir ieraties burvis un mags Folands, kas visiem piedāva iepazīties ar īstiem brīnumiem. Neta burvju nūjiņā paraustītais Andris Nelss un dažas operprīmas visas vienā tonalitātē nedabīgi mehāniskā balsī sāka spiegt par šo super-puper-mega šovu Baltajā teātrī. VIŅA dzīvesdraugs Artuā pārtrauca nebeidzamās Valentīnas operas nekad nepabeidzamo komponēšanu un sacerēja jaunu Tango, kas tika pasludināts cienīgs saņemt Lielo Mūzikas Ēdiena Piedevu no pašas VIŅA Gundas Bezcerīgi Mūžīgi Skaistās visus turpmākos desmit gadus. Informatīvā morfija apdullinātā, vēl no pilsētas neaizbēgusī publikas pārpalikusī daļa sāka plūst uz piesolīto šovu. Pūlī neviena neatpzīta arī gāja pazemotā Kultūras preču galvenā bodniece Zanetta, bet, neviens, neviens nenojauta, kādu pārsteigumu viņa nesa azotē. Varbūt tie bija trīsdesmit vara graši, ko iedeva viņas birojas ostu santehnikas galvenais speciālists, bet varbūt...."

Lumpeniskais naids pret visu, kas augstāks par pašu saprašanu, protams, diez vai kādu pārsteigs komentāru lapās, bet tās gan ir muļķības, ka blogi aizstās grāmatas, un kultūras radītājiem jākļūst par izmirstošu profesiju (kā kādreiz svešu lējējiem, kad izgudroja elektrību). Kultūra (izņemot ASV mikimausu "kultūru") NEKUR sevi pilnībā neatpelna, un ekonomiskā atdeve NAV kvalitātes kritērijs, drīzāk otrādi. Un tie daži piemēri, kas ir gan labi, gan pieprasīti, tāpat neiztiek bez dotācijām (kā Jaunais Rīgas teātris). Un tā ienīstā Demakova, starp citu, bija labākā ministre, jo gādāja par līdzekļiem, bet nediktēja saturu ( Grende ar savu nacionālo "jumtu" un visām "nacionālā pasūtījuma" pļāpām velk tieši uz to).