Nodokļu maksātāju biedrība: Kāpēc PVN atmaksas shēmās jācieš nodokļu maksātājiem?

c., kas neliedz ne piedalīties valsts iepirkumos, ne arī tajos uzvarēt. Taču te atklājas kāda būtiska nianse – kāpēc valsts izvēlas uzticēties uzņēmējiem, kuru piedāvājums formāli atbilst visiem konkursa nosacījumiem, bet reputāciju labākajā gadījumā var nosaukt par diskutablu.Vilks met spalvu, bet tikumu ne – tā varētu teikt par atsevišķu uzņēmēju vēlmi nopelnīt par jebkuru cenu. Bizness var būt godīgs un var nebūt tik godīgs, un ir arī skaidrs, ka Latvijā retais uzņēmums ir bez grēka nodokļu nomaksas ziņā – katram var gadīties, kaut vai neuzmanības dēļ. Tomēr nebūtu pieļaujams, ka valsts iepirkumos piedalās uzņēmumi, kuru īpašnieki figurē kā iespējamie PVN shēmu organizatori un ka tā dēļ nākas ciest uzņēmējiem, kas savu naudu vēlas nopelnīt godīgi. Jo PVN shēmu veidotājs zina – var droši piedāvāt nepamatoti zemu cenu, jo, ja neizdosies nopelnīt godīgā ceļā, tad varēs izmantot PVN atmazgāšanas pakalpojumus.Jāatzīmē, ka ikvienam uzņēmējam, ikdienā organizējot biznesu, ir iespēja saskarties ar nodokļu atmazgāšanas shēmu īstenotājiem un faktiski nav receptes, kā no šādiem "sadarbības partneriem" būtu iespējas izvairīties. Protams, ziņas par iesaisti šādos darījumos nonāk publiskajā telpā un arī uzņēmēju vidē cirkulē šādas runas, ar kuru uzņēmumu grupu var strādāt un kuriem uzņēmumiem nav pārāk laba reputācija. Un ikvienam jau zināms – ja kāds sadarbības partneris tiks pieķerts nodokļu nemaksāšanā, tad Valsts Ieņēmumu dienests pavisam drīz klauvēs arī pie visu sadarbības partneru durvīm, un VID audits nebūs nekāds patīkamais pasākums.Jāatzīmē, ka valsts risks, iesaistoties darījumos ar potenciālajiem nodokļu shēmu veidotājiem, ir tāds pat liels kā privātajam uzņēmumam. Tomēr, ja privātais uzņēmējs var vienkārši atteikties no darījuma, pat īsti nenosaucot iemeslu, tad valsts pārvaldē ar piņķerīgo iepirkumu sistēmu šādas iespējas īsti nav, ja vien kā kritērijs ir minēta zemāka cena. Spilgts piemērs tam ir būvniecības nozare – tā, piemēram, uzņēmumu grupu, kuras centrā atrodas uzņēmums Moduls Rīga, tiek turēta aizdomās par PVN izkrāpšanu, bet vēl nesen uzņēmums bija aktīvs valsts un pašvaldību būvniecības konkursu uzvarētājs. Spilgts piemērs ir arī sabrukušā veikala Maxima celtnieku gadījums – pagājis tikai gads kopš nelaimes, taču būvfirma Re&Re sekmīgi startē valsts iepirkumos un ir vinnējusi konkursu par Olaines cietuma būvniecību. Protams, uzņēmuma un to amatpersonu atbildību vērtēs tiesa un cietums nav veikals, un šādām būvēm ir pavisam cits drošības līmenis, taču, šķiet, neviens nevēlētos, lai atkārtojas deviņdesmito gadu vidus gadījumi, kad no cietumiem masveidā muka ieslodzītie tieši vājās drošības dēļ.Jāatzīmē, ka citi piemēri nav tālu jāmeklē – tā, piemēram, nodokļu nemaksāšanas shēmās iesaistītie uzņēmumu īpašnieki sekmīgi piedalās valsts iepirkumos un tas, ka vēl pirms pāris gadiem bija aizdomas, ka uzņēmumi piedalījušies Eiropas fondu naudas izkrāpšan, tam nav šķērslis. Starp tiem varētu minēt arī SIA Dīlers īpašniekus – ir kā sekmīgs metālapstrādes uzņēmums, ja vien skaļi nebūtu izskanējušas ziņas par aizdomām Eiropas fondu naudu izkrāpšanā un nodokļu shēmu veidošanā. Dīvaini, ka abos šajos gadījumos kā pasūtītājs iezīmējas tieslietu un iekšlietu struktūras – cietumi, kā zināms, ir Tieslietu ministrijas pārziņā, bet, piemēram, konfiscēto akcīzes preču iznīcināšana ir Iekšlietu ministrijas pārziņā.