Gaujas nacionālais parks, piemēram, esot pieņēmis tādus noteikumus, kurus viņam kā makšķerniekam šausmīgi gribēšoties pārkāpt. Parkam jākalpo cilvēku izglītošanai un rosināšanai atrasties dabā, tam vajadzētu būt pirmajam Dabas pārvaldes uzdevumam, taču GNP pieņemtie un valsts atbalstītie aizliegumi Oltem šķiet tuvredzīgi.
«GNP teritorijā atrodas divas valsts zivaudzētavas — Kārļi un Brasla. Par Latvenergo, respektīvi, mūsu, naudu tās katru gadu laiž Gaujā taimiņus un lašus. Labi, dievs ar lašiem, aizsargājama suga, bet taimiņi ir savairojušies. Gaujas parks uzdrošinās paziņot, ka viņiem, lūk, visas zivis ir dabīgās. Blēņas! Pilna Gauja ar audzētavas taimiņiem! Kāpēc, kad tie ir iznārstojuši, es viņus nedrīkstu ķert? Tā ir normāla saimniecība — ja zinātnieki pasaka, ka taimiņu pietiek, tu samaksā mazu naudiņu un darbojies! Un vispār — kad lašveidīgās zivis nārsto, tas ir ideāls tūrisma modelis! Vari skolēniem pie šīm nārsta vietām bioloģijas stundas pasniegt! Pie mazajām, skaistajām upītēm bērniņi mācītos, kā zivtiņas vairojas. Bet tagad viss ir aizliegts, neko nedrīkst, sargāsim! Ar tiem pieciem inspektoriem ar nabaga algu? Stulbi! Bet tagad cilvēks sēdēs un dzers alu pie teļļuka, nevis brauks makšķerēt! Neviens norvēģis tā nevarētu izdzīvot, bet mēs turamies. Tikai zāles dzeram vairāk un vairāk, jo neesam izprovocēti pakustināt pēcpusi! Ja mēs vairāk kustētos, kļūtu veselīgāki, mums arī vairāk bērnu dzimtu — nākamie nodokļu maksātāji!» Olte pauž intervijā žurnālam Sestdiena, pārtverts ceļā uz mājām Ērgļos pēc kārtējā labā darbiņa – zivju mazuļu ielaišanas šoreiz Gaujas baseina upītēs, kas ir pērn sāktā projekta Miljons foreļu atgriešanās pasākums.
Uz nākotni zivju sabiedrisko attiecību speciālists Olte gan raugās optimistiski un ierosina makšķerēt arī Rīgas centrā, Uzvaras parkā un kaut vai kanālā pie Operas nama. Ūdens esot tīrs. Mēs neprotam izmantot iespējas, kas mums dotas.
Fragments no intervijas:
Nu jau varēs teikt, ka Latvijas mazupītēs pusmiljons foreļu ir atgriezušās?
Jā! Cilvēkam, kurš šo projektu aizsāka, parakstoties uz četru gadu programmu, bija skaidra doma, ka viņš ar savu darbību mēģinās izraisīt nākamo darbību. Bijām Līgatnē, un tur pagastvecis tā arī saka: lūkos ielaistās zivis nosargāt! Kāpēc mums jābrauc uz Zviedriju, Norvēģiju? Gribam, lai viņi brauc pie mums! Līgatnē ir tik skaista upe! Ilgi nebūs jāgaida. Uztaisīs vēl taimiņu ceļu, un lupatās būs tas zviedrs! Viņš jau krūmos nav ielīdis, viņam tādu nav gar upes malām. A mums tā ir bioloģiskā daudzveidība! Ods kož — brīnišķīgi, tā arī ir daudzveidība. Uztaisījām raidījumu par odiem un ērcēm. Morāle: kā patērētājam tev tas liekas milzīgs traucēklis, bet patiesībā tā ir mūsu dabas kvalitātes zīme.
Esi apbraukājis un apstaigājis vai visu Latviju. Vai vari pateikt, kuras mums ir tās tīrākās vietas, kuras — piedrazotākās?
Tīrākās vietas parasti ir privātīpašumi, jo tur ir kāds, kas pa īstam rūpējas par savu apkārtējo vidi. Latviešiem ir tāds teiciens: Kopus cūka nebarojas! Diemžēl tā arī šobrīd ir. Varbūt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, skraidot apkārt, spēs kaut ko mainīt, bet pašlaik visvairāk ciešam no tā, ka nedalāmies viens ar otru informācijā. Kur var aizbraukt, ko apskatīties un arī kā saņemt bišķi vairāk naudas vai atbalsta. Dalīšanās ar informāciju nozīmē arī, ka vairāk bērnu varētu dzimt. Būs bērni, būs arī saprašanās, mazāk egoisma. Es tiešām tā domāju. Var gadīties, ka nebūšanām ir sociāli iemesli.
Intervijā Māris Olte stāsta arī par gudrona dīķu sanācijas darbiem Inčukalnā, bioloģisko pārtiku un zaļu domāšanu. Lasiet Sestdienā!