Taču pieaug kontrasts starp preču un pakalpojumu cenu dinamiku. Pēc preču cenu stabilizācijas aprīlī to dinamika atkal slīd deflācijas zonā, jūnijā preces maksāja par 0,2% lētāk nekā pirms gada. Turpretim pakalpojumi bija jau par 2,9% dārgāki, turklāt tikai mēneša laikā to cenas pieauga par 0,6%. Tas ir likumsakarīgi pie tik strauja algu kāpuma, kāds Latvijā ir šogad, 1.ceturksnī bruto algas pieauga par 7,7% un tas nevar neietekmēt to pakalpojumu cenas, kuru izmaksu galvenā sadaļa ir algas un kur ir grūti palielināt ražīgumu. Tipiski piemēri ir frizētavu, kā arī kafejnīcu un restorānu pakalpojumi, kuru cenas jūnijā pieauga par apmēram 5% gada griezumā. Frizētavu pakalpojumus jau iepriekš izmantoju kā piemēru eiro ieviešanas ietekmes ilustrēšanai, jo te augšupvērsta ietekme bija skaidri redzama un tagad ir interesanti redzēt, kas noticis dažus mēnešus vēlāk. Šo pakalpojumu cenas jau pērn pamazām tiecās augšup, vidēji mēnesī pieaugot par 0,4%. Eiro ieviešanu frizieri ar prieku izmantoja cenu noapaļošanai uz augšu, gada pirmajos mēnešos tām kopā augot par 3,3%. Taču pēc tam par sevi atgādinājusi konkurence un 2.ceturksnī cenas vairs pieauga tikai par 0,3%, bet maijā cenas pat nedaudz pazeminājās. Acīmredzot daļa tirgus dalībnieku saprata, ka viņi ir pārāk aizrāvušies un klienti sākuši balsot ar kājām.
To redzot, var tikai nopūsties par to, ka par ekonomiskajiem procesiem pie mums tiek runāts kā par nepārvaramas varas izpausmēm un ārējo spēku nebeidzamām manipulācijām ar daudzcietušajiem "vienkāršajiem" iedzīvotājiem. Tā tas bija arī, runājot par eiro ietekmi uz cenām. Tas, kas patiesībā noticis tikko aprakstītajā piemērā un kas notiek daudzās līdzīgās situācijās ikdienā, ir eleganta saspēle starp pircējiem un pārdevējiem, meklējot abpusēji izdevīgu kompromisu. Tirgus spēkiem nodrošina, ka visi ir daudzmaz apmierināti ar saviem ieguvumiem un izmaksām.
Ir skaidrs, ka kopumā pakalpojumu cenas augs, strauji augošā ekonomikā vienkārši tas nevar būt citādi. Savukārt preču cenas arī turpmāk mainīsies nedaudz. Tas saistīts galvenokārt ar eirozonas ekonomikas perspektīvām, kas pēdējā mēneša laikā ir jūtami pasliktinājušās. Eiropas Centrālā banka ir arvien vairāk norūpējusies par ilgstoši pārāk zemes inflācijas risku, taču ar tās rīcībā esošajiem instrumentiem būs ļoti grūti cenu kāpumu paātrināt. Zemā galapatēriņa preču inflācija eirozonā lielā mērā noteiks arī norises Latvijā, jo precēm ES valstu robežas nav liels šķērslis.
Preču ražotājiem iespējas paaugstināt cenas tātad būs ierobežotas gan mājas, gan galvenajos eksporta tirgos un algu pieaugums būs jākompensē ar ražīguma paaugstināšanu vai peļņas maržu samazināšanos. Vidējā termiņā tiek sagaidīta eiro kursa krišanās, taču drīzāk lejupejošas būs arī enerģijas un citu izejvielu cenas dolāru izteiksmē, līdz ar to spēcīgs augšupvērsts cenu spiediens no importa puses joprojām nav gaidāms. Ja šīs prognozes piepildīsies, vismaz nebūs jātiek galā ar situāciju, kad pārdošanas cenas nemainās, bet iepirkumu cenas kāpj uz augšu. Atliks vien pielāgoties algu kāpumam Latvijā, kas būtībā nozīmē — tu nedrīksti attīstīties lēnāk nekā caurmēra uzņēmums tavā nozarē un tirgū, kas var būt pilsēta, valsts vai plašāks reģions.