Patiesā projekta virzītāja izvēlējusies atrasties ēnā, kamēr NEPLP nav spējīga, bet atbildīgā kultūras ministre nemaz negrib to aizstāvēt. Tāpēc Ainārs Dimants staigā apkārt žēlodamies, ka projektam trūkst politiskā atbalsta. Un tas, ka projektam trūkst atbalsta, esot "politiskais spiediens".
Taču tieši NEPLP pašai bija pienākums šo politisko atbalstu gūt, nodrošinot politiķu, žurnālistu un cilvēku vispār izpratni par šī projekta vajadzību. Svarīgs indikators tā pamatotībai ir sabiedriskā medija darbinieku atbalsts, bet tā nav. Jo kurš gan būs tik drosmīgs, ka pateiks, ka to atbalsta valsts televīzijā un radio strādājošie žurnālisti un tehniskie darbinieki? Latvijas Radio žurnālisti to ne tikai neatbalsta, bet aktīvi cīnās pret to un pareizi dara.
Jaunā sabiedriskā medija uzturēšana līdz 2018. gadam izmaksās aptuveni 89,2 miljonus latu, un visa tā rezultātā vienotais medijs saražotu par 35% vairāk oriģinālsatura nekā tagad. Koncepcija ir bla-bla-bla par piederību Eiropai un starptautiskajai kopienai, un nacionālo identitāti, un kvalitatīvu saturu, un konkurētspēju ar augstiem reitingiem vienlaikus. Izplūdušas, neko neizsakošas vai pat savstarpēji izslēdzošas lietas vienlaikus.
Jo kā gan var cīnīties par reitingiem un vēlēties izmest no sabiedriskā medija cilvēku mīlēto un Latvijā joprojām augstā līmenī esošo sportu? To var darīt tikai cilvēks, kas drīzāk lobē skandināvu privāto mediju, nevis Latvijas valsts medija intereses. Kā var runāt par kvalitatīvu mediju un mest 100 g kultūras uz nakts raidījumiem.
Sabiedriskajam medijam ir jākonkurē ar satura kvalitāti, nevis kvantitatīviem rādītājiem, kas var būt tikai papildu rādītājs. Sabiedriskā medija viedokļu dažādība nenozīmē tikai politisko viedokļu dažādību, bet vispirms satura dažādību, kas atspoguļo dažādo sabiedrību. Tam ir jābūt gan sporta, gan kultūras draugu, gan jaunu māmiņu, gan vecu makšķernieku kanālam, Latvijas tautas kanālam.
Nav jākautrējas no vārda "valsts", ja tas raksturo Latvijas valsti tās dažādībā, runājot par sabiedrisko mediju. Sabiedriskajam medijam nav jābūt vienvirziena Eiropas propagandas kanālam, nedz arī pie varas esošo politisko partiju darbību ziņu raidījumu kanālam. Jo ir arī cilvēki, kurus neinteresē politiskās ziņas, bet interesē kultūra.
Pašlaik absolūti nav skaidrs, kāpēc labās lietas, kuras ar vienotā medija palīdzību grasās īstenot tā virzītāji, nevar īstenot kavlitatīvi, bet atsevišķi televīzijas, radio un interneta kanāli. Tikmēr pastāv nopietnas aizdomas, ka jau sākotnējā mediju apvienošanas iecere bija atvieglot politisko kontroli pār sabiedriskā medija dažādo redakciju veidoto saturu, apdraudot vārda brīvību Latvijas valstī.