Mans uzdevums ir daudz vieglāks, jo jau iepriekš gan prezidents Tomass Hendriks Ilvess, gan prezidente Daļa Grībauskaite pastāstīja par Baltijā esošo noskaņojumu, par mūsu izjūtām un attīstību.
Es vairāk vēlos pievērsties tieši Latvijas pieredzei, bet, zinot, ka šeit ir daudzi kolēģi, kuru valstis ir pievienošanās procesā Eiropas Savienībai, ne vienmēr visa praktiskā pieredze ir izteikta ļoti konkrēti.
Pateicoties Latvijas valdības drosmīgajam darbam, mūsu tautas pacietībai, kā arī mūsu uzņēmēju spējai adaptēties attiecīgajā situācijā, mūsu valsts ir atgriezusies uz izaugsmes ceļa. Protams, es vēlos atzīt arī par to, ka mēs neesam vēl sasnieguši pirmskrīzes līmeni. Mēs esam ļoti tuvu. Tas nozīmē, ka nākamajiem soļiem jābūt apsvērtiem ļoti rūpīgi.
Ļoti vispārējs viedoklis par to, kāpēc krīze bija tik dziļa, un tas ir arī mans viedoklis, ir ES fondu apgūšana līdz ar ārvalstu tiešo investīciju ietekmi, kas pietiekami ilgā termiņā radīja tādu izjūtu, ka viss attīstās ļoti pozitīvi. Tāpat arī privātpersonas, redzot šo izaugsmi, uzņēmās ļoti augstus privātos parādus. Kad beidzot visas šīs privātās investīcijas vairs nesniedza tūlītēju labumu, zināmā mērā izveidojās likviditātes krīze. Latvijas pieredze rāda – mēs esam izdarījuši pietiekami daudz kļūdu dažādās jomās.
Latvija pamatā cieta no krīzes banku sektorā. Aptuveni puse no mūsu ārējā parāda ir saistīti ar bankām. Kā sekas tam mēs ieviesām daudz stingrākas prasības banku sistēmai. Mūsu kapitāla prasības ir daudz augstākas, tāpat likviditātes prasības. Kā sekas tam sākās nesapratīgi strauja nebanku sektora aizdevumu palielināšanās. Šī aktivitāte ilgākā laika periodā ir daudz bīstamāka nekā banku krīze. Latvijā patlaban ir tūkstošiem cilvēku, kuri pilnībā atkarīgi no šīs aktivitātes. Tas ir jāņem vērā.
Protams, ir vēl viens sauklis par plašāku atjaunojamo resursu izmantošanu. Mēs esam veikuši lielus soļus, kam rezultāts ir tāds, ka pašlaik Latvijā ir tā dēvētā obligātā iepirkuma komponente, kas ir ļoti tuvu elektrības tirgus cenai. Nezinu par citām valstīm, bet, piemēram, Vācijā šī komponente jau ir virs elektrības tirgus cenas. Patiesībā šis pieaugums rada mums lielas bažas un joprojām nav īsto atbilžu, kā vadīt šo procesu, kā darboties ilgtermiņā.
Patiesībā tas ir viens ļoti nozīmīgs jautājums, jo visas ES direktīvas un regulācijas būtu jāapsver ļoti, ļoti uzmanīgi.
Latvijai vēl viens nozīmīgs jautājums, proti, taupības politika radīja ilglaicīgu problēmu - konkrēti mūsu valdības spējai darboties. Daudzi talantīgi cilvēki atstāja valdību. Patlaban ir būtiski mainīt šo klimatu, stiprināt mūsu valdību. Īpaši mazajām valstīm pašreizējā posmā vissvarīgāk ir veidot spēcīgas valdības un darbam ES struktūrās nozīmēt profesionālus un atbildīgus cilvēkus. Tas ļautu izvairīties no tādām kļūdām, kādas izdarīja Baltijas valstīs pašā sākumā attiecībā uz kopīgo lauksaimniecības politiku. Mēs bijām pārāk vāji, lai aizsargātu mūsu intereses no paša sākumā. Patlaban sasniegt ES vidējo līmeni ir ļoti sarežģīts uzdevums.
Mums esošajā situācijā joprojām lielākais drauds ir mūsu cilvēku emigrācija. Ir sarežģīti nosaukt precīzu Latviju atstājušo cilvēku skaitli, bet, skatoties uz pašvaldību vēlēšanu rezultātiem, noteikti varam redzēt, ka no lielajām pilsētām un galvaspilsētas attālākos reģionos dalība pašvaldību vēlēšanās ir ļoti zema. Tam iemesls ir tāds, ka patiesībā tur vairs nav cilvēku.
Ja mēs ilgtermiņā nespēsim atrast veidu, kā paātrināt mūsu ekonomikas izaugsmi, un šai izaugsmei jābūt augstākai nekā ES vidējam līmenim, lai pārskatāmā nākotnē, vēlākais nākamajos 10 gados, sasniegtu ES vidējo līmeni, tas var radīt draugus valsts turpmākai attīstībai. Šis aspekts attiecas arī uz jaunajām potenciālajiem dalībvalstīm, īpaši mazajām valstīm. Lielās valstis ir pašpietiekamas un pašregulētas. Šajā gadījumā tas nav tik būtiski. Taču mazajām valstīm ir ļoti svarīgi būt spēcīgām, lai aizstāvētu savas intereses ES, lai izteiktu savu viedokli.
Tādēļ šis samits ir vairāk nekā nozīmīgs, lai apmainītos ar dažādiem uzskatiem un lai veidotu noteiktas grupas, aizstāvētu konkrētas intereses. Taču mūsu pašu rokās ir būt atklātiem pret kaimiņiem un meklēt labākos risinājumus mūsu valstīm.
Mēs redzam savu nākotni ne tikai aktivitātēs ES ietvaros, bet arī aktīvākā ekonomiskā sadarbībā ar kaimiņvalstīm, Austrumu partnerībā, kur mēs jau patlaban aktīvi strādājam. Tā ir Ukraina, Moldova, kā arī Centrālāzijas strauji augošo valstu potenciālie projektos. Latvijas delegācija ir apmeklējusi šīs valstis visplašākajā pārstāvniecībā – ne tikai ministri, bet arī dažādas sabiedriskās organizācijas, izglītības iestādes un lielas mūsu uzņēmēju grupas. Mēs vēlamies strādāt ļoti praktiski, izveidot reālus kontaktus un būt aktīvi visās jomās. Es redzu ļoti lielu potenciālu Turkmenistānā, Azerbaidžānā, Kazahstānā. Šajā reģionā būtisks aspekts ir patiess miers Afganistānā, kur šīs valstis var darīt daudz vairāk nekā mēs visi kopā. Tas nozīmē izveidot nepieciešamo vidi Afganistānai izglītībai, veselības aprūpei un uzņēmējdarbības attīstībai.
Esmu pilnībā pārliecināts, ka, strādājot katrai valstij neatkarīgi tajās jomās, kur konkrētā valsts jūtas visstiprākā, un apvienojot šīs pūles, mēs panāksim arī visas ES izaugsmi. Tas ir mūsu pašu rokās, un ir labs pamats darbam.