Sekojot līdzi šīs Saeimas komisijas pēdējā laika aktivitātēm, nevar nepamanīt atsevišķu komisijas deputātu (īpaši komisijas priekšsēdētājas Elīnas Siliņas) centienus iniciēt uzlabojumus parlamenta administratīvajā nodrošinājumā. Leģendas un dažādi pastāsti par un ap deputātu autoparku klīst gadiem ilgi. Tāpēc, nav šaubu, ka ir jāizvērtē Saeimas autobāzes sniegto pakalpojumu efektivitāte un lietderīgums! Saeimai vienreiz par visām reizēm ir jāsakārto ar deputātu tehnisko nodrošinājumu saistītos jautājumus atbilstoši citu Eiropas parlamentu labākai praksei! Kā varam konstatēt, nekam mazākam kā autoparkam ar 88 transportlīdzekļiem iepriekšējo sasaukumu parlamentārieši nav spējuši piekāpties. Acīmredzot ar piedzīvoto finanšu krīzi un tās radītajām sekām, kuras skārušas turpat katru mūsu valsts iedzīvotāju, ir bijis par maz, lai izkustinātu mūsu "tautas kalpus" no arogantās pašapmierinātības orbītas, jo līdz šim jebkuri mēģinājumi būtiski mazināt ar Saeimas darbu saistīto amatpersonu privilēģijas izmantot par valsts budžeta naudu iegādātas un uzturētas automašīnas dienesta (?) vajadzībām ir beigušies bez rezultāta. Raudzīsim cik atbildīgi un radoši būs 11.Saeimas deputāti?!
Ņemot vērā Saeimas bagāto pieredzi starpparlamentāro attiecību uzturēšanā būtu tikai loģiski, un, iespējams, kādam deputātam pat interesanti, kaut vai salīdzinājumam noskaidrot, cik tad transportlīdzekļu ir, piemēram, Ziemeļvalstu parlamentu rīcībā. Ziemeļvalstis nav nejaušs piemērs. Par šo valstu modeli no mūsu politikas veidotāju puses tiek runāts vairākās dimensijās (kultūras, konkurētspējas, pilsoniskās sabiedrības, utml.).
Ziemeļvalstis cita starpā ir arī lielisks piemērs starpparlamentārai sadarbībai, kas nozīmē plašu ikdienas kontaktu uzturēšanu, savstarpējas konsultācijas par dažādiem darba kārtībai nozīmīgiem jautājumiem. Neskatoties uz atšķirīgo deputātu skaitu un dažādām vēsturiskām tradīcijām, daudzas procedūras un procesi, kas saistīti ar likumdevējvaras darba rutīnu, Ziemeļvalstu parlamentos ir sakārtoti līdzīgi.
Par to pārliecinājos pirms vairākiem gadiem apmeklējot Skandināvijas valstu parlamentus, lai iepazītos ar mūsu ziemeļu kaimiņu pieredzi parlamentārā darba tehniskajā nodrošinājumā. Jau toreiz zinot mūsu Saeimas deputātu apetīti un akūtās vajadzības pēc autotransporta pakalpojumiem (2005.gadā Saeimas autobāzē bija 102 transportlīdzekļi!) ne bez pārsteiguma konstatēju, ka, piemēram, Islandes Altingu (Althingi) ar 63 deputātiem apkalpo vien trīs automašīnas, no kurām viena ir pastāvīgi piesaistīta parlamenta priekšsēdētājam (spīkeram), pārējās divas apkalpo ārvalstu delegācijas, ja nepieciešams. Līdzīgs skaits transportlīdzekļu bija arī Norvēģijas un Zviedrijas parlamentu rīcībā, neskatoties uz ievērojami lielāku deputātu (169 un 349) un, attiecīgi, parlamenta darbības nodrošināšanā iesaistīto darbinieku skaitu.
Lai pārliecinātos, ka Ziemeļvalstu parlamentārieši nav mainījuši tikumus, pirms dažām dienām nosūtīju pieprasījumu Somijas, Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas parlamentu informācijas birojiem ar mērķi noskaidrot, cik tad šobrīd transportlīdzekļu ir deputātu un parlamentu administrāciju rīcībā. Vienas dienas laikā saņemtās atbildes vēsta sekojošo:
- Somijas parlamenta (Eduskunta) rīcībā ir trīs automašīnas, kuras uzmanto parlamenta priekšsēdētājs un abi viņa vietnieki;
- Dānijas parlamenta (Folketinget) rīcībā ir divas automašīnas, no kurām vienu izmanto parlamenta priekšsēdētājs, bet otra apkalpo parlamenta administrāciju;
- Norvēģijas parlamenta (Stortinget) rīcībā ir četras automašīnas, no kurām parlamenta reprezentācijas vajadzībām tiek izmantotas trīs, savukārt viena (elektromobilis) tiek izmantota pasta funkciju nodrošināšanai;
- Zviedrijas parlamenta (Riksdag) rīcībā šobrīd nav nevienas automašīnas!
Lai nebūtu pārpratumu ....., protams, nav jau tā, ka deputātu pienākumu pildīšana augstāk minētajos parlamentos ir viens vienīgs altruisms. Laikam jau nebūs pamata uzskatīt, ka darba organizācijā un, jo īpaši, parlamentu darbības caurspīdīgumā un efektivitātē Ziemeļvalstu parlamentus varētu novērtēt zemāk par mūsu Saeimu. Arī tur deputāti pārvietojas un, ja neskaita Dāniju, tad, kā zināms, valstu teritorijas un attālumi tur ir krietni lielāki nekā pie mums. Tādēļ pastāv dažādi kompensāciju mehānismi, t.sk. kompensācijas par izmantotajiem transporta pakalpojumiem. Kā norāda Dans Stenborgs no Zviedrijas Riksdaga Informācijas biroja: deputātu transporta izmaksas tiek segtas, ja ir izpildīti noteikti kritēriji. Bet arī šāda tipa kompensācijas nav svešas mūsu Saeimas deputātiem neatkarīgi no Saeimas autobāzes sniegtajiem pakalpojumiem!
Ar zināmu ironijas devu jākonstatē, ka mūsu bagātajā valstī simts parlamenta deputātu darbības nodrošināšanai tiek izmantots sešas reizes lielāks automašīnu skaits nekā visos piecos Ziemeļvalstu parlamentos kopā! Tad kur ir iemesls šādai disproporcijai?! Nevēlēšanās saskatīt pašsaprotamas lietas, kamēr kāds nepasaka priekšā vai politiskās gribas trūkums? Ar šādu attieksmi velti gaidīt sabiedrības cieņu un augstu Saeimas darba novērtējumu!
Atgriežoties pie Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijā skatāmā jautājuma par iespējamo Saeimas autobāzes optimizāciju, aicinu, ņemot vērā Ziemeļvalstu parlamentu pieredzi, samazināt Saeimas rīcībā esošo automašīnu skaitu līdz trīs, maksimāli piecām vienībām, bet ieekonomēto naudu novirzīt, piemēram, māmiņu algām vai citiem demogrāfiskās krīzes risinājumiem.