Jāatzīst, ka Igaunijā virkne faktoru ir specifiski labvēlīgi - piemēram, arī Latvijai tik sāpīgajā aizbraucēju jautājumā. Proti, arī Igaunijā citās valstīs strādājošo skaits mērāms desmitos tūkstošu (oficiālā statistika - 25 000), bet - apmēram 70% no tiem maizi pelna turpat kaimiņos Somijā, kas, kā saka, ir pavisam cits stāsts. Bet - un tas jau ir interesanti - apmēram 20% no ārzemēs strādājošajiem ir nodarbināti uzņēmumos, kurus dibinājuši paši Igaunijas uzņēmēji. Un šāda forma noteikti ir saikni ar dzimteni vairāk veicinoša. Droši vien tam ir objektīvi iemesli, bet, šķiet, Latvijā šāda tendence nav novērota.
Lai kā arī būtu, Igaunijas panākumi bezdarba mazināšanā ir iespaidīgi: no 19,8% 2010. gadā līdz 9,3% pērnā gada nogalē (Latvijā rādītājs arī šogad ir apmēram 13%). Proti, ja ņem vērā, ka kaimiņiem arī bija «iekritiens» un tam sekojošie ekonomikas atlabšanas tempi nav bijuši straujāki, rodas sajūta, ka Igaunija šo problēmu risinājusi veiksmīgāk - tā būtu tēma analīzei. Tiesa, SVF eksperti norāda uz kādu nodarbinātības problēmu Igaunijā (tā raksturīga arī Latvijai) - ja kopējais bezdarba līmenis samazinās salīdzinoši strauji, to pašu nevar teikt par t. s. ilgstošajiem bezdarbniekiem.
Vēl viena pieredzes iegūšanas joma, šķiet, ir banku attiecības ar kredītu ņēmējiem. Lai gan par igauņiem mēļo kā prātīgākiem un lēnīgākiem, aizņemšanās vilinājumiem savulaik padevās arī viņi. Bet - SVF norāda, ka t. s. problemātisko kredītu (te gan kopā ir mājsaimniecībām un firmām izsniegtie) īpatsvars šā gada sākumā noslīdējis līdz 3%, kas ir ļoti labs rādītājs. Ja salīdzina ar Latviju, kur, piemēram, mājsaimniecību kredītu segmentā pērnā gada rudenī kavēto īpatsvars bija apmēram 30%... Vai ir bijušas konstruktīvākas attiecības starp aizdevējiem un parādniekiem, ja tā ir, kas to veicinājis?
Par Igauniju dažkārt saka, ka tur notiekošais ar zināmu laika nobīdi uzplaukst arī Latvijā. Šādā kontekstā saistoša tēma ir nekustamo īpašumu tirgus atgūšanās. SVF atzīmē, ka nekustamo īpašumu cenu vidējais līmenis Igaunijā kopš 2009. gada bedres ir audzis par 40%. Vai līdzīgi būs Latvijā? Un - lai cik paradoksāli tas skan šodienas situācijā - vai nekustamo īpašumu cenas atkal (pēc gada diviem) nesasniegs iedzīvotāju vairākumam grūti sasniedzamu līmeni? Būtu noderīgi sekot līdzi, kā igauņi, kā tagad saka, menedžēs šos jautājumus.
Spriežot pēc SVF datiem ziņojumā, kaimiņi turpina būt piesardzīgi izdevumu palielināšanā sabiedriskā sektora algām. Pēc to iesaldēšanas iepriekšējos trijos gados šogad plānots kāpums 5% apmērā, kas ir visnotaļ pieticīgi, ja atceras dažu Latvijas profesionālo grupu prasības. Te, protams, var iebilst, ka Igaunijā atalgojums ir bijis augstāks, attiecīgi arī 5% pieaugums rada lielāku rocību, tomēr jebkurā gadījumā liekas, ka mums ir ko pamācīties, kā Igaunijas sabiedrība veido dialogu starp grupām ar objektīvi atšķirīgām interesēm.
Starp SVF atziņām par Igauniju ir arī kāda būtiska kritiska nots, kas jāņem vērā arī Latvijai. Fonda eksperti norāda, ka viena no būtiskām problēmām kaimiņiem ir inflācija, kas savukārt saistīta ne tikai ar eiro ieviešanu vai citiem objektīviem faktoriem, bet arī ar to, ka ražošana Igaunijā ir salīdzinoši ļoti energoietilpīga (vienas vienības saražošanai patērē salīdzinoši daudz enerģijas). Igauņu paļāvību šajā jomā veidojuši pašu degslānekļa krājumi, kuru potenciāls dažādu iemeslu dēļ mazinās.
Te runa nav par kaimiņu kļūdu iemesliem, tā nu ir viņu problēma. Runa ir par to, ka arī Latvijā mēs daudz runājam par ēku siltināšanu, savukārt biznesa energoefektivitāte tiek apspriesta daudz mazāk. Lai gan tieši šī ekonomikas strukturālā īpatnība (gan Igaunijā, gan Latvijā) rada priekšnoteikumus tādai inflācijai, kuru mēs paši ietekmēt nevaram.
Rezumējot: pat ja atmetam politisko retoriku, lēmumu pieņēmēji Latvijā šķiet patiesi noticējuši uzslavām par to, ko mums izdevies pārvarēt. Uzslavas ir laba lieta, padarītais nav jānoniecina, tomēr par sliktu nenāk arī aktīvi sekot līdzi citu valstu pieredzei.
Kā noslēguma piemēru - lai nebūtu tik Igaunija vien apcerēta - var minēt Slovēniju. Šī valsts piedzīvo nopietnas ekonomiskas problēmas un ir nepatīkamu lēmumu priekšvakarā. Viens no tiem - PVN likmes celšana no 20 uz 22 procentiem. Tomēr interesanti, ka pat situācijā, kad vai nu jāprasa starptautisks aizdevums, vai jāsavelk josta, slovēņi saglabās pazeminātu PVN likmi pārtikai (tā tiks paaugstināta no 8,5 uz 9,5%).
Čehi, portugāļi gatavo interesantus priekšlikumus ekonomikas stimulēšanai, vienlaikus neieslēdzot brutālu tērēšanas mašīnu.