Atklātāki runātāji arī atzīst, ka latviešu valodas prasme vien nenozīmē lojalitāti valstij vai pamatnācijas interesēm, tātad latviešu valodas apguves veicināšana ir noderīga, bet ar to ir par maz. Kādi vēl veidi, instrumenti ir mūsu rīcībā?
Te mēs nonākam pie jautājuma, vai un kā mēs mākam sarunāties, stāstīt, argumentēt. Ir līmenis «tas tā ir, jo tas tā ir». Problēma ir tā, ka tas, kas ir pašsaprotami latviešiem, var nebūt skaidrs citiem. Mums nav jāatsakās no šīs pašsaprotamības kā pārliecības, bet būtu lietderīgi meklēt faktoloģiju, skata punktus, kas mudinātu aizdomāties - pat ja uzreiz nepārliecinātu - mūsu potenciālos sarunu biedrus. Un te, manuprāt, Latvijas valsts politiskā elite nepietiekami izmanto tādu resursu kā mūsu vēsturnieku pētījumi. Diemžēl kļuvis populāri runāt par sociālo zinātņu studentu pārprodukciju (tas daļēji atbilst patiesībai), bet šī ironiskā attieksme kavē saskatīt to, ka ir uzaugusi vēsturnieku, kolektīvās atmiņas pētnieku paaudze, kas kaut kādā paralēlā pasaulītē ģenerē pietiekami objektīvu, interesantu pētījumu klāstu par t. s. sāpīgajiem jautājumiem. Nav jau runa par to, ka valsts sāktu dāsni finansēt šo pētījumu izdošanu vai - vēl greznāk - tulkošanu citās valodās, jo ar varu nevienu piespiest lasīt nevar. Runa ir par to, ka būtu apsveicami, ja mūsu politiķi un citi t. s. viedokļu līderi bagātinātu savu argumentāciju, izlasot kaut vai (ņemot vērā gaidāmos «karstos datumus») Karojošā piemiņa, 16. marts un 9. maijs. Tas pats attiecas uz speciālistiem, kuri strādā LU Vēstures fakultātē, muzejos un arhīvos un kuru zināšanas/darbi nereti neiegūst grāmatas formu. Nodrošināt, lai tie bez maksas pieejami internetā, nemaksā dārgi, regulāras tikšanās un domu apmaiņas vispār nemaksā neko. Neieslīgstot pierādījumu uzskaitē, vēlos uzsvērt, ka ir kļūdaini uzskatīt, ka vēstures jautājumos «viss jau ir izpētīts, un kas nu tur jauns var būt» - pētnieki atrod arvien jaunas spilgtas detaļas, dzīves stāstus, kas varētu uzrunāt pat tos, kuri nevēlas neko dzirdēt par mūsu «oficiālo versiju». Droši vien nekad nebūs tā, ka 16. marts visiem Latvijā dzīvojošajiem nozīmē ko līdzīgu, tomēr, iepazīstoties ar vēsturnieku darbiem, ir sajūta, ka par šo tēmu var runāt citādi, tā, lai cittautiešiem prātā vairāk aizķertos šo vēsturisko notikumu traģiskie aspekti. Cilvēks var nesaprast, ar ko tas otrs lepojas, tomēr sāpēm vajadzētu būt visiem saprotamām.