Uzreiz jāsaka, ka runa nav par kaut kādām pagrīdē ļaunus plānus vērpjošām radikāļu grupām - tas vēl būtu vienkārši. Runa ir par to, ka pat demokrātiskā, turīgā (tātad integrācijai līdzekļus atvēlēt spējīgā) Somija šos cilvēkus integrēt reāli nespēj. Te nav labo un ļauno - vienkārši minētās kopienas dzīvo paralēli somu sabiedrībai. Turklāt - tas, iespējams, ir visbūtiskāk - šī nošķirtība un uzturētās tradīcijas ir tādas, ka kopiena spēj kontrolēt savus gados jaunākos pārstāvjus, kas iekšēji ir atvērtāki jaunās mītnes zemes vērtībām.
Šos ieceļotājus neattur Somijas klimats, zināms nomales faktors (uz šiem faktoriem, šķiet, ceram arī mēs). Jā, Latvija ir samērā trūcīga zeme, tomēr viss ir relatīvs - uz cita fona mēs izskatāmies gluži labi. No visa iepriekš minētā nav vērts izdarīt secinājumu, ka mēs kaut kā varēsim slēgt robežas un citām kultūras, reliģijas tradīcijām piederīgos neielaist. Runa ir par to, ka šādu jaunu kaimiņu integrēšana ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums (atkārtošos - šķiet, ar to netiek galā arī bagātākas un vēsturiski vairāk pieredzējušas valstis). Tas ir pavisam cits žanrs - ne vairs pierastā apmainīšanās ar frāzēm starp latviešu un krievu valodas lietotājiem.
Savukārt islāma klātbūtne nav saistīta tikai ar ieceļotājiem no šai reliģijai tradicionāliem reģioniem. Romānā redzam, ka pat Somijā, kurā nav nedz tik krasu turīguma līmeņa atšķirību, nedz agresīvas valsts ārpolitikas, represīvā aparāta utt., islāms var būt protesta forma pašiem «vietējiem». Turklāt ļoti specifiska protesta forma, kas piedāvā tik ievelkošu alternatīvu, ka te vairs atruna «iztrakosies - pašiem apniks» neder.