Citiem vārdiem sakot, Latvijas aptaujas uzrādītais nav saistāms ar kaut kādu austrumeiropiešiem raksturīgu padomju sistēmas smago mantojumu. Varētu pat teikt, ka tieši otrādi - salīdzinot ar «veco Eiropu», mēs vairāk paļaujamies uz pašu spēkiem, esam pieraduši, ka uz valsti paļauties ir riskanti.
Un tomēr - ja apmēram puse iedzīvotāju ir ar kreisu politisko orientāciju, kāpēc tik pašvaki panākumi kreisām politiskajām organizācijām? Iemesli zināmi: vai nu kreisie asociējas ar cittautiešiem, vai arī viņu darbi pārāk kontrastē ar vārdiem. Un, tā kā kreisie pie varas ir bijuši maz un neveiksmīgi, piemēram, sociāldemokrāti, veidojas apburtais loks: pat ja parādās kreiso grupas ar nesasmērētu biogrāfiju, ļaudis, kuriem it kā vajadzētu šajās grupās saskatīt savu vērtību paudējus, aizbiedē bažas, ka nav skaidrs, vai šie kreisie, ieguvuši varu, kaut ko reālu spēs mainīt un neizrādīsies viltus kreisie.
Iespējams, kreisās politiskās vērtības paliks bez pārstāvniecības partiju līmenī tik ilgi, kamēr nemainīsies valsts kvalitāte plašākā nozīmē. Jo kāda jēga ieviest progresīvo ienākuma nodokli, ja nodokļus tāpat vai nu nevar, vai negrib maksāt, ja ir visai pamatots viedoklis, ka sabiedrības turīgākā daļa tik un tā atradīs veidus, kā augstāku likmi apiet? Kāda jēga iestāties par lielāku valsts lomu ekonomikā, ja līdzšinējā pieredze liecina, ka šī ietekme galvenokārt izpaužas kā skandāli, zaudējumi budžetam un darba vietas savējiem? Kāda jēga valsts izdevumu daļas palielināšanai, ja nav pārliecības, ka arī pašreizējie apjomi tiek tērēti prātīgi? Kreisa ideoloģija nav nekas apkaunojošs (asociācijas ar komunistiem), tomēr vismaz pagaidām Latvijas politisko organizāciju frontē tā vairāk ir teorētiska konstrukcija, un kreisajiem šī vārda patiesajā nozīmē atliek cerēt, ka pseidokreisie nesagānīs priekšstatu par šo uzskatu sistēmu neatgriezeniski.