Teda Nolana vadībā Latvijas hokeja izlase pagājušo pasaules čempionātu Stokholmā beidza ar trim zaudējumiem, ne reizi nepārspējot pretinieku vārtsargu. Nevarība priekšējā līnijā turpinājās spēlēs ar Krieviju, lai gan pa ripai spēlē pretinieku vārtos ielēca. «Ne jau tikai Miķelis Rēdlihs un Lauris Dārziņš, bet arī Juris Štāls un Armands Bērziņš var pastiprināt uzbrukumu,» optimismu turpināja uzturēt Baldonieks. Pēc viņa domām, februārī daudz svarīgāk izrādīsies, vai spēlētāji būs pietiekami labi motivēti. Nevar nepiekrist, taču ir vārīgs postenis, kuram nevar nepievērst uzmanību.
Pirms pāris gadiem atstājot izlases galvenā trenera posteni, Oļegs Znaroks tālredzīgi norādīja uz problēmu, ar kuru jau tuvākajā nākotnē būs jāsaskaras izlases komplektētājiem. Proti, karjeru izlasē beigs Herberts Vasiļjevs, un centra uzbrucēja postenī nebūs augstākajam līmenim atbilstošu spēlētāju. Nevienam nav noslēpums, ka centra uzbrucēji ir komandas smadzenes, kas veido komandas saspēli. Daudz jau nevajag - tikai divus labus centrus pirmajai un otrajai maiņai. Otrā plāna lomām spēlētāju pietiek. Pagaidām ir redzams, ka potenciālajam līderim Jānim Spruktam pieticīgais spēles laiks CSKA klubā nav palicis bez sekām. Viņa gadījumā jānovēl - kaut ātrāk beigtos NHL lokauts!
Ar centriem ir skumīgi, taču ir arī patīkams jaunums. Aleksandrs Ņiživijs esot gatavs atgriezties izlasē, un trenera palīgs Aigars Cipruss par to ir informēts.