Acu priekšā nozib Latvijas valsts reģistrācijas numura zīme, kuru ietver īpaši sarūpēts plastmasas rāmītis ar uzrakstu «MBД Российской Федерaций» (Krievijas Federācijas Iekšlietu ministrija) un labi pazīstamais trīskrāsu karogs ar divgalvaino ērgli tam priekšā. Nekā īpaša, parasts satiksmes noteikumu pārkāpējs. Tomēr, pārdomājot šo situāciju simboliski - emocionālās uztveres līmenī, rodas jautājumi, uz kuriem man nav skaidras atbildes.
Vai šis Latvijai piederīgais cilvēks tik ļoti nemīl mūsu valsti un patiesi mīl Krieviju? Vai tā ir etniskās piederības apliecināšana lielai tautai, lai justos drošāk? Varbūt tas ir protests pret latviešu valodu, kuru gadu gaitā nav bijusi vēlēšanās apgūt? Vai tomēr tas ir padomijas atstātais mantojums, kuru papildina lielkrievu šovinisma iezīmes un mūsdienu Latvijas ideoloģiskā redzējuma trūkums?
Iespējams, ka šie un citi nenoskaidrotie jautājumi ir veicinājuši referendumu par krievu valodas atkal atgriešanos privileģētā stāvoklī, salīdzinot ar citām Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodām. Par neskaidrajiem jautājumiem ir jārunā atklāti un jāmeklē kopsaucēji. Tomēr mainīt valsts pamatlikumu tikai tāpēc, ka cilvēki, ilgus gadus dzīvojot Latvijā, nav apguvuši latviešu valodu, nav saprātīgi. No valodas nezināšanas arī rodas atsvešinātība, jo kā gan cilvēks var īsti saprast, kas notiek valstī, ja nezina vietējo valodu?
Valodas situācija ir radījusi divas informācijas telpas - krievu un latviešu. Nacionālo drukāto mediju iekšpolitiskās tēmas ir gana līdzīgas, kamēr ārpolitiskās intereses ir dažādos virzienos, diametrāli pretēji, austrumi - rietumi. Reģionālie laikraksti pamatā tiek izdoti latviešu valodā, un tā ir unikāla informācija, kas vitāli nepieciešama lauku iedzīvotājiem. Latviešu valodas apguve mūžizglītības kontekstā varētu būt moderns Latvijā dzīvojošo saliedēšanas veids, tas pavērtu jaunas iespējas. Protams, ir jāvēlas iespējas izmantot.