17 bērnu mamma: Man ir tādi paši bērni kā ģimenēs, kurās aug viens vai divi

Četrdesmitgadīgā Marija vienmēr zinājusi, ka viņai būs kupla ģimene, bet smejot atzīst –  nav domājusi, ka tik liela. Tas arī viņai ir mazliet pārsteigums, bet bērnu daudzums ģimenē esot likumsakarīgs – abi ar vīru Vasiliju (50) ir ticīgie un, «cik Dievs bērnu dos, tik būs!». Pat 20, ja Visaugstākais būs tā vēlējies. Marija nāk no četru bērnu ģimenes, laulātais – no deviņu. Un kopš sieviete 18 gadu vecumā apprecējās ar savu bērnu tēvu, ir dekrētā gadu no gada.

Marijai saku, ka modē ir radīt vienu vai divus bērnus, jo vecākiem ir bažas par iztikšanu. «Tā ir,» viņa saka, «bet nevienu mirkli neesmu jutusi bezcerību – nav bijis tā, ka bērniem nav maizes vakariņām. Ģimenei kļūstot kuplākai, pieaug arī rocība. Kur tā rodas, es nezinu, bet saldējumu bērni ēd daudz biežāk nekā tad, kad bija tikai trīs. Protams, sākumā māja nebija tik liela. Tai bija tikai viens stāvs, vajadzēja dzīvot šaurībā, bet vēlāk vīrs ar dēliem uzcēla otro stāvu. Nu vecākajiem bērniem ir katram sava istaba. Zinu, kad pienāks laiks, arī mazākajiem būs sava telpa. Es nemēdzu par lietām sūkstīties pirms laika, jo, kad pienāk īstais brīdis, viss sakārtojas kā nākas. Paļaujos uz Dievu, un vienmēr esmu guvusi gan materiālo, gan emocionālo atbalstu brīžos, kad man vajag.»

Marija zina, ka viņu ģimeni par «gluži normālu» neviens neuzskata. Atzīst, tāpēc nav gribējusi tikties ar mani, jo pēcāk internetā cilvēki rakstīšot brīnumu lietas. «Mūs citi nesaprot, tāpēc raksta, ka bērni plenderē apkārt, skolā neiet – to pametuši un ir neizglītoti... Ļoti sliktas lietas saka, es negribu atkārtot, tikai domāju, kā viņi, nepazīstot mūs, var tā spriedelēt? Ir gluži otrādi – visi bērni iet skolā, labi mācās, olimpiādēs piedalās. Vecākie to jau beiguši, strādā. Man ir tādi paši bērni kā ģimenēs, kurās aug viens vai divi.»

To apstiprina arī Daugavpils Sociālā dienesta vadītāja Svetlana Govrilova. Viņa teic, šī ģimene ir paraugs ne tikai Daugavpilī dzīvojošajiem, bet visai Latvijai. Bērni ir pieskatīti, audzināti un izglītoti, neatšķiras no citiem. Ir gan veiksmes, gan neveiksmes mācībās, arī uzvedībā iet dažādi – kā jau bērniem, teic Larisa Koževņikova, J. Raiņa Daugavpils 6. vidusskolas direktore. Šajā skolā mācās dažas no Činikailo atvasēm. Lai gan ir cilvēki, kas uzskata, ka ģimenei ir par daudz pēcnācēju, viņa novērojusi, ka «ar Činikailo bērniem problēmas risināt skolā ir daudz vieglāk nekā ar tiem skolēniem, kuri saviem vecākiem ir vienīgie. Viņi māk uzklausīt, un tāpēc vieglāk atrast kopējo valodu. Bērni ir atvērti! Viņi palīdz cits citam. Droši vien dara tā, kā pieraduši lielā ģimenē,» spriež direktore.

Interneta komentāros tik tiešām labu vārdu par daudzbērnu ģimeni teikts maz. Lasu – dažiem nepatīk, ka Činikailo ir krievi, citi šaubās, vai vecāki spēs dot bērniem visu nepieciešamo, un brīnās par «alu laikmeta filozofiju», jo esot taču kontracepcija – sak, lai mīlētos, nav jārada bērni. Bet «bērni ir ģimenes svētība», iebilst Činikailo ģimenes baznīcas gans Vasarsvētku draudzes mācītājs Andrejs Kalniņš. «Mēs dzīvojam pēc evaņģēlija, Dieva baušļiem. Tāpēc mums ir citas vērtības. Nedzīvojam egoistiski tikai sev.» Draudzē ģimene sastop sev līdzīgi domājošos vecākus ar 10, 14, deviņām atvasēm. Mācītājam Andrejam Kalniņam pašam ir 14 bērnu, tomēr Činikailo ģimene bērnu skaita ziņā ieņemot pirmo vietu – «tik daudzu nav nevienam», stāsta mācītājs. Kalniņam mēģinu iebilst, ka, piemēram, katoļiem, kuri arī neatzīst kontracepciju, ir, piemēram, dabīgā ģimenes plānošanas metode – tā nav simtprocentīgi droša, tāpēc dod iespēju Dievam teikt pēdējo vārdu. «Šo metodi izmantojot, paši motīvi nav tīri – cilvēks vēlas izvairīties no bērniem, tātad no Dieva gribas. Kāpēc cilvēki nebrīnās par pļēguru, kurš, atgriezies pie Dieva, maina savu dzīvi, bet brīnās par laulātajiem, kuri rada bērnus?»

Činikailo iztiekot tīri labi, «naudas pagaidām pietiek, galvenais, lai nav mazāk», saka Marija. Vasilijs pelnot kā santehniķis, un arī bērnu mamma strādā. Sievietes darbs ir audzināt bērnus. «Algā saņemu astoņus latus par katru.» Algotā darbā bijusi, pirms kļuva par māti – šuvēja, pavadone vilcienā Rīga–Maskava.

It kā uzminēdama manas domas, Marija smaidot saka: «Grūtāk ir, kad piedzimst pirmie trīs, bet, kad tie paaugas, kļūst vieglāk, jo ar vecākajiem var sarunāt, lai palīdz – lai ratiņus pastumj, kamēr mazākais iemieg. Tas ir daudz.»  Vecākie bērni arī pieskata mazākos, kad viņi   pilda mājasdarbus, jo ne vienmēr mamma var līdzēt – ir lietas, kuras latviski viņa nesaprot. Bērni mācās bilingvāli. Izņemot vecākos dēlus, pārējie ģimenē ir nepilsoņi. Līdzko bērniem tuvojoties 15 gadu slieksnis, šis jautājums kļūstot aktuāls – rakstīt iesniegumu par pilsonības piešķiršanu. Līdz tam izdevīgāk ir būt nepilsoņiem, vieglāk izbraukt uz Baltkrieviju pie radiniekiem. Sešpadsmitgadīgais Rafails nevēlējās pilsonību – tagad nožēlojot, to vajadzēs karjeras izaugsmei.

17 bērnu nenozīmē, ka zinu, kā pareizi tos audzināt, atklāj pavarda sargātāja. «Nevaru ar visiem kā pēc viena šablona – katram savs raksturs un prasības. Kļūdu audzināšanā ir daudz. Tās mēģinu nepieļaut ar jaunākajām atvasēm.» Lai ģimene būtu stipra, svarīgas esot tradīcijas. Katram ik dienas ir savs pienākums – jāpalīdz virtuvē, citam jāuzkopj māja vai jāpadara mazs darbiņš sētā – jāizravē, piemēram, gurķu dobe. «Bērni ir jāradina pie darba!» Bet arī svētku šajās mājās ir daudz. Ar dzimšanas dienas torti Činikailo saime dažkārt mielojas pat divas reizes mēnesī. Svētdienās ģimene dodas uz baznīcu. «Busikam tikai deviņas vietas, un tas knapi kust. Ik gadu nodomājam, ka šoreiz jau skati neiziesim, bet arvien braucam. Tajā sasēstam vairāk nekā drīkst, citādi nevaram aizbraukt – vietu par maz.» Ko saka policija? «Palūdzamies un mierā kustam uz priekšu! Pirms mums braucošos auto stādina, mūs ne,» viņa smej. Tomēr reiz esot apturēti, bijis jāpierāda, ka visi bērni ir Činikailo, un braukuši tālāk. Savukārt pirms naktsmiera ģimene pulcējas uz īsu svētbrīdi. «Tēvs lasa rakstus no Bībeles, ir īsa, vienkārša lūgšana, lai bērni saprot, un tad pa gultām.»

Kad mazie ķipari dus, Marijai ir laiks sev, lai palasītu. «Es nedrīkstu iesīkstēt –  izkrist no realitātes, man jāsaprot bērni.» Pērn Marija ar vecākajām atvasēm nedēļu atpūtās pie radiem Vācijā. «Patika,» viņa saka. «Nav tā, ka nekur netiekam. Uz zoodārzu braucam. Iepriekšējo gadu bijām ciemos pie vīra vecākiem Baltkrievijā.» Marijas mamma dzīvo Jēkabpilī. Ko viņa saka par tik lielu bērnu pulku ģimenē? «Kā nu kuro reizi! Tas atkarīgs no garastāvokļa!» iesmejas sieviete. «Mammas mēdz žēlot savas meitas, jo zina, ko nozīmē audzināt bērnus, bet mazbērnus mīl un, atbraucot ciemos, šķiras no puspensijas – tā man šķiet,» noteic 17 bērnu mamma.