17 bērnu māte: Piemaksas pensijai būtu labs novērtējums, jo bērnu audzināt - tas ir smags darbs

Tas nav godīgi-un ja piemēram nevar būt bērns,pat ja ļoti to gribētos?!

Vispār jau bērni ir liela svētība ģimenei, bet 17 - nu tas ir par traku! Žēl nabaga sievietes, kura nav izdzīvojusi savus skaistākos gadus kaut mazlietiņ savam priekam!Kaut nu bērni prastu novērtēt to upuri, ko māte nesusi viņu labā!

Ja vēl katram bērnam būs pēc tam pa 17 bērniem, tad Latviju drīz pārņems Činikailo klans! Ja nopietni, tad apsveikums lielajai ģimenei un novēlējums, lai katrs bērns izaugtu ar labu izglītību un kā pilnvērtīgs sabiedrības loceklis. Šis ir labs pretstats daudzajām 1bērnu ģimenēm.

Nevajadzētu vispārināt: ir gan labi situēti vecāki, kas atrod laiku saviem bērniem, kā arī ir ne tik situēti cilvēki, kuri uzaudzinās bērnus mīlestībā un, galvenais, par tādiem cilvēkiem, kas nebūs tikai patērētāji. Taču 17 bērni ir tiešām ļoti daudz. lai katram sniegtu vecāku mīlestību, tur ir vajadzīgs īpašs talants un sūtība. Kurš gan ir spējīgs izvērtēt, vai šai ģimenei tas ir izdevies? To visticamāk rādīs turpmākā dzīve.

Tiešām pie pensijām būtu jāveic piemaksas par katru bērnu,tad dzimstība augtu.

Bez vārdiem. 17 - cepuri nost! :)

Ar loģiku to grūti saprast, bet mana nesapratne netraucē apbrīnot šos cilvēkus. Protams, katram ir tiesības dzīvot tikai sev, dabūt vienu grādu, otru, vēl vienu augstāko izglītību, pelnīt lielu naudu, ģērbties, ceļot, atpūsties, bet kopumā tāds cilvēks, kuram ir pienākums tikai pret sevi, ir diezgan nožēlojams. Tiešām, uz dārgi ģērbtām, ar statusam atbilstošiem pričendāļiem uzprišinātām karjeristēm trīsdesmitniecēm bez bērniem skatos ar skumjām, jo to laimi, ko vecākam dod mīlestība pret bērnu, nedod nekas cits, ne karjera, ne nauda.

Nabaga sieviete. To vīrieti vajag kastrēt.

Tomēr, ja viena ģimene saražojusi veselu klasi, tas neizskatās saprātīgi.

Vai nebūtu laiks kādam aprēķināt cik Latvijā izmaksā bērns līdz 18 g.v.? Nupat vietējā avīzē lasīju zviedru patērētāju dienesta un SEB-bankas detalizētu analīzi pa izmaksu posteņiem. Viņiem sanāca, ka Zviedrijā vecākiem jārēķinās ar izmaksām 1,25 milj. kronām par bērnu. Latvieši nebeidz piekopt strausa politiku attiecībā uz izmaksām – Latvijā ir amorāli ir runāt par izmaksām tādos svētos jautājumos kā bērnu audzināšana, vecāku uzturēšana. Tad arī nav brīnums, ka ekonomika ir kā „ragi dūņās”, jo neviens negrib runāt skaidru valodu. Populārākā atbilde uz jautājumu par izmaksām mēdz būt – dārgi. Cik – nav ne jausmas, bet – dārgi! Kas protams ir ļoti izdevīgi politiķiem un ierēdņiem, jo tas viņiem dod manipulēšanas un muhļīšanas iespējas un viņiem nav jāpierāda, kā piemēram Latvija iespējams apmaksāt bērnu audzināšanu no minimālās algas. Viens piemērs par latviešu izpratni par finansēm – tirdzniecībā esoša īpašuma apraksts, kas principā sastāvēja no dažiem vārdiem – cena, zemes platības lielums, ēkas ir remontējamas un pagalmā - ozols. Pārdevējam tā likās pietiekama informācija iespējamajam pircējam. Labi vēl ka cena nosaukta...

Ja audzina, tad, protams. Bet tad arī jebkura problēma ir vismaz jāmēģina risināt. Piemēram, ja bērns slikti mācās skolā, nedrīkst vienkāši atrunāties, ka viņam grūta galva (pie mums speciālo izglītību var iegūt pat cilvēki ar garīgo atpalicību); ja zog vai lieto legālas/nelegālas narkotikas- ka iepinies sliktā kompānijā. Vai, piemēram, ēšanas traucējumi- nedrīkst noplātīt rokas, jo, lūk ko tad tur vecāks varot darīt.....Un ,ja bērni tiešām izaug par kārtīgiem cilvēkiem, tad, jā, protam....

Ģimeni personīgi nepazīstu, grūti spriest. Vai kāds zina- par ko viņai piešķirts labākās māmiņas tituls 2011.gadā?