Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Abu Meri: Esmu saaudzis ar Latviju. Te ir manas mājas

Latvija man devusi izglītību, darbu, bērnus, valodu un noteikti arī nākotni, sarunā ar Guntaru Gūti atzīst Latvijas libānietis, ārsts un politiķis Hosams Abu Meri.

Cik gadus esat Latvijā, un kā jūsu ceļš atveda uz šejieni?

Latvijā dzīvoju jau 24 gadus. Atbraucu studēt, bet tobrīd man nebija nekādu nodomu šeit palikt uz dzīvi. Mans tēvocis ir ārsts Libānā, un viens no tēvoča pacientiem kādā sarunā par savu nodarbošanos atklāja, ka palīdz Libānas jauniešiem iekārtoties studijām Baltijas augstskolās. Es tieši tobrīd meklēju iespēju studēt ārzemēs, jo Libānas universitātē tajā laikā bija tikai 500 studiju vietu medicīnas jomā. Savukārt ASV izveidotajā universitātē Beirūtā studijas bija ļoti dārgas. Man tajā brīdī nebija pat nojausmas, kur atrodas Latvija. Pēc tam izpētīju ģeogrāfijas grāmatā, lai vispār saprastu, uz kurieni es braucu. Latvijā iestājos toreizējā Latvijas Medicīnas akadēmijā, ko pabeidzu 1999. gadā.

Kas notika brīdī, kad pabeidzāt studijas?

Kā tas medicīnas jomā notiek – studijas nekad nebeidzas, vienmēr ir jāmācās tālāk. Pēc studiju pabeigšanas ir jāmeklē rezidentūras iespējas. Pēc pamata studiju pabeigšanas bija jāizdara izvēle – atgriezties Libānā, tur strādāt un mācīties tālāk vai arī meklēt kādas iespējas Eiropā, tajā skaitā arī Latvijā, kas gan tajā brīdī bija kā vismazākā iespējamība manos plānos. Libānā tobrīd bija karadarbība, tāpēc Libānas variantu izslēdzu, taču beigās nolēmu palikt Latvijā. Ņemot vērā, ka rezidentūras laikā arī uzsāku strādāt un attiecīgi daudz vairāk kontaktēties ar cilvēkiem, savā ziņā arī sākās mans integrācijas process Latvijā, tajā skaitā arī apgūstot latviešu valodu. Tas arī bija laiks, kad sāku saprast, ka man aizvien vairāk un vairāk patīk dzīvot Latvijā. 

Ja jau līdz tam nemaz nezinājāt, kur atrodas Latvija, latviešu valodu arī noteikti nepratāt. Šobrīd brīvi runājat latviski. Vai latviešu valoda ir grūta?

Grūta. Bet domāju, arī jums arābu valoda šobrīd šķiet ļoti grūta, jo pirmkārt mums ir citi burti, rakstība ir no labās uz kreiso pusi. Taču jebkurā valodā ir gramatikas likumi un citas nianses, kas vienkārši ir jāmācās, un process iet uz priekšu. Nav tā, ka latviešu valoda būtu tik grūta, ka to nevarētu iemācīties.

Kā jūs apguvāt valodu – ikdienas komunikācijā vai arī speciāli mācījāties?

Medicīnas akadēmijā mums bija ļoti laba latviešu valodas pasniedzēja. 1993. gadā mēs vispār bijām pirmais ārvalstu studentu kurss Latvijas vēsturē, kas mācījās latviešu valodā. Taču nopietni praktizēties latviešu valodu sāku tad, kad sāku strādāt rezidentūrā un man bija jāaizpilda dažāda dokumentācija, jārunā ar kolēģiem un pacientiem. Protams, deviņdesmito gadu sākumā reti kurš varēja iedomāties, ka tāds tumsnējas ādas krāsas cilvēks varētu runāt latviski. Nereti bija tā, ka ar latvieti runāju latviski, bet ik pa brīdim viņš tāpat pārgāja uz sarunu krievu valodā, jo viņam bija grūti saprast, ka es labi pārvaldu latviešu valodu.

Jūs izgaismojat vienu no problēmām, kas raksturīga Latvijai, ka daudzi nerunā latviski. Sanāk – latvieši paši vien ir vainīgi.

Jā! Es to arī esmu vairākas reizes publiski paudis. Raksturīgi, ka kompānijā, kurā būs deviņi latvieši un viens nelatvietis, kurš runā krievu valodā, nereti visi deviņi latvieši pāries uz saziņu krievu valodā. Varbūt tagad tas ir mazāk raksturīgi, jo 20–40 gadīgie cilvēki tomēr latviešu valodu jau zina labā līmenī, tāpēc arī runā daudz vairāk latviski. Piemēram, es esmu izaudzis kopā ar Latviju. Kopš ierašanās Latvijā 1993. gadā es esmu izdzīvojis ar Latviju visu šo periodu, sākot ar pirmajiem neatkarības gadiem, ar Latvijas rubli, ar latiem, ar iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, eiro ieviešanu. Esmu veicis ceļu uz Eiropu kopā ar Latviju. Tāpēc arī pats izteikti jūtu, ka latviešu valoda šodien daudz, daudz vairāk skan nekā agrāk.

Lai gan 24 gadus pastāvīgi dzīvojat Latvijā, loģiski, jums ir palikusi saikne ar Libānu. Kurai valstij vairāk jūtaties piederīgs?

Latvijai! 

Latvija jums ir pirmās mājas, Libāna – otrās?

Šobrīd tā ir noteikti. Līdz 2005. gadam tomēr Libāna man bija pirmās mājas, bet Latvija – otrās, ko mīlu. Valsts, kas man deva izglītību, bērnus, valodu un noteikti arī nākotni. Turklāt tajā laikā man pat nebija domas iesaistīties politikā. Uzskatu, ka zināmā mērā esmu parādā Latvijai par to visu, un tādēļ esmu tai pateicīgs. Taču ar laiku, katru dienu dzīvojot šeit, sapratu, ka pamazām attālinos no Libānas, līdz pat tam, ka dažus pēdējos gadus jūtu, ka vairāk domāju un pat sapņoju latviski. Ir reizes, kad darbā medmāsa dzird, ka es skaļi domāju latviski. Tas pats ir mājās vai pie automašīnas stūres. Agrāk tas bija manā dzimtajā valodā. Taču iemesls tam ir tas, ka es ikdienā ļoti daudz runāju tieši latviski un arābu valodas lietošana būtiski samazinājusies. Arābu valodā runāju ar citiem Latvijā dzīvojošajiem libāniešiem vai savu mammu, brāli.

Cik libāniešu šobrīd dzīvo Latvijā?

Ap 40. Libānieši bija gandrīz pirmie arābi, kas atbrauca uz Latviju, mācījās, palika šeit uz dzīvi.

Vai visi 40 esat Latvijas pilsoņi?

Negribu kļūdīties, bet par desmit libāniešiem zinu pilnīgi noteikti, jo tie ir man tuvi draugi.  

Jūs izteicāt interesantu domu – ka esat parādā Latvijai. Noteikti esat pamanījis, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju, to vidū latvieši, uzskata pretēji – ka valsts viņiem ir parādā.

Es tā neuzskatu. Tā ir nepareiza domāšana. Kas ir valsts? Tā ir zeme, sabiedrība, tautas, kas dzīvo šajā zemē. Visi kopā mēs veidojam valsti. Tas nozīmē, ka tu ar savu godīgu nodokļu maksāšanu, godīgu darbu veido pozitīvo valsts tēlu. Ar savu lēmumu tu vari valsts amatpersonām, kas tevi pārstāv, likt maksāt labākas algas, jo tu godīgi maksā nodokļus. Tajā pašā laikā mums ir iespēja bērniem mācīties bez maksas. Jā, gaidot rindā, taču tomēr ir iespēja tikt pie nepieciešamā medicīnas speciālista. Arī maksas medicīna mums tomēr ir lētāka nekā citās valstīs. Tas, ka varbūt mums ir par maz ieguvumu... Arī Zviedrijā, Amerikā vai Francijā daudziem šķiet, ka ir par maz. Ja tu gribi no valsts visu par brīvu, tad ir jāmaksā milzīgi nodokļi.

Kādēļ nolēmāt kļūt par Latvijas pilsoni?

To izlēmu 2007. gadā, kad vairākas nedēļas biju Anglijā, kur pētīju darba iespējas. Biju pat reģistrējis savu licenci tur, saņemot atļauju strādāt Anglijā. Pat dažas nedēļas pastrādāju pāris universitāšu klīnikās un pārliecinājos, ka mans izglītības līmenis ir diezgan labs, kas nodrošinātu tur labas karjeras iespējas. Taču es nevarēju tur palikt. Pēc pāris nedēļām Anglijā man bija savā ziņā depresija.

Ilgojāties pēc Latvijas?

Varbūt dīvaini izklausās, bet tā bija. Krīzes laikā daudzi cilvēki aizbrauca no Latvijas, arī mani kolēģi ārsti, kuri tur pelnīja teju trīsreiz vairāk nekā es. Arī man bija un joprojām tiek izteikti piedāvājumi doties strādāt uz Angliju. Taču es teicu un aizvien saku – nē! Es negribu vairāk naudas... Es gribētu strādāt, lai varu sev nodrošināt cienīgu dzīvi. Taču vienlaikus es gribu dzīvot Latvijā. Man vajag Rīgas sastrēgumus, latviešu valodu, ierastās un jau pazīstamās cilvēku balsis televizorā vai radio. Esmu saaudzis ar Latviju. Kad aizbraucu pie savējiem uz Libānu, jau pēc nedēļas man tur paliek garlaicīgi. Protams, es tur atpūšos, izbaudu sauli, ēdienus. Taču jau drīz sajūtu – gribu savā gultā, savā mājā. Tieši tā – savā mājā!

Kā sevi uztverat – kā libānieti vai latvieti?

Kā latvieti! Oktobrī būs 24 gadi, kopš dzīvoju Latvijā. Libānā es nodzīvoju tikai 18 gadus. Turklāt – cik daudz cilvēks atceras no saviem pirmajiem desmit dzīves gadiem? Lielā mērā ar ģimeni saistītas lietas. Kad piedzimu, Libānā bija pilsoņu karš, kas praktiski neļāva pārvietoties pa valsti. Bija jādzīvo konkrētā pilsētā, ielā. Kad atbraucu uz Latviju, pirmajos divos gados Latviju iepazinu daudz vairāk, nekā biju redzējis Libānu. Protams, es pārzinu Libānas vēsturi, ģeogrāfiju, politisko situāciju, taču es tikpat kā neesmu redzējis pašu valsti.

Savā profilā Facebook pirms kāda laika publicējāt ļoti spēcīgu personisku vēstījumu, pārdomas par stereotipiem.

Tas tiešām bija tikai par stereotipiem, jo mani neviens nav šeit diskriminējis. Varbūt senāk esmu piedzīvojis kādus nepatīkamākus brīžus, taču tas bija īsi pēc neatkarības atgūšanas, kad cilvēkiem praktiski nebija nekādas informācijas par Libānu. Mans vēstījums bija par stereotipiem, kas mani kā libānieti uzreiz asociē ar musulmanismu un tamlīdzīgi. Es nāku no Libānas, kur dzīvo gan musulmaņi, gan kristieši – gandrīz puse uz pusi. Mana viena vecmāmiņa bija katoliete, bet otra – musulmaniete. Kāda ir starpība, vai es esmu vai neesmu musulmanis? Savā ziņā pārsteidz arī attieksme pret mani atkarībā no manis paustajiem uzskatiem. Kamēr es izsaku latviešiem pieņemamas domas, esmu baigi labs, tiklīdz pasaku ko savādāku, tā vairs neesmu savējais, esmu arābs. Hosams ir slikts! Brauc prom! Ne visi ir tādi, tie ir daži konkrēti grupējumi. Kamēr tu esi ārsts, tu esi labs, kad kļūsti par politiķi, tu esi zaglis! Arī šis stereotips man nav pieņemams.

Vai cittautietim ir viegli integrēties Latvijā?

Protams! Latvijā nav nekādu ierobežojumu, kas liegtu cittautietim integrēties šeit. Kas tev traucē mācīties latviešu valodu? Kas tev traucē uzzināt Latvijas vēsturi? Šodien internets to ļauj izdarīt pat savā dzimtajā valodā. Nekas neliedz mazākuma tautībām šeit dibināt savas biedrības, saglabāt savas tradīcijas un valodu. Nevienam šeit nav nekādu ierobežojumu. Viss ir atkarīgs tikai no tā, vai tu to pats gribi vai ne. Taču, ja tu negribi izpildīt minimālās valsts prasības, tad neprasi arī no valsts. Cilvēkiem, kas Latvijā ieradušies pēdējos 20 gados, nav problēmu integrēties. Problēmas ir tiem, kuri šeit dzīvo jau daudz ilgāku laiku, daļēji arī tiem, kuri šeit dzimuši, kuri turklāt arī tiek politiski izmantoti, izveidojot barjeru starp šiem cilvēkiem un Latviju. Taču esmu pārliecināts, ka pēc gadiem divdesmit Latvijā vairs nepastāvēs tā sauktā krieviski runājošā sabiedrības daļa. Šie cilvēki savā starpā sarunāsies krieviski, taču vienlaikus viņi brīvi pārvaldīs arī latviešu valodu. Patlaban vēl ir kādi 15% Latvijas iedzīvotāju, kuri tikpat kā nemaz nelieto latviešu valodu ikdienas saziņā. Taču ar laiku tas mainīsies.

Kā vērtējat valsts īstenoto politiku integrācijas jomā?

Nav tādas skaidras integrācijas politikas. Mēs mēģinājām, eksperimentējām. Viens pozitīvs piemērs bija integrācijas lietu sekretariāts, kas nedaudz aktualizēja šo jautājumu un arī iesaistīja nelatviešus valsts dzīvē. Protams, arī šobrīd ir dažādi veiksmīgi integrācijas projekti. Taču jāsaprot, ka integrācija nenotiek tikai vienā virzienā. Cilvēkam, kurš atbrauc uz Latviju, ir jāciena šī valsts. Bet ja viņš to negrib, varam darīt vienalga ko, viņš nemācīsies latviešu valodu, neintegrēsies. Šie cilvēki tiek politiski izmantoti. Sevišķi pirms vēlēšanām, kad atsevišķi politiskie spēki arī šo tēmu izspēlē priekšvēlēšanu kampaņās.

Vai valsts īstenotās dažādās integrācijas programmas vispār dod iecerēto efektu?

Noteikti ir pozitīvs rezultāts. Taču man jāatgriežas pie jau paustā, ka daudz lielāku integrācijas efektu mēs sāksim sajust pēc 20 gadiem, kad, piemēram, cilvēki vairs nebalsos pēc etniskā principa. Šis process jau patlaban iesākas – mēs varam redzēt, ka politiskajās partijās jau darbojas dažādu tautību cilvēki. Piemēram, manā partijā aktīvi darbojas pieci nelatvieši, ieskaitot mani. Problēma sākās 1993. gadā, kad dažādi politiskie grupējumi savā ziņā sadalīja sabiedrību.

Tad tā ir politiķu vaina, ka mēs joprojām dzīvojam divkopienu valstī?

Zināmā mērā – jā. Taču ne tikai! Vienlaikus ir cilvēki, kas ciena šo valsti, valodu. Taču pienākums iemācīt mīlestību pret Latviju ir ne tikai valstij, bet arī ģimenei. 

Latvijā ir daudz dažādu tautību. Vai mēs esam vienota sabiedrība?

Esam vienoti. Piemēram, sportā tautības un valodas jautājums nepastāv. Mēs visi kopā priecājamies un lepojamies par savu sportistu panākumiem, turklāt neatkarīgi no sportistu tautības. Šādos brīžos esam saliedēta un vienota nācija.

Vai nav tā, ka tie, kuri gribēja, ir integrējušies Latvijā, bet tie, kuri nav, to arī nav gribējuši?

Tieši tā! Līdz ar to integrācijas programma var tikai palīdzēt, padarīt šo procesu skaidrāku, vienkāršāku, kas pārdomās esošos rosina integrēties. Taču neviena programma neveicinās integrēties tos, kuri nevēlas.

Kā cittautietis izjūt latvieša attieksmi pret sevi – tā ir labvēlība, piesardzība, nedraudzīgums, bailes?

Ir dažāda pieredze. Ir draudzīgi cilvēki, ir konservatīvi un atturīgi, un ir cilvēki, kuri pat ar savējiem nedraudzējas. Šobrīd ir vieglāk. Pirms gadiem 10–15 varbūt varēja vairāk izjust nedraudzīgumu vai bailes. Tagad nav tā. Īpaši jaunās paaudzes vidū. Esmu optimists! Nebūs šeit nekādas cittautiešu diskriminācijas, situācija mainās uz labo pusi. 

Vai visu savu mūžu plānojat nodzīvot Latvijā?

Es neko neplānoju! Kad tu dzīvo savās mājās, savā valstī, tev nekas nav jāplāno. Es neredzu nekādu iemeslu domāt, ka varētu kādreiz braukt prom. Jo man nekur nav tik labi kā šeit. Mana pamata dzīve ir Latvijā. Es to neredzu nekur citur. 

 

Materiāls ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild Izdevniecība Dienas mediji.

Top komentāri

Ļoti laba intervija,
Ļ
kur sajūtama mīlestība pret valsti un tautu. Kāpēc, piemēram, naidu un nepatiku pret Latviju izjūt tādi draņķi kā Lembergs ar savu varzu? Tāpēc, ka šie mūdžiem SVĒTS ir tikai laupījums, kas no tautas un valsts nozagts, un svēta tikai elle, ar ko pilna viņu dvēseles.
Lūk, lembergs nebūt nav ar
L
Latviju, bet gan ar Krieviju SAAUDZIS. Tad nu rej uz Abu Meri kā negudrs!
interesanti
i
Kā var nodot savu Dzimteni?Nekad to nesapratīšu. Ar plintnieci pacēlies,Saeimā iebīdīts ,tagad jau showmen!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas