Aglonā sākas Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki

Ja reliģijas būtu radītas TIKAI "desmitajai tiesai", tad pēc tās atcelšanas, kas mūsdienās ir noticis, tām būtu jāaiziet bojām, bet tā nenotiek. arī kaut kādas varas uzturēšanas teorijas ir garām, jo tās impērijas, kuras izmantoja kristietību savas varas noturēšanā SEN JAU ir iznīkušas, bet KRISTIETĪBA kā ir, tā ir, tā pastāv pāri varām un laikiem (turklāt uzplaukst pat vajāšanu apstākļos, piemēram PSRS un Senajā Romā) Tātad reliģija jēga nav "bizness", kā Tu kļūdaini domā, tās mērķis ir PAVISAM cits - cilvēka dzīves jēgas REĀLS piepildījums bez reliģijas NEVIENA kultūra NAV iztikusi, un nav arī radusies kultūra un pats cilvēks (kāds viņš ir izveidojies) ir atvasinājums no reliģijas - tas ir nopietnu sociologu viedoklis, nevis nezinātniskas padomju ateistu pasaciņas Padomā par to nopietni!

Paanalizēsim vēlreiz Tavu kļūdainu Bībeles interpretāciju: //Paradīzē Bībeles Dievs Ādamam sacīja: «Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi». (Genesis 2: 17) Pirmkārt, kādēļ Dievs mānīja Ādamu? Ādams ne tikai nenomira dienā, kad apēda augli no šī koka, bet nodzīvoja pēc tam vēl 930 gadus. (Genesis 5: 5)// "Mirdams mirs" nozīmē lēnu nāvi. Grēka pilnu dzīvi, kas jau ir bez prieka, jo jādzīvo bailēs par savu pārkāpumu. Turklāt vai tad tur teikts, ka mirsi TAJĀ PAŠĀ DIENĀ? Nē!!!!1 tad kāpēc melo Tu ? - un pieraksti senam tekstam to, kas tur NAV>?? //Melot – tas ir ļoti slikti un necienīgi, vēl jo vairāk – Dievam. Ja Bībeles dievs melo, tad viņš nav absolūts labais, viņš vienkārši ir melis. Atcerēsimies, ka Sātans ir melis un melu tēvs. Kas tad ir Bībeles Dievs? Vai tiešām tas ir Sātans?// Tātad Dievs nemelo, bet melo Tu! vai nu apzināt, vai nespēdams pareizi izlasīt tekstu, - pēdējais ir piedodams! //Otrkārt, kādēļ Dievs kaut ko gribēja slēpt no cilvēka, vēl jo vairāk – no tāda, kurš veidots pēc viņa paša ģīmja un līdzības? Negodīgi un necienīgi. Liktos taču, ja Dievs būtu vēlējis cilvēkam labu, tad viņam būtu jārīkojas pilnīgi pretēji – nevis jāslēpj zināšanas no cilvēka, bet gan jāmāca viņu būt sev līdzīgam. Bet slēpt to, kas ir labs un kas ļauns – tas vienkārši ir bezjēdzīgi.// Dievs neslēpj to, kas ļauns un kas labs, jo, ko drīkst un ko nedrīkst, cilvēks taču zināja PIRMS ēda augli. Ar šo augli domāts ļauna un laba kritērijs. Jautājums tātad ir: Kas būs tas, kurš noteiks - kas ir labs un kas ļauns. "Koks" ir kā "lineāls" ar ko mērīt, lineāls ir Dieva ziņā, morāle ir objektīva, Dieva dota, bet cilvēks kārodams "KĻŪT KĀ DIEVS" , iekārodams VARU pār šo koku, pats uzņēmās pēc sava prāta, pēc savas subjektīvās mērauklas - noteikt morāli! Tātad "ļauna un laba koka augļa baudīšana" ir MORĀLAIS relatīvisms un subjektīvisms, kas BIJA aizliegts cilvēkam! CILVĒKS uzņēmās šo grēku, šo patvaļību un cieta par to. Cieš vēl tagad... //Kā tad cilvēks varēs labi uzvesties, ja viņš nezinās, kas ir labs un kas ļauns? Tas nozīmē, ka Bībeles Dievam bija citi un nebūt ne labi nodomi.// Cilvēks lieliski zināja kā uzvesties..., bet izšķīrās PĀRKĀPT Dieva VIENĪGO aizliegumu, turklāt LEPNĪBAS dzīts.. Pakļaudamies čūskas (sātana) kārdinājumam - un šis kārdinājums bija: "Jūs būsiet kā Dievs " Tieši šāda lepnība ir grēka īstais cēloni. Mēs - dadzi no mums - vēlamies spēlēt Dieva lomu- paši noteikdami, kas labs, kas ļauns un izgāžamies, jo esam savtīgi, tas, kas mums izdevīgāks, to pasludinām par labu, kas neizdevīgs - par ļaunu. No šejienes visi kari un skaudības un vardarbības... cīņa par varu (diemžēl - dažkārt arī baznīcās), cīņa par Dieva godu... Turpretī Dievs dara ko pretēju: kļūst par cilvēku- Jēzu Kristu - pieļauj, ka Viņu pazemo, nogalina, lai parādītu cilvēkam CITU ceļu atpakaļ pie SEVIS. Jautājums: vai Tu vēlies to iet? Vai arī tikai meklēt "kļūdas" Bībelē? Vai tomēr sevī?

Kristieši parasti pasniedz savu sludināšanu kā altruisma, nevis savtīguma izpausmi. Var likties, ka viņi tikai mēģina izplatīt savu ideoloģiju, iespējams ar mērķi justies racionālākiem, ja pietiekami daudz citu cilvēku viņiem piekrīt, taču realitātē viņi apgalvo, ka tikai vēlas brīdināt cilvēkus par briesmīgajām sekām, kādas ir, ja nepakļaujas dievam. Vai tas patiešām ir brīdinājums, vai arī viņi patiesībā ir tikai dedzīgi drauda ziņneši? Ja kāds vēlās tevi brīdināt par briesmām, tad tas ir tādēļ, ka viņš ir norūpējies par tevi, bet, ja kāds tev draud, viņš ir norūpējies par sevi. Bībele nebrīdina mūs par iespējamām briesmām, tā mums draud ar briesmām. Tas ir tādēļ, ka šis dievs ir norūpējies par sevi, nevis par citiem. Mums nav jāseko viņa piemēram, bet gan viņa pavēlēm. Un tā sauktās sekas par nepakļaušanos nav taisnīgas. Patiess taisnīgums nav atbildības aizvietotājs. Patiess taisnīgums ir atbildība par visu, kas attiecas tikai uz tiem, kas tiešām ir atbildīgi. Es neesmu atbildīgs par ļaunuma radīšanu un neesmu atbildīgs arī par paša pastāvēšanu. Ja šis dievs radīja visu, vai atbildīgam nevajadzētu būt vispirms viņam? Atriebība apmierina tikai bezatbildīgumu un lepnumu. Tas nav patiess taisnīgums. Un tā nav patiesa morāla vērtība. Lepnums ir visa ļaunuma sakne. Lepnums ir gļēvulis, kas ir pārāk nobijies, lai atzītu patiesību par sevi. Un maldināšana ir tā gudrība. Tā ir muļķu gudrība, kas ir pilna negodīguma. Tad kāpēc dievam vajadzētu maldināt grēcīgos? Vai maldināšana nav grēcīgā ceļš? Cik daudz godīguma kādam piemīt, ja viņam nākas aptraipīt patiesību ar maldiem? Kā tas nākas, ka dievs no mums gaida piedošanu ienaidniekiem, kamēr viņš pats atsakās piedot saviem? Kas ir ļaunākais, ko Sātans izdarīja dievam? Aizskāra viņa lepnumu? Ja viss, ko būtu izdarījuši mani ienaidnieki, būtu mana lepnuma aizskaršana, es to būtu pat ļoti pelnījis. Un no tā teists iegūst savas morālās vērtības. No dieva, kas ir bezatbildīgs un pārpilns lepnuma. Patiess brīdinājums izskatītos līdzīgi šim: “Te viens trakojošs psihiski slimais izkļuvis brīvībā, un viņš nodarīs tev neizmērojamas ciešanas, ja vien tu nedarīsi tieši to, ko viņš saka, un nepārliecināsiet viņu, ka jūs turklāt mīlat viņu vairāk par jebko citu.” Tā vietā mēs saņemam draudus, kas būtībā saka: “Ja tu nekļūsi līdzīgs man un nepakļausies manam kungam, viņš tev liks visu mūžību ciest neizmērojamas ciešanas – un viņš turklāt rīkosies pilnīgi pareizi.” No otras puses, ja patiesība būtu tik acīmredzama, vairāk cilvēkiem kļūtu skaidrāks tas, cik gan kristietība patiesībā ir amorāla. Kristiešiem ir ierasts lūgties pēc kādas nelaimes, un, lai gan nebūtu normāli liegt lūgšanas, ja tās palīdz viņiem tikt galā ar notikušo, nevajadzētu prasīt no citiem, lai viņi cienītu lūgšanas, ja tās tiek izmantotas kā reālas, būtiskas palīdzības aizvietotājs. Vai vēl ļaunāk – ja tādi reliģiskie rituāli kā lūgšanas vai psalmi tikai apslēpj citu ciešanas. Un tieši tas nesen notika Haiti pēc masīvās zemestrīces. Viņi Haiti dzied psalmus… tiek ziņots. Izdzīvojušie sadodas rokās un dzied reliģiskās dziesmas, daži, domājams, lai apslāpētu bēdas. Vai “attiecības” var būt vēl vairāk disfunkcionālas? “Paldies, dievs… par manu kaimiņu nogalināšanu un manis pažēlošanu!” Sadistiski mazohistiska aina… Kā jau minēju, es varu saprast kādu, kas vēlas lūgties vai dziedāt, ja tas patiešām palīdz viņam pārdzīvot lielu nelaimi, kas citādi būtu emocionāli un psiholoģiski graujoša. Taču es nevaru saprast vai cienīt kādu, kas izmanto reliģiju, lai izliktos, ka viss ir kārtībā, lai gan realitātē vēl aizvien visapkārt ir pamatīgas ciešanas. Izklausās gluži kā kāda perversas persona, kas cenšas burtiski nodemonstrēt Marksa kritiku par reliģiju kā “opiju”, kas liek cilvēkiem justies labāk, bet īstenībā tikai apslēpj patiesās problēmas, kas paliek nerisinātas. Patiešām, vai kāds varētu piedāvāt labāku veidu, kā diskreditēt reliģiju par “dziedāsim slavas dziesmas dievam, kas ļāvis mums dzīvot, un tā nomāksim nāves vaidus, kurus izdveš dieva neizglābtie”? Tā ir tik ierastā iekaustītas sievas atbilde: “Bet viņš vienmēr ir tik LABS. Viņš patiešām MĪL mani kā neviens cits! Jūs vienkārši NEPAZĪSTAT viņu tik labi, kā es! Es laikam būšu izdarījusi kaut ko, kāpēc viņš šoreiz tā rīkojās.” Attiecības ar dievu, par kurām stāsta tik daudzi kristieši, bieži izklausās tāpat kā personai, kura pastāvīgi cieš no dzīvesbiedra vardarbības. Atrunas parasti ir tik ļoti līdzīgas – vienmēr neveikli mēģinājumi racionalizēt vardarbību un vainot upurus par to, ka viņi paši ir vainīgi pie šīm ciešanām.

Ja Bībeli nevis tikai vienkārši lasa, bet gan vēl arī aizdomājas par izlasīto, tad „Vecās derības” Dieva (tas ir – gan jūdu, gan kristiešu) un „Jaunās derības” evaņģēliskā Dieva (tikai kristiešu) darbības nav ne tikai labas, bet ir dumjas, nejēdzīgas, netaisnīgas un ļoti ļaunas. Paradīzē Bībeles Dievs Ādamam sacīja: «Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi». (Genesis 2: 17) Pirmkārt, kādēļ Dievs mānīja Ādamu? Ādams ne tikai nenomira dienā, kad apēda augli no šī koka, bet nodzīvoja pēc tam vēl 930 gadus. (Genesis 5: 5) Melot – tas ir ļoti slikti un necienīgi, vēl jo vairāk – Dievam. Ja Bībeles dievs melo, tad viņš nav absolūts labais, viņš vienkārši ir melis. Atcerēsimies, ka Sātans ir melis un melu tēvs. Kas tad ir Bībeles Dievs? Vai tiešām tas ir Sātans? Otrkārt, kādēļ Dievs kaut ko gribēja slēpt no cilvēka, vēl jo vairāk – no tāda, kurš veidots pēc viņa paša ģīmja un līdzības? Negodīgi un necienīgi. Liktos taču, ja Dievs būtu vēlējis cilvēkam labu, tad viņam būtu jārīkojas pilnīgi pretēji – nevis jāslēpj zināšanas no cilvēka, bet gan jāmāca viņu būt sev līdzīgam. Bet slēpt to, kas ir labs un kas ļauns – tas vienkārši ir bezjēdzīgi. Kā tad cilvēks varēs labi uzvesties, ja viņš nezinās, kas ir labs un kas ļauns? Tas nozīmē, ka Bībeles Dievam bija citi un nebūt ne labi nodomi. . Kādēļ Dievam vajadzēja slēpt no cilvēka zināšanas par labo un ļauno? Acīm redzot viņam bija vajadzīgs iemesls, lai izdzītu cilvēku no paradīzes, pazemotu viņu, iedvestu domu par viņa grēcīgumu, padarīt viņu par savu vergu un arī vēlāk ņirgāties par viņu. Neģēlība un sadisms. Vai labs Dievs var tā rīkoties? Protams, ka nē! Tātad iznāk, ka Bībeles Dievs ir Sātans, kurš tikai sauc sevi par Dievu, kā vilks uzģērbjot sev aitas ādu. Treškārt, kāpēc ļaužu dabiskā seksualitāte skaitās grēcīga, kāpēc no tās jākaunas un tā jāslēpj? Jo Ādamu un Ievu tādus radīja taču pats Dievs nevis kāds cits. Kādēļ tad Dievs viņus radīja seksuālus – varēja taču viņus radīt viena dzimuma? Bet, ja jau radīja tos tādus, tad kāpēc tas ir slikti? Bet ja ir slikti, tad kāpēc cilvēkiem jāatbild par Dieva slikti paveikto darbu? Ceturtkārt, Bībeles Dievs visu laiku izvairās no personīgās atbildības par savu slikti paveikto darbu un, meklējot kādu grēkāzi, netaisnīgi vēlas šo atbildību novelt uz kādu citu. Čūsku viņš nolādēja, par to, ka tā iemācīja Ievai noraut augli no laba un ļauna atzīšanas koka. Bet ko gan sliktu izdarīja čūska? Tikai sacīja taisnību, ka no šī augļa nenomirsi un atmaskoja šos Dieva melus. Bībeles Dievs nemīl taisnību un soda tos, kas saka taisnību. Pie tam čūskas rīcība taču ir sekas tam, kādu šis Dievs viņu radīja. Jo čūsku, tāpat kā visu pārējo, taču radīja Dievs, bet nevis kāds cits. Tā kā Bībeles Dievs vai nu pats nesaprot, ko viņš radījis un nepārvalda situāciju, vai negrib būt atbildīgs par sava darba rezultātiem. Dievs bez iemesla nolādēja čūsku un nolādēja zemi. Dievs izdzina Ādamu un Ievu no paradīzes. Par ko? Kādēļ? Lūk, kādēļ: «Lūk cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams kas labs, kas ļauns! Bet, ka tas tagad neizstiepj savu roku, un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs, un nedzīvo mūžīgi!». (Genesis 3: 22) Lūk, no kā Dievs baidījās – ka tikai cilvēks nekļūtu nemirstīgs kā viņš pats. Lūk, kādēļ viņš izdzina cilvēkus no paradīzes. Lūk, jums arī „pēc sava ģīmja un līdzības”. Salti meli. Pat, ja pieņemtu, ka cilvēks izdarīja kaut ko ne tā kā vajadzēja, tad piedod viņam, pamāci vēlreiz, palīdzi izlabot viņa kļūdu. Tu taču esi cēls un žēlsirdīgs. Bet nē, uzreiz un nežēlīgi sodīt. Šie, pēc bezgalīgām Bībeles pārrakstīšanām, saglabājušies vārdi – “kāds no mums” skaidri pierāda, ka Bībeli uzrakstījis nevis Dievs, bet gan cilvēki, izdomājot viena Dieva reliģiju nevis tukšā vietā, bet gan balstoties uz pagānisko daudzdievību. Dotajā epizodē Bībeles (ebreju) dievs ir parādīts kā melis. Viņš ir nežēlīgs, netaisnīgs, neprot piedot un baidās pazaudēt savu dominanci pār cilvēku. Viņš izvairās no personīgās atbildības par savas darbības sekām un cenšas visu vainu novelt uz citiem. Viņš meklē tikai iemeslu pazemot cilvēku, padarīt viņu par savu vergu un arī turpmāk ņirgāties pār cilvēku. Jūdu-kristiešu Dievs – tas ir nevis Dievs, bet gan īsts Sātans, kas tikai dēvē sevi par Dievu. Tālāk par Bībelē minētajiem Grēku plūdiem. Dievs nolēma iznīcināt jebkuru miesu ar ūdensplūdu palīdzību. Kādēļ tik sarežģīti? Jo Dievs taču radīja visu pasauli no nekā – tikai ar vienu vienīgu gribas piepūli. Varēja taču ņemt un nīcināt visus tikpat viegli – ar gribas piepūli, ja jau viņš to pieprot. Kādēļ gan izmantot tādu sarežģītu un ilgstošu fizisko procesu kā ūdensplūdi? Nepietika dūšas vai gara spēka? Un, ja jau gribēja nīcināt jebkuru miesu, tad kādēļ lika Noasam ņemt uz plosta pa pārim no katras dzīvas radības? Lai no jauna savairojās? Absurds, bezjēdzība. Sarīkot ūdensplūdus ir Dievam pretdabiska darbība. Dievs – tā ir būtne ar unikālu spēku un varenību. Dievs tikai ar gribasspēku vien var izdarīt visu, ko vēlas. Dievs nevar nodarboties ar tādām blēņām, kā savu vēlmju realizācijai sarīkot ūdensplūdus. Tā nav viņa līmeņa cienīga darbība, tā nav dievišķa tehnoloģija. Dievišķa tehnoloģija – tā ir doma un vārds. To ko dara Bībeles Dievs – tā ir Sātana tehnoloģija, vai vienkārši un primitīvi meli. Cilvēces vēsturē tiešām bijuši grandiozi ūdensplūdi, kas izraisīja arī Atlantīdas bojā eju. Priesteri nolēma šo notikumu izmantot savā labā un piešķirt tam mistisku jēgu. Lai gan iemeslu, protams, varēja izdomāt daudz gudrāku. Lasām par to, kas noticis pēc ūdensplūdiem: «Un Noa uzcēla tam Kungam altāri un paņēma no ikviena šķīsta dzīvnieka un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra». (Genesis 8: 20) «Kad tas Kungs oda patīkamo smaržu… » (Genesis 8: 21) Kas gan bija šī patīkamā smarža? Smārds no dzīvu būtņu sadedzinātajiem līķiem? Dīvaina gan kristiešu Dievam gaume. Izteikta tieksme pēc sadisma un nekrofīlijas. Tīrs sātanisms. Jēzus Kristus piedzima Betlēmē. Ķēniņš Hērods gribēja viņu nogalināt, bet nezināja kur tas atrodas, tādēļ deva saviem karakalpiem pavēli nogalināt visus jaundzimušos zēnus. Kristiešu Dievs to uzzināja. Un ko Dievs darīja?! Tā vietā, lai vestu pie prāta vai nīcinātu ķēniņu Hērodu (atkal ar savas gribas piepūli, vai kaut kā citādi), viņš par Hēroda nodomiem paziņo Jāzepam un Marijai un piedāvā viņiem bēgt no pilsētas. Un kā ar citiem bērniem? Lai tos nogalina? Nemaz nebija to žēl? Vai arī Dievam nepietika spēka, lai tiktu galā ar Hērodu, vai arī viņam bija pilnīgi vienaldzīga un iecietīga attieksme pret ļaunumu? Varēja taču, bet neapstādināja zvērības. Varbūt ebreju Dievam pilnīgi vienaldzīgas neizredzēto tautu bērnu slepkavības un viņš rūpējas tikai par izredzētajiem ebrejiem?

Klau, maksas skribenta kungs, vai nav apnicis piekakāt internetu ar vienu un to pašu tekstu? Tev kas jauns arī sakāms, vai zini tikai trīs dažādus vārdu sakopojumus? Es esmu padomājis, un tam vājprātam, ko sauc par kristietību tuvumā neiešu, un savus bērnus tuvumā nelaidīšu. Kristietībā ir vietā tādiem dauņiem kā tu, kas ir iemācījies trīs rindiņas, un ar tām piekakā internetu.

Kristietībai vajadzētu pateikt PALDIES katram latvietim - neatkarīgi no viņa reliģiskās pārliecības! Par to, ka 1) kristietības ietekmē izveidojās latviešu nācija ar kristīgajā morālē sakņotām vērtībām, 2) par latviešu literārās valodas, rakstu valodas izveidošanu, kas tapa uz mācītāja E.Glika tulkotās Bībeles pamata, 3) par Dziesmu svētku kustību, ko pirmais iesāka mācītājs J. Neikens Dikļos, 4) par hernhūtiešu darbību, kuras rezultātā latvieši pameta krogus un sāka atbildīgi saimniekot, lasīt Bībeli, dziedāt garīgas dziesmas draudzes namos. Tajās vietās, kur bija hernhūtisms - brāļu draudzes - tur arī sākās NACIONĀLĀ ATMODA (Vidzemē) utt. PALDIES PAR TO KRISTIETĪBAI, ka esam eiropejiska nācija! Taču šo līmeni var ātri vien pazaudēt un tas JAU tiek pazaudēts, jo viegli ir uzrakstīt aizskarošu komentāru, bet grūti ir izkopt pieklājību, cieņu, tradīcijas (t. sk. reliģiskā), kultūru un morāli. Eiropas kultūra, māksla un morāle ir veidojušies PAMATĀ uz kristietības bāzes - tas ir FAKTS!

Tomēr nevajag saskatīt visur tikai negatīvo! Protams, daudzu reliģiju piekritēji ir izdarījuši dažādas noziedzības, bet VĒL VAIRĀK to izdarījuši ir ateisti, kamēr bija pie varas PSRS, KAMBODŽĀ, ĶĪNĀ, KUBĀ utt, Arī ķīņā savā laikā raganas dedzināja ne mazāk kā Eiropā. Tikai šajās austrumu valstīs cilvāķa dzīvībai nav tādas vērtības kā kristietībā, tāpēc par šiem gadījumiem neviens neuztraucās un hronikās tie pieminēti tikai garām ejot. Jo "cilvēks nav diži lielāka vērtība par saru zirga spalvā" - teicis daoistu mistiķis Džuandzi Tāpat kā neviens tur neskaita dabas katastrofās mirušos! Turpretī Eiropa, kuras kultūras pamatā ir kristietība, turklāt vēl romiešu prakticisms, tiesības un kartība - tur - Eiropā mēs zinām gandrīz par katru inkvizīcijas upuri (starp citu to nebija tik daudz kā raksta žurnālos vai padomju ateisma rokasgrāmatās) un par katru raganu prāvu. Tāpēc, ka rietumos, pat viduslaikos nevarēja tā vienkārši cilvēku noslaktēt - bija vajadzīga tiesas prāva un bija sava (no romiešiem mantota) stigra uzskaite. Kas attiecas uz austrumu reliģijām, tad tajās var redzēt arī pozitīvas lietas. Piemēram, karmas ideja ir tas pats taisnīgas atmaksas princips pēc nāves, tikai ar zināmu novirzi laikā (citās dzīvēs) TĀPAT cienījama ir PIENĀKUMA (DHARMAS ĒTIKA) ko, protams, mūsdienas rietumu New age fani nepiemin, bet fano tikai par reinkarnāciju (sak - nebūtu slikti vēlreiz padzīvot citā ķermenī, ja nekāds sods par saviem grēkiem nesekotu) - vai par meditāciju. Tāpat arī Ķīnā - mēs varam domāt, ka Doa - kosmiskā kārtība (ceļš) - ir kaut kas līdzīgs Logosam - tikai atšķirībā no Logosa, kas, sakaņā ar kristietību, ir iemiesojies kā Jēzus Kristus, ķīniešu Dao ir bezpersonisks princips - dabas kārtība. Katrā no lielajām reliģijā ir kāds patiesības graudiņš, kurš aizsegts ar cilvēciskām spekulācijām. Būtībā - - pasaules reliģiju centieni kulminē kristietībā. Jo Dievs šeit PATS nāk pie cilvēkiem, nevis kā bezpersoniska būtība (Dao, Nirvāna vai Brahmans), bet kā PERSONA (kosmiska, dievišķa), proti, - KRISTUS! Tāpēc vajag nevis meklēt dažādas vietas reliģiskajos tekstos, izraujot tos no konteksta - lai noliegtu reliģijas pozitīvo lomu, vai dažu cilvēku noziegumus, BET meklēt, kas ir pats vērtīgākais, loģiskākais un vienojošākais pasaulē! un tā ir MĪLESTĪBA. Dievs ir mīlestība. Bet mīlestība var atklāties vienīgi attiecībās (nevis meditatīvā pašapskaidrībā) - jo pašā Dievā ir šīs attiecības, kur Tēvs mīl Dēlu un no viņiem iziet Svētas Gars (Trīsvienības koncepcija parāda kā un kāpēc Dievs ir mīlestība). Dieva miers un mīlestība lai ir ar mums visiem!

Marija patiešām ir Jēzus Kristus māte! Taču, ja ticam, ka Jēzus ir Dieva Dēls t.i. Dieva inkarnācija cilvēciskā veidolā un ķermenī, tad jāatzīst, ka paradoksālā kārtā Marija ir arī Dieva Māte un Dieva Dzemdētāja!!!!! (tuklāt tas patiešām ir BRĪNUMS - ja Dievs ir iemiesojies cilvēka veidā - šāda brīnuma priekšā bezvainīgā ieņemšana ir detaļa, kas nemaina būtību - tas katrā ziņa ir mazāks brīnums nekā Dieva izvēle TAPT par cilvēku) Vispār, ja runā par kristietību, tad jārēķinās, ka šādu paradoksu būs DAUDZ!!!> Šeit nedarbosies parastā Aristoteļa loģika. Drīzāk tuvāka būs budistu loģika, kur uz vienu jautājumu var dot nevis tikai 2 atbildes (vai nu jā/ vai nē), bet 3 vai pat 4 atbildes. Piemēram, 1) Dievs ir viens un Trīsvienīgs, 2) Jēzus Kristus ir vienlaikus Dievs un cilvēks, 3) Dievs vienlaikus ir transcendents un imanents, 4) cilvēkam ir brīvā griba, bet Dievs zina jau iepriekš visu kā būs utt. Tie ir tikai daži paradoksi, kur pretrunīgie apgalvojumi jāpieņem komplementāri - tas ir - papildinoši; Līdzīgi kā Fizikā, kur zinātnieki atzīst, ka gaismai, piemēram, ir gan viļņa, gan daļinas daba (gaisma ir vienlaikus kaut kas pārtraukts un nepārtraukts - t.i. nevis vai nu viens, vai nu otrs, bet: gan viens, gan otrs)

Tātad vēlreiz: //kad baznīckungi izvaroja bērnus;kad notika lielas katastrofas;kad notika kari;kad notika slepkavības; Izskanēja viedoklis, ka dievs nevar kontrolēt cilvēku rīcību. No šejienes arī jautājums: Ja Dievs vēlas novērst ļaunumu, bet nespēj??Tātad viņš nav visspēcīgs.// 1) Dievs devis cilvēka BRĪVO gribu - izvēlēties (darīt ļaunu vai tomēr labo> arī TEV IR tādā iespēja)! Vai Tu domā, ka izvēles brīvība ir ĻAUNUMS vai labums? Ja labums, tad sekas no nepareizas izvēles ir jāpacieš - ja vēlies saglabāt SAVU brīvību. 2) Dievs sola, ka ļaunums galu galā tiks NOVĒŖSTS (kā? - Dieva valstībā, kur viss vai vismaz daudz kas būs iespējams un atrisināsies) neticot Dievam vai Viņu noraidot, - ko TU vari dot pretī? Ka ļaunums tik un tā PALIKS.:) Tātad gudrāk ir uzticēties Dievam, nevis pesimistiski nokārt galvu un akceptēt ļaunuma pastāvēšanu. //Spēj, bet nevēlas? Tātad viņš ir nežēlīgs.// Spēj, bet nevēlas, jo viņš CIENA Tavu un manu brīvo gribu, mūsu izvēli! //Spēj un vēlas? Tad no kurienes rodas ļaunums?// ļaunums rodas no brīvības nepareizas izmantošanas. Pretēji Dieva ieteikumam: pretēji baušļiem - morāles likumiem. //Nespēj un nevēlas? Tad kādēļ gan viņu dēvēt par Dievu?"// Gan spēj, gan vēlas! Un parādot savu solidaritāti ar mums, Viņš upurē pats sevi uz krusta...

Par Dievu. Latviešiem nekad nav bijis tuvs bībeles dievs un pustrakais galdnieks ar savu padauzu māti, un nolādēto krusta zīmi. Mūsu Dievs ir tā enerģija, ko mēs saņemam no Zemesmātes, kura neprasa lūgšanas, naudu un pazemošanos, bet tikai un vienīgi nedaudz darbu, kuru tā atmaksā desmitkārtīgi. Un mūžīgais jautājums: Ja Dievs vēlas novērst ļaunumu, bet nespēj? Tātad viņš nav visspēcīgs. Spēj, bet nevēlas? Tātad viņš ir nežēlīgs. Spēj un vēlas? Tad no kurienes rodas ļaunums? Nespēj un nevēlas? Tad kādēļ gan viņu dēvēt par Dievu?

Ar katoļiem ir tāpat kā ar seksuālajām minoritātēm - abiem ir svarīgi savu viedokli uzspiest citiem. Ja abi tā paklusām mājās, sava guļamistabā drāztu kaut vai kardināla mantijā ietērptu ēzeli, vai pielūgtu kaut vai madagaskaras atejas dievu, tad pār abiem negāztos samazgu spaiņi. Bet tad jau par jūsu perversumu neviens nezinātu. Bet par dušām un par svētceļnieku smirdēšanu jautājums paliek atklāts. Tā kunga ceļi ir tikai priekš tādiem, kam smadzenēs nav rievu, kā arī tādiem, kam bail pat no sava pirdiena. Vai tad taisnība, ka katoļu baznīca smok nost no pedofilijas skandāliem visā pasaulē? Vai tad taisnība, ka katoļu baznīcas celibāta nomocītie priesteri, tā vietā, lai dotos pie pieugušas sievietes, drātē nepilngadīgus altārzēnus, jo tiem tāpat neviens tiem neticēs? Vai tad taisnība, ka padomju laiku kaluma katoļu kardināls savulaik pārdevies šleseram par kondicionieri, sāka katoļu galvenajos svētkos, veica politisko aģitāciju. Kāpēc viņš tā darīja - Jo Šlesers atbalstīja bībeles muļķību mācīšanu skolā. Bet ko nu - kardināls sasniedzis tādu vecumu, kad tam jau ir grūti atbildēt par saviem vārdiem. Vai tad nav taisnība, ka visām reliģijām kopēja lieta ir desmitā tiesa? Vienuviet to liek trauciņā pie durvīm, cituviet vāc audekla maisos, no prieka vēsts konvulsijās raustošajiem draudzes locekļiem vai pieprasa nest no mājām. 3. Mozus 27. 30 Un ikviena desmitās tiesas deva no zemes tīrumā sētās sēklas, kā arī no koku augļiem, pieder Tam Kungam un ir Tam Kungam svēta. 27. 32 Un itin visiem, no kā desmitā tiesa tiek ņemta, vai no lieliem vai sīkiem lopiem, kas vien krīt zem desmitās tiesas mēra rīkstes, ir jābūt svētiem Tam Kungam. 4. Mozus 18. 28 Un tā arī jūs būsit pienesuši cilājamo upuri Tam Kungam no visām jūsu desmitām tiesām, ko jūs būsit saņēmuši no Israēla bērniem, un jūs no tām būsit devuši cilājamo upuri Tam Kungam ar priestera Ārona palīdzību. 5. Mozus 12. 6 Un turp tad nonesiet savus dedzināmos upurus, savus kaujamos upurus, savas desmitās tiesas, savu roku cilājamos upurus, savus solījuma upurus, savus labprātības upurus un savus pirmdzimušo upurus no saviem liellopiem un no saviem sīklopiem. 12. 11 Kad Tas Kungs, jūsu Dievs, izraudzīs vietu, lai tur liktu mājot Savam Vārdam, uz turieni nesiet visu, ko es jums esmu pavēlējis: savus dedzināmos upurus, savus kaujamos upurus, savas desmitās tiesas, savu roku cilājamos upurus, visus sava solījuma izraudzītos upurus, ko jūs esat Tam Kungam solījuši. 14. 22 Tev būs dot taisnu desmito tiesu no visiem savas sējas augļiem, kas ik gadus izaug tavā tīrumā, 14. 23 un tev būs to ēst Tā Kunga, sava Dieva, priekšā tai vietā, ko Viņš Sev izraudzīs, lai tur mājotu Viņa Vārds, gan no savas labības, gan no sava vīna sulas, gan no savas eļļas desmitās tiesas devām, gan no savu liellopu un sīklopu pirmdzimušiem, lai tu mācītos To Kungu, savu Dievu, bīties visu savu mūžu. 1. Samuēla 8. 15 Arī no jūsu druvām un no jūsu vīna dārziem viņš ņems desmitās tiesas nodevu un to nodos saviem ierēdņiem un saviem kalpotājiem. Nehemijas. 10. 39 Bet priesterim, Ārona pēcnācējam, ir jābūt klāt, kad levīti saņem desmito tiesu, un levītiem jānogādā viena desmitā daļa no savas desmitās tiesas mūsu Dieva nama dārgumu krātuvēs. 12. 44 Tajā pašā dienā tika iecelti arī vīri pār mantu noliktavām, kuras bija paredzētas pirmo augļu un desmitās tiesas novietošanai, lai savāktu tur no pilsētu tīrumiem likumīgās daļas priesteriem un levītiem; jo Jūda priecājās par priesteriem un levītiem, kas bija kalpošanas darbā; Āmosa 4. 3 Un pa mūru spraugām jūs iziesit, kā gadīsies, cita aiz citas, un jūs aizvedīs uz Hermona kalnu pusi, saka Tas Kungs, 4. 4 jā, nāciet šurpu uz Bēteli un kalpojiet grēkiem, un dodieties uz Gilgalu, lai varētu grēkot vēl vairāk, un nesiet ik rītus savus ziedojumus un ik trešajā dienā savu desmitās tiesas devu!. Nauda, nauda, nauda, manta, manta, manta!!!!! Iedomājaties, kas notiktu, ja pēkšņi uz baznīcu ietu tikai nabagi un neko uz turieni nenestu. Cik ilgi izturētu baznīca? Dažas rindas pārdomām: "Dievs vēlas novērst ļaunumu, bet nespēj? Tātad viņš nav visspēcīgs. Spēj, bet nevēlas? Tātad viņš ir nežēlīgs. Spēj un vēlas? Tad no kurienes rodas ļaunums? Nespēj un nevēlas? Tad kādēļ gan viņu dēvēt par Dievu?" Dievs kā varmācīgs vīrs. Līdzības starp kristiešu Dievu un vardarbību laulībā. Dievs un vardarbība laulībā: Kristiešu vidū ir ierasts salīdzināt attiecības starp cilvēci un Dievu ar attiecībām starp vīru un sievu. Dievs ir nama “galva”, kuram cilvēce ir parādā paklausību, cieņu un godāšanu. Parasti šīs attiecības tiek attēlotas kā mīlošas, taču Dievs pārāk daudzos veidos uzvedas drīzāk kā vardarbīgs dzīvesbiedrs, kurš pazīst tikai mīlestību, izmantojot iebiedēšanu un vardarbību. Laulības vardarbības klasisko pazīmju un simptomu pārskats atklāj to, cik vardarbīgas ir cilvēku “attiecības” ar Dievu. Upuri baidās no pāridarītāja: Pāridarītāji iedveš bailes saviem dzīvesbiedriem; ticīgajiem ir pavēlēts baidīties Dievu. Pāridarītāji ir neparedzami un pakļauti dramatiskām garastāvokļa maiņām; Dievs svārstās no mīlestības līdz vardarbībai un atpakaļ. Upuri izvairās no tēmām, kas sadusmo pāridarītāju; ticīgie izvairās runāt par noteiktām lietām, lai izvairītos no Dieva sadusmošanas. Pāridarītāji liek justies tā, it kā no attiecībām nebūtu iespējams izbēgt; ticīgajiem tiek teikts, ka nav iespējams izvairīties no Dieva dusmām un nākotnes soda. Pāridarītāji izmanto draudus un iebiedēšanu, lai panāktu pakļaušanos: Vardarbība ir galvenais līdzeklis, ar kura palīdzību komunicē pāridarītāji – pat ar saviem dzīvesbiedriem, kurus viņi it kā mīlot. Pāridarītāji nav vardarbīgi tikai pret saviem dzīvesbiedriem – viņi izmanto vardarbību arī pret nedzīviem objektiem, dzīvniekiem un citiem, lai iedvestu vēl lielākas bailes un panāktu pakļaušanos savām vēlmēm. Dievs tiek attēlots kā personība, kas izmanto vardarbību, lai piespiestu cilvēkus pakļauties noteiktām prasībām, un Elle ir maksimālais vardarbības drauds. Dievs var pat sodīt veselu tautu par dažu tās cilvēku pārkāpumiem. Pāridarītāji neļauj upurim piekļūt resursiem: Lai panāktu lielāku kontroli pār upuri, pāridarītāji neļaus piekļūt svarīgiem resursiem, tā padarot upuri vēl atkarīgāku. Resursi, kas tiek šādi izmantoti, ietver naudu, kredītkartes, pieeju transportam, medikamentiem vai pat pārtikai. Arī Dievs tiek attēlots kā personība, kas panāk kontroli pār cilvēkiem, kontrolējot to resursus – ja cilvēki ir nepietiekami padevīgi, Dievs var, piemēram, likt iznīkt ražai vai sabojāt ūdeni. Galveno dzīves vajadzību piepildīšana ir atkarīga no paklausības Dievam. Pāridarītāji iedveš upuriem nepilnvērtības sajūtu: Tālāk, lai izrādītu savu kontroli pār upuri, tiek izmantota nepilnvērtības sajūtas iedvešana viņiem. Panākot, ka viņi jūtas nevērtīgi, bezpalīdzīgi un nespējīgi izdarīt kaut ko pareizi, viņiem tiek atņemta pašpārliecība, kas nepieciešama, lai aizstāvētos pret pāridarītāju un pretotos vardarbībai. Ticīgajiem ir mācīts, ka viņi bezcerīgi grēcinieki, kas nav spējīgi izdarīt neko pareizi un nav spējīgi dzīvot labi, piedienīgi vai morāli neatkarīgi no Dieva. Viss labais, ko ticīgie sasniedz, ir pateicoties Dievam, nevis viņu pašu pūliņiem. Upuri jūt, ka ir pelnījuši sodu no pāridarītāja: Daļa no upura iedrošināšanas justies nepilvērtīgam ir likt viņiem justies tā, it kā viņi patiešām ir pelnījuši to vardarbību, no kuras cieš. Ja pāridarītāja ir tiesīgs sodīt upuri, tad upurim ir grūti iebilst, vai ne? Arī Dievam tiek piedēvētas pamatotas tiesības sodīt cilvēci – visi cilvēki ir tik grēcīgi un samaitāti, ka ir pelnījuši mūžību ellē (kuru radījis Dievs). Viņu vienīgā cerība ir tas, ka Dievs var apžēloties par viņiem un izglābt viņus. Pāridarītāji neuzticas upuriem: Vēl viena daļa no upura nepilnvērtības sajūtas radīšanas ir nodrošināt to, ka viņi zina, cik maz pāridarītājs viņiem uzticas. Upurim netiek uzticēta patstāvīgi lēmum, apģērba izvēle, patstāvīga iepirkšanās vai kaut kas cits. Upuris tiek arī izolēts no savas ģimenes tā, ka nevar atrast palīdzību. Arī Dievs tiek attēlots kā personība, kas izturās pret cilvēkiem tā, it kā viņi nebūtu spējīgi neko izdarīt pareizi vai izdarīt paši savus secinājumus (piemēram, par morāles problēmām). Pāridarītāja emocionālā atkarība no upura: Lai gan pāridarītāji iedrošina upuru nepilnvērtības sajūtu, patiesībā problēmas ar pašapziņu ir tieši pāridarītājam. Pāridarītāji iedrošina emocionālu atkarību, jo viņi paši ir emocionāli atkarīgi – tas rada galēji greizsirdīgu un kontrolējošu uzvedību. Arī Dievs tiek attēlots kā atkarīgs no cilvēku pielūgsmes un mīlestības. Dievs parasti tiek aprakstīts kā greizsirdīgs un nespējīgs pārdzīvot, ja cilvēki novēršas. Dievs ir visvarens, taču nespēj tikt galā ar vismazākajām problēmām. Upura vainošana par pāridarītāja darbībām: Upuriem parasti liek justies atbildīgiem par visām pāridarītāja darbībām, ne tikai par saņemto sodu nopelnīšanu. Tādā veidā upuriem tiek iedvests, ka tā ir viņu vaina, ja pāridarītājs kļūst dusmīgs, domā par pašnāvību vai vienkārši kaut kas noiet greizi. Arī cilvēce tiek vainota par visu, kas noiet greizi – lai gan Dievs radīja cilvēci un var apturēt jebkuru nevēlamo darbību, visa atbildība par visu pasaules ļaunumu gulst pilnībā uz cilvēcisko būtņu pleciem. Kāpēc upuri paliek kopā ar saviem pāridarītājiem?: Kāpēc sievietes paliek kopā ar vardarbīgajiem vīriem, kas viņām nodara pāri? Kāpēc viņas vienkārši nesavāc mantas un nedodas prom, uzsākot jaunu dzīvi tikai sev kaut kur citur, kopā ar cilvēkiem, kas patiešām ciena un godā viņas kā vienlīdzīgas, neatkarīgas cilvēciskas būtnes? Iepriekš aprakstītajām vardarbības pazīmēm vajadzētu palīdzēt atbildēt uz šiem jautājumiem: sievietes ir tik ļoti emocionāli un psiholoģiski sagrautas, ka viņām pietrūkst gara spēka, lai darītu nepieciešamo. Viņām nav pietiekami pārliecības, lai uzskatītu, ka viņas ir spējīgas dzīvot bez vīrieša, kas viņām nepārtraukti stāstītu, ka tikai viņš ir spējīgs mīlēt tik pretīgu un nevērtīgu cilvēku kā viņas. Iespējams, nelielu ieskatu šajā jautājumā var gūt, pārfrāzējot jautājumu un jautājot, kāpēc cilvēki nepamet emocionāli un psiholoģiski vardarbīgās attiecības, kuru izveidošana ar Dievu tiek no viņiem gaidīta? Dieva esamība šajā gadījumā nav būtiska – būtisks ir tas, kā cilvēki ir iemācīti uztver sevi un savu pasauli, kā arī tas, kas ar viņiem notiks, ja viņi izdarīs kļūdu un mēģinās pamest attiecības, lai paši kaut kur citur veidotu labāku dzīvi. Sievietēm, kas cieš no vardarbības, apgalvo, ka viņas nevar izdarīt pašas savu izvēli un ka viņu dzīvesbiedrs ieradīsies pēc viņām, lai sodītu vai pat nogalinātu viņas. Ticīgajiem tiek teikts, ka viņi nevar paveikt neko vērtīgu bez Dieva, ka viņi ir tik nevērtīgi, ka tikai Dieva bezgalīgās mīlestības dēļ viņš vispār viņus mīl; ja viņi uzgriezīs muguru Dievam, viņi tiks sodīti ar mūžību ellē. Šī “mīlestība”, ko Dievs izjūt pret cilvēci, ir tāda pati, kā “mīlestība”, ko izjūt pāridarītājs, kas draud, uzbrūk un ir vardarbīgs, lai panāktu savu. Tādas reliģijas kā kristietība ir pāridarītājas tik lielā mērā, cik ļoti tās iedrošina cilvēkus justies neadekvātiem, nevērtīgiem, atkarīgiem un pelnījušiem bargu sodu. Šādas reliģijas ir pāridarītājas tik lielā mērā, cik ļoti tās māca cilvēkiem pieņemt tāda dieva esamību, kas, ja būtu cilvēks, jau sen būtu ieslodzīts cietumā par visu savu amorālo un vardarbīgo uzvedību. Sakiet lūdzu, dievu redzošie, kāpēc cilvēki, kad notiek kāda drausmīga traģēdija saka "Ak dievs, kāpēc tā!", savukārt, ja notiek kas ļoti fantastisks, saka: "Va vellos!"?

Ko derētu zināt jauniešiem - kā kontraversija liberālismam un patērētāj sabiedrības dzīves stilam, kas ir cēlonis ekoloģiskajai krīzei? Lūk, viduslaiku askēta un mūka Asīzes Franciska "Miera lūgšana", kas izsaka kristīgās ētikas būtību un ko vēlāk variējuši daudzi rakstnieki, arī mūsu Rainis (dodu saīsināti): "Radi no manis Kungs miera darbarīku, lai es nestu saticību, ku sāpīgi dara pāri, lai es pārplūstu ilgās dot, bet ne ņemt, lai ilgotos ne tik daudz būt mīlētam, cik mīlēt ne tik daudz būt saprastam cik saprast citus, jo rodi sevi - tikai tad, kad atdodi sevi nomirstot sev - dzimsti mūžīgajai dzīvībai" Vienkāršs dzejolis ir laba lieta arī, bet šis dzejolis un pati Franciska dzīve iedvesmoja cilvēkus uz nesavtīgi ziedošanos saviem tuvākajiem. Francisks iekopa pirmos leprozorijus un nebaidījās tajos strādāt. Daudzi kristieši un pat citu ticību pārstāvji smēlušies viņa dzīves piemērā spēku un piemēru savai darbībai.. Otrs motīvs: dabas mīlestība, ekoloģiskais motīvs, kas izpaužas Franciska dziesmā par Sauli" "Slavēts esi Tu, Kungs, ar visu radību savu, bet jo sevišķi ar mūsu kundzi, māsu Sauli, kas atnes mums dienu un apgaismo mūs pašus, un ir tik mirdzoša un skaista, un tās spožums ir attēls Tavs, Tu Visaugstais! Slavēts esi Tu, Kungs, par mēnesi – brāli un māsām zvaigznēm, kuras pie debesīm radījis esi, tik skaidras, krāšņas un cēlas. ... Slavēts esi Tu Kungs par brāli ūdeni, kas ir tik derīgs, pazemīgs, jauks un šķīsts. Slavēts esi Tu, Kungs, par māsu uguni, ar ko Tu mums apgaismo nakti, un tā ir tiks skaista un līksma, tik spēcīga, stipra! Slavēts esi Tu, Kungs, par mūsu māsu zemes māti, kas mūs baro un uztur un dod mums visādus augļus, krāsainas puķes un zāles! ... Slavēts esi Tu, Kungs, par visiem, kas piedod aiz mīlestības uz Tevi un slimības pacieš un bēdas. Svētīgi tie, kas uztur mieru, Jo Tu Visaugstais, tos vainagosi!" Lūk divi motīvi: 1) tuvākā mīlestība(kuras dēļ spējam atteikties no sevis - sava labuma, savām iegribām) un 2) dabas (kurā atspoguļojas Dieva godība) mīlestība, ko varam mācīties no viduslaiku mūka! Jaunatnei vajadzīgi šādi ideāli, nevis Madonnas plikais dibens vai Maikla Džēksona mākslīgā miroņseja..

Velti centies! Tavs naids liecina, ka neesi līdzsvarots un nespēj paskatīties uz lietām ar vēsu prātu - objektīvi arī uz reliģjām ar visām to īpatnībām! taču patīkami ir tas, ka esi DEDZĪGS.. Reliģija Tev nav vienaldzīga... , bet, ja Dieva nebūtu Tava centība rakstīt komentārus būtu muļķīga :) (tā teikt cīņa ar NEKO) kad sastapsies ar Dievu - tā teikt - tieši savā dzīvē, tad visas tās blēņas, ko esi sagrābstījis nokritīs kā zvīņas no acīm.. Ko varu Tev teikt, no vienas puses, ir "briesmīgi krist dzīvā Dieva rokā" - sākumā nekā salda un patīkama tur nav. Bet vēlāk Tu iegūsti to dvēseles mieru un pacietību, kas ļauj jebkuru likstu pārvarēt ar prieku un pacilātību Novēlu Tev piedzīvot Dieva tuvumu..

Lielajā pasaku grāmatā var ļoti labi saskaitīt, cik ir “slepkavības,” kuras paveicis Dievs. Labs saraksts sanāk: Lata sieva par atskatīšanos. - 1.Moz.19:26 - 1 Gers, kas bija ļauns tā Kunga acīs. - 1.Moz.38:7, 1.Lku.2:3 - 1 Onans par sēklas izkaisīšanu zemē. - 1.Moz.38:10, - 1 Farons, 600 virsnieki un visa armija. - 2.Moz.14:8-26 - 601+ Par dejošanu ap zelta teļu. - 2.Moz.32:27-28,35, - 3000 Ārona dēli par svešanas uguns pienešanu Kungam. - 3.Moz.10:1-3, 4.Moz.3:4, 26:61, - 2 Zaimotājs. - 3.Moz.24:10-23 - 1 Vīrs, kas lasīja malku sabatā. - 4.Moz.15:32-36 - 1 Korahs, Datans un Abirāms un viņu ģimenes - 4.Moz.16:27 - 12+ Sadedzināti par sacelšanos. - 4.Moz.16:35 - 250 Kurnētāji - 4.Moz.17:14 - 14,700 Par netiklību ar moābiešu meitām - 4.Moz.25:9 - 24,000 Midiāniešu apkaušana (izņemot 32 000 jaunavas) - 4.Moz.31:1-35 - 90,000+ Ahans un viņa ģimene par ņemšanu no aizliegtā. - Joz.7:10-12 - 5+ Visi Ajas iedzīvotāji. - Joz.8:1-25 - 12,000 Pieci karaļi. - Joz.10:24-26 - 5 Kānaāniešui un ferisieši. - Soģu 1:4 - 10,000 Moāba ķēniņš. - Soģu 3:15-22 - 1 Moābieši. - Soģu 3:28-29 - 10,000 Midiānieši. - Soģu 7:2-22 - 120,000 Samsons tā Kunga spēkā. - Soģu 13:19 - 30 Tā Kunga Gars nāk pār Samsonu. - Soģu 14:14-15 - 1000 Samona terora akts. - Soģu 15:27-30 - 3000 Benjamīna cilts. - Soģu 19:35-37 - 25,100 Atkal Benjamīna cilts. - Soģu 19:44-46 - 25,000 Par ielūkošanos derības šķirtā. - 1.Sam.6:19 - 50,070 Filistieši. - 1.Sam.14:14 - 20 Agags. - 1.Sam.15:32-33 - 1 Nābals. - 1.Sam.25:38 - 1 Uza par derības šķirsta pieturēšanu - 2.Sam.6:6-7 - 1 Dāvida un Basebas bērns. - 2.Sam.12:14-18 - 1 Septiņi Saula pēcnācēji. - 2.Sam.21:6-9 - 7 Mēris par tautas skaitīšanu. - 2.Sam.24:13; 1.Lku. 21:7 - 70,000+ Pravietis, kas noticēja cita pravieša meliem. - 1.Ķēn.13:1-24 – 1 Baala priesteri. - 1.Ķēn.18:22-40 – 450 Aramieši (Sīrieši). - 1.Ķēn.20:28-29 - 100,000 Citi aramieši. - 1.Ķēn.20:30 - 27,000 Lauva saplosa vīru, kurš nesita pravietim. - 1.Ķēn.20:35-36 – 1 Ahasja par elkdievību. - 2.Ķēn.1:2-4,17; 2.Ķēn.22:7-9 – 1 Uguns sadedzina karavīrus. - 2.Ķēn.1:9-12 - 102 Lāči saplosa bērnus, kas izsmēja Elīsas plikpaurību. - 2.Ķēn.2:23-24 – 42 Virsnieks. - 2.Ķēn.7:17-20 – 1 Jezebele. - 2.Ķēn.9:33-37 – 1 Lauvas saplosa ieceļotājus. - 2.Ķēn.17:25-26 - 3+ Guļošais asīriešu karaspēks. - 2.Ķēn.19:35; 2.Lku. 32:21; Jes.37:36 - 185,000 Sauls - 1.Lku. 10:14 - 1 Israēls nodots Jūdas rokās. - 2.Lku. 13:15-17 - 500,000 Jerobeams - 2.Lku. 13:20 – 1 Kušīti (etiopieši). - 2.Lku. 14:9-14 - 1,000,000 Joahass saslimst, un tam izkrīt iekšas. - 2.Lku. 21:14-19 – 1 Jūdas karavīri. - 2.Lku. 28:6 - 120,000 Ecehiēla sieva. - Ec.24:15-18 – 1 Ananija un Sapfira - Ap.d.5:1-10 - 2 Herods - Ap.d.12:23 – 1 Kopā 2,391,421+ Tas tikai pasaku grāmatā. Pieskaitīsim vēl inkvizīcijas laikus, zinātniekus, mūsdienās katoļu garīdznieku izvarotos bērnus un kvalificējošais sastāv velk uz vai vai vai ko. Sātans, lai cik tas nebūtu divaini - tikai 10 - Ījaba 7 dēlus un 3 meitas - Ījaba 1:19 Bet tu man te mēģini iestāstīt ka dirsā rudzi aug. :D:D:D:D Par reliģijas pārņemtajiem - tikai smieties un zaimot.

Taču kāds es būtu krietns cilvēks, ja es ik gadu ietu kājām un četrrāpus tupētu aglonas lielajā murgā. Un, ja es vēl nestu ziedojumus, tad vispār manā priekšā visi noņemtu cepuri! :D:D:D:D Mans mūžīgais jautājums: Ja dievs vēlas novērst ļaunumu, bet nespēj? Tātad viņš nav visspēcīgs. Spēj, bet nevēlas? Tātad viņš ir nežēlīgs. Spēj un vēlas? Tad no kurienes rodas ļaunums? Nespēj un nevēlas? Tad kādēļ gan viņu dēvēt par dievu?" Ja varēsi atbildēt, apsolos vairs nečurāt bazilikas dārzā. Vai zin kundzīt - mani savulaik draugs pierunāja aiziet uz koncertu VEF sporta pilī. Neteica, uz kādu. Rezultātā, nonācu prieka vēsts tusiņā, kurā redzēju, cik naturāli tiek kāsta nauda no dumjajiem līdzcilvēkiem. Viens pajolītis (laikam viņu mācītājs) visu laiku skraidīja pa skatuvi, skaļi pret skatuves grīdu dauzīdams kājas un kliedza: sātans ej ārā, sātans ej ārā! Te skatos viens piecēļās no invalīdu ratiņiem kliegdams: Ir noticis brīnums! Lai slavēts jēzus kristus! Te vienam sāka augt mati, otram pazuda kuņģa čūla, trešajam pazuda varžacis. Mācītājs turpināja skraidīt pa skatuvi. Es nespēju valdīt smieklus! Mācītājs aicināja cilvēkus doties uz skatuvi saņemt svētību, lai attīrītos. Tajā brīdī saņēmu dunku sānos no blakussēdētāja, kurš sacīja, ka man arī vajadzētu. Sacīju, ka pats tikšu galā, uz ko blakussēdētājs atbildēja ar vairākkārtēju krustu mešanu. Tad, kad mācītājs bija beidzis attīrīt bariņu, kas devās uz skatuvi, viņš uzsauca: "Jūs taču neesat pie dieva nākuši tukšām rokām" Tajā brīdī pirms brīža izdziedētais invalīds no ratiņiem un citi izdziedētie slimnieki palaida pa zālē sēdošo skatītāju rindām karmīnkrāsas auduma maisus, kurā sanākušie ar atplestām mutēm bāza banknotes - cits 10 latus cits 20, cits pat 50. Es smaidīdams padevu maisu manam krustus metošam blakussēdētājam, kurš atkal aicināja mani doties attīrīties. Pēc visa šī balagāna mācītājs ar visiem izdziedinātajiem invalīdiem un citiem slimniekiem sēdās lepnos auto, lai dotos uz nākamo objebalovkas seansu. Stāsta morāle ir tāda: visas reliģijas ir radītas vienam mērķim - desmitajai tiesai, kuras došanas pienākums ir aprakstīts galvenajā instrukcijā (bībelē). vienas reliģijas to ievāc trauciņos pie durvīm, citas maisos, citas aicinādamas nest no mājām. Ja agrāk arhaiskās savācējsabiedrības laikos reliģijas vārdā tika upurētas visādas dzīvas radības (pat bērni), lai būtu raža, lai nebūtu plūdu, tad šobrīd, pēc tam, kad kāds fiksais sarakstīja instrukciju (bībeli), kurā iepina gan žīdu vēsturi, gan visādas citādas manis aprakstītas aplamības, dzīvniekus vairs neupurē, bet nes naudu, nes materiālas vērtības. Reliģiskās organizācijas ir ar likumu atbrīvotas no nodokļiem, veci marazmātiski svētie tēvi pārdodas par materiālām vērtībām (kondicionieri) aicinot balsot par partijām (PLL), kas solās skolās ieviest bībeles mācību. Pa skolām un bērnudārziem staigā misionāri, kas agrākos laikos pakļāva cilvēkus ar spēku, slaktējot neticīgos un tos kas negrib misionēties, bet šodien dala savu makulatūru, lai jau no mazotnes piesaistītu desmitās tiesa piegādātājus. Un tu mani sūti uz Strenču klīniku. Vai tas ir par to, ka man par tevi nāk smiekli? Pārmet tu arī krustu, kā mans blakussēdētājs no prieka vēsts.

Tā ir iestāde, kurai gudri cilvēki un cilvēki, ka spēj vērot un izdarīt secinājumus nav vajadzīgi. Tai, jau no pašiem pirmsākumiem (kad savācējsabiedrības indivīdi baidījās no cilts vadoņa tabuētiem akmeņiem (kas bija pirmie signāli baznīcu sākumam), kad pēc pirdiena tos nospēra zibens utt) ir vajadzīgi tikai tādi, kas mūždien sevi uzskatīs par grēcīgu lupatu, vienmēr domās, kas viss šajā pasaulē nāk no ābrahama klēpja un paklausīgi nesīs desmito tiesu. Pretējā gadījumā, ja viņš izglītosies, viņš baznīckunga acīs kļūs atkal par grēcīgu lupatu. Tu taču esi lasījis, kas viduslaikos notika ar tādiem, kas apšaubīja dievu, kā gaismas avotu, kā gravitācijas un zemes riņķošanas avotu utt. Nešaubos, ka baznīca labi justos, ja arī šodien būtu tumsonīgi viduslaiki, ja neviens nelietotu prezervatīvus, ja neviens netaisītu abortus un vairotu - garā nabagos, slimos - jo visi taču tāsprāt ir dieva bērni. Vai ne!

Jebkura baznīca ir bizness. Arī katoļu. Mācītājs tiek gatavots par valsts budžeta līdzekļiem, lai prastu draudzes locekļiem iestāstīt, ka jālasa bībele un pēc tās ir jādzīvo. Savukārt, bībele ir draudu pārpildīta pasaku grāmata, jeb tā teikt sodu kodekss, kas pasaka, par ko un kas tev draud, ja nedzīvosi pēc tās kanoniem. Tā māca, ka debesīs dzīvo onkulis, kuram ir speciāls desmit lietu saraksts, par kura pārkāpšanu onkulis tev liks smakt, svilt, degt elles ugunīs. Tas onkulis visus mīl, tikai nez kāpēc viņam ir visu laiku problēmas ar naudu. Viņš ir visu varens, taču visu laiku tam ir problēmas ar naudu Tādēļ Mācītājs tiek gatavots par valsts budžeta līdzekļiem, lai prastu draudzes locekļiem iestāstīt, ka uz baznīcu nenāk tukšām rokām. Vieni (tā saucāmie tradicionālo konfesiju pārstāvji) to pasaka skaisti dūdinot, citi (sektanti), to pasaka uzstājīgi kliedzot un mētājot kājas pa gaisu konvulsijās raustošās, vai no viltus svētlaimes dziedošās publikas priekšā vienlaicīgi ar auduma maisu palaišanu pa rindām. Katoļu baznīca kā jebkura cita prot iestāstīt, ka tās loceklis ir grēcīga lupata, kurai par katru pirdienu vai atraugu jāskaita rožu kronis un jāmetās uz ceļiem grēksūdzes priekšā. Citas baznīcas jeb sektas prot iestāstīt saviem draudzes locekļiem kā grēcīgām grīdas lupatām ir jāatnes no mājas viss vērtīgais. Viņi tiek sagatavoti pat tam, ko teikt pretēji domājošiem radiniekiem. Brūk un tiek izputinātas ģimenes un baznīckungu mūļi kļūst arvien treknāki. Un tāpēc es izsmeju reliģiju. Izsmiet reliģiju ir tāpat, kā izsmiet sliktu gaumi. Tas ir izsmiekls par kaut ko, ko izvēlējies pats indivīds, par ko indivīdi vēlas uzņemties atbildību. Reliģiozam ticīgajam ir visas iespējas, tāpat kā filca gleznu lietpratējam, parādīt to, ka viņa kritiķi aplami novērtē viņa nostāju, taču neviens ticīgais nekad nav spējis paskaidrot, kur bija dievs: kad baznīckungi izvaroja bērnus; kad notika lielas katastrofas; kad notika kari; kad notika slepkavības; utt., utjp. Izskanēja viedoklis, ka dievs nevar kontrolēt cilvēku rīcību. No šejienes arī jautājums: Ja jau Dievs vēlas novērst ļaunumu, bet nespēj? Tātad viņš nav visspēcīgs. Spēj, bet nevēlas? Tātad viņš ir nežēlīgs. Spēj un vēlas? Tad no kurienes rodas ļaunums? Nespēj un nevēlas? Tad kādēļ gan viņu dēvēt par Dievu?

Reliģija patiešām ir pārliecinājusi cilvēkus, ka debesīs dzīvo neredzams vīrs, kas vēro visu, ko jūs darāt, - katras dienas katru minūti. Un neredzamajam cilvēkam ir īpašs 10 lietu saraksts, ko viņš nevēlas, lai jūs darītu. Un, ja jūs kaut ko no šīm 10 lietām izdarāt, viņam ir paredzēta īpaša vieta, pilna uguns un dūmu, un degumu, un moku, un sāpju, kur viņš jūs nosūtīs dzīvot un ciest, un degt, un smakt, un kliegt, un raudāt mūžīgi līdz pasaules galam! Taču Viņš jūs mīl. J Viņš jūs mīl, un Viņam vajag naudu! Viņam vienmēr vajag naudu! Viņš ir visuvarens, pilnīgs, visu-zinošs un vieds, tikai kaut kā vienmēr problēmas ar naudu! Ienākumi no reliģijas ir miljardiem dolāru, viņi nemaksā nodokļus, un viņiem vienmēr vajag mazliet vēl. Te ir runa par vienu LABU pupu mizu stāstu (bullshit story). Holy Shit! (netulkojas: holy – svēts, shit – mēsls; analogs: ‘’Velns parāvis!’’) Taču es vēlos, lai jūs ko zinātu, (es to saku patiesi), - kas attiecas uz ticību Dievam, - es patiešām centos. Es patiešām ļoti centos. Es centos ticēt, ka ir Dievs, Kurš radījis mūs visus pēc Savas līdzības, mīl mūs visus ļoti stipri, un cieši uzrauga visas lietas. Es patiešām centos tam ticēt, taču man jums jāsaka, jo ilgāk dzīvo, jo vairāk raugās apkārt, jo vairāk kļūst skaidrs, ka kaut kas ir sačakarēts. Kaut kas šeit nav kārtībā. Karš, slimības, nāve, iznīcība, bads, izvirtība, nabadzība, mokas, noziedzība, pagrimums un ‘’Ice Capades’’(šovs uz ledus – tulk.piezīme). Kaut kas noteikti nav kārtībā. Tas nav labs darbs. Ja tas ir labākais, uz ko Dievs ir spējīgs, es neesmu sajūsmināts. Šādi rezultāti nepiedienas Augstākai Būtnei. Tādus rezultātus jūs varētu gaidīt no uz laiku pieņemtas biroja sekretāres ar sliktu attieksmi. Un, starp mums runājot, jebkurā normāli vadītā Visumā šis vecis ar savu visvareno pakaļu būtu jau sen kā prom. Un, starp citu, es saku ‘’vecis’’, jo es stingri esmu pārliecināts, ka, ja Dievs ir, tas ir vīrietis. Neviena sieviete nekad nevarētu tik ļoti visu sačakarēt. Tātad, ja ir Dievs, es domāju, vissaprātīgākie cilvēki piekritīs, ka viņš ir vismaz nekompetents un varbūt (tikai varbūt) viņam nospļauties. Viņam nospļauties (un šo īpašību es apbrīnoju cilvēkos), - tas izskaidrotu vairumu slikto rezultātu. Tāpēc, tā vietā, lai būtu kārtējais bezprātīgais reliģiskais robots, kas bezprātīgi un bezmērķīgi, un akli tic, ka viss ir kāda spokaina, nekompetenta Tēva rokās, kuram par visu nospļauties, es nolēmu atrast kaut ko citu, ko pielūgt. Kaut ko, uz ko es patiešām varu paļauties. Un uzreiz es iedomājos par sauli. Tas notika acumirklī. Vienas nakts laikā es kļuvu par saules pielūdzēju. Nu, ne gluži vienas nakts laikā, jo naktī nav saules. Taču pirmais, ko es izdarīju no rīta, bija, ka kļuvu par saules pielūdzēju. Tam ir vairāki iemesli. Vispirms jau – es sauli varu redzēt, - skaidrs? Atšķirībā no citiem minamiem dieviem. I'm big on that.(?) Nu nezinu, ja es ko redzu, tad tas man tā kā palīdz ticēt, - jūs saprotat? Tātad katru dienu es varu redzēt sauli, jo tā man dod visu, kas man nepieciešams: siltumu, gaismu, pārtiku, puķes parkā, atspulgus ezerā, gadās pa kādam ādas vēzim, bet vismaz nav nekādas krustā sišanas un cilvēkus nesadedzina tikai tāpēc, ka viņi tev nepiekrīt. Saules pielūgšana ir atklāti vienkārša. Nav nekādas mistērijas, brīnumu, tukšas greznības, naudas prasīšanas, nav jāmācās dziesmas, un nav nekādas īpašas ēkas, kurā vienreiz nedēļā savākties, lai salīdzinātu apģērbus. Un vislabākā lieta saistībā ar sauli ir, ka tā nekad man nesaka, ka esmu nevērtīgs. Tā man nesaka, ka esmu slikts cilvēks, kurš ir jāglābj. Tā man nekad nav pateikusi nejauku vārdu. Tā pret mani izturas labi. Tāpēc es pielūdzu sauli. Taču es nelūdzos saulei. Vai zināt kāpēc? Es neuzdrošinātos izmantot mūsu draudzību. Tas nav pieklājīgi. Es bieži esmu domājis, ka cilvēki pret Dievu izturas diezgan rupji, vai jums tā nešķiet? Viņi izsaka triljoniem un triljoniem lūgumu katru dienu. Viņi lūdz un prasa, un kauc pēc labumiem. Izdari to, iedod man to, man vajag jaunu mašīnu, man vajag labāku darbu. Un vairums no šīm lūgšanām notiek svētdienās, kad Dievam ir brīvdiena. Tas nav jauki. Tā neizturas pret draugu. Taču cilvēki lūdzas, viņi lūdz daudz un dažādas lietas, nu jūs ziniet, - jūsu māsai vajag kājstarpes operāciju, jūsu brāli arestēja par piekakāšanu lielveikalā. Taču visvairāk jūs gribētu izdrāzt to seksīgo, mazo rudmati ērtību veikalā. Nu jūs zināt, - to ar acs apsēju un izmežģīto kāju? Vai jūs varat lūgt ko tādu? Es domāju, ka jums nāktos. Un es saku: labs ir. Lūdziet, ko vien jūs gribat. Lūdziet jebko, taču kā paliek ar Dievišķo Plānu? Atcerieties? Dievišķais Plāns. Sensen Dievs izdomāja Dievišķo Plānu. Viņš daudz pie tā piedomāja, nolēma, ka tas ir labs plāns, un palaida to darbībā. Un miljardiem miljardu gadu Dievišķais Plāns noritēja gluži labi. Tagad uzrodaties jūs un kaut ko lūdzat. Un kas tad, ja jūsu lūgtā lieta nav paredzēta Dieva Plānā? Ko jūs gribat, lai Viņš dara? Vai lai izmaina Savu Plānu? Tikai jūsu dēļ? Vai tas nešķiet mazliet iedomīgi? Tas taču ir Dievišķais Plāns! Kāda jēga būt Dievam, ja katrs run-down (?) šmurgulis (shmuck) var uzrasties un sačakarēt Tavu Plānu?! Un te ir iespējama vēl viena problēma: un ja jūsu lūgšanas netiek uzklausītas. Ko jūs teiksit? ‘’Nu, tāda ir Dieva griba’’. ‘’Lai notiek tā.’’ Labi, taču, ja tāda ir Dieva griba, un, ja Viņš tik un tā darīs pēc Sava prāta, kāpēc vispār censties lūgties? Man tas izskatās pēc lielas laika tērēšanas! Vai nevarētu izlaist lūgšanos un uzreiz pāriet pie Viņa Gribas? Tas viss ir ļoti mulsinoši. Tāpēc, lai izvairītos no tā visa, es nolēmu pielūgt sauli. Taču, kā jau es minēju, es nelūdzu sauli. Bet ziniet kam es lūdzos? Džo Peši. Tam ir divi iemesli: pirmkārt, es uzskatu, ka viņš ir labs aktieris, - skaidrs? Man tas ir svarīgi. Otrkārt, viņš izskatās pēc vīra, kas var visu nokārtot. Džo Peši nečakarējas. Patiesībā Džo Peši atrisināja dažas lietas, ar kurām Dievam bija grūtības tikt galā. Gadiem ilgi es lūdzos Dievu, lai viņš kaut ko iesāk ar manu skaļo kaimiņu ar rejošo suni, - Džo Peši izrubīja to daikta sūkātāju vienā apmeklējumā. Tas ir pārsteidzoši, ko var panākt ar vienkāršu beisbola nūju. Tā nu es Džo lūdzos jau kādu gadu. Un es kaut ko pamanīju. Es pamanīju, ka no visām Dievam adresētajām un no visām tagad Džo Peši adresētajām lūgšanām, uzklausītas tiek vienādā mērā ap 50%. Pusē gadījumu es dabūju, ko vēlos, pusē gadījumu – nē. Tāpat kā ar Dievu – puse uz pusi. Tāpēc izvēlieties savu māņticību, atlaidieties krēslā, iedomājieties vēlēšanos un izbaudiet procesu! Un tiem no jums, kas lasa Bībeli morālu mācību un literārās kvalitātes dēļ, es ieteiktu vēl dažus citus stāstus. Jūs vēlētos arī izlasīt ‘’Trīs sivēntiņi’’, - tas ir labais. Tai ir jaukas, laimīgas beigas, esmu pārliecināts, ka jums tā patiks. Tad vēl ir ‘’Sarkangalvīte’’, lai gan tajā ir starp rindiņām nojaušamā daļa, kurā lielais, ļaunais Vilks patiesībā apēd vecomāti. Par ko man, starp citu, ir vienalga. Un visbeidzot, es vienmēr esmu guvis daudz morālu atziņu no ‘’Oliņa-Boliņa’’. Kura vieta man patika visvairāk? ‘’Visi karaļa zirgi un visi karaļa vīri nevarēja salikt Oliņu-Boliņu atkal kopā.’’ Tas tāpēc, ka nav nekāda Oliņa-Boliņa, un nav nekāda Dieva. Neviena, pat ne viena, nekāda Dieva un nekad nav bijis. Es to pat pasniegšu šādi. Ja ir Dievs, tad lai auditoriju sasper zibens! Redziet? Nekas nenotika. Nekas nenotika? Visiem viss kārtībā? Labi, teikšu jums tā. Es nedaudz paaugstināšu likmi. Ja ir Dievs, tad lai Viņš sasper mani ar zibeni! Redziet? Nekas nenotika,…nē, paga. Man kājā iemeties neliels krampis. Un man sāp pauti. Pietam es esmu akls. Es esmu akls…ā, nē, - ar mani atkal viss ir kārtībā, laikam tas bija Džo Peši, ko? Dievs Svētī Džo Peši! Liels jums visiem paldies! Džo jūs svētī!

Reliģiskās patiesības patiešām ir mūžīgas, bet reliģija arī piemērojas un attīstās (mainās liturģijas, veidojas jauni labdarības veidi, daudz kas modernizējas) - sniegdama atbildes uz aktuāliem jautājumiem t.sk. zinātnes pielietojuma jomā un sabiedrības attiecībās. Dodama cilvēkiem dzīves jēgas apjautu un palīdzēdama bēdās Tieši tas ir reliģijas uzdevums: būt par mazmainīgu asi un atskaites punktu pēc kura vērtēt notiekošo.. lai ritenis kustētos uz priekšu, vajadzīga ass - ap ko tam griezties un arī virziens, kurp tiekties Reliģija nav brīnum atslēga, lai panāktu tikumisku dzīvi, bet tās nepieciešams priekšnoteikums. Ienākšana baznīcā vēl negarantē pestīšanu, bet bez ienākšanas tajā arī debesīs nokļūt būs grūti. Tas tāpat kā ar koncertu. Lai saprastu mūziku ir jāaiziet uz koncertzāli, bet tas vēl negarantē mākslas pārdzīvojumu un mūzikas izpratni. Taču, ja sēdēsi mājas, tad Tava kritika par koncertu būs mazliet smieklīga, jo Tu tur nebūsi bijis. Līdzīgi ar Baznīcu. Sēdēt mājās un šaubīties par Dieva eksistenci, ir tāpat kā sēdēt mājās un šaubīties par mūzikas eksistenci.. Sāciet lūgt Dievu, aizejiet uz baznīcu, izdariet kādu labdarību, palasiet Bībeli - tikai tā Jūs varēsi tuvoties Dieva (mūzikas) sadzirdēšanai .. un Viņu saprast Bet, protams, Jums ir izvēles brīvība neko tādu nedarīt. Dievs sevi cilvēcei neuzspiež, bet piedāvā..