2010. gadā Eiropas Savienība (ES) apstiprināja stratēģiju Eiropa 2020, kas nosaka ES attīstības mērķus un to sasniegšanai īstenojamos uzdevumus. Viens no tiem ir uzlabot eiropiešu piekļuvi ātram un īpaši ātram internetam neatkarīgi no viņu dzīves vai darba vietas. Stratēģija nosaka, ka visiem ES iedzīvotājiem līdz 2020. gadam nepieciešams nodrošināt piekļuvi platjoslas internetam ar ātrumu vismaz 30 Mbit/s, bet 50% vai vairāk mājsaimniecību apgādāt ar interneta pieslēgumu ar ātrumu virs 100 Mbit/s, norāda LVRTC valdes priekšsēdētājs Edmunds Beļskis.
Ar ES līdzfinansējuma atbalstu
Lai arī Latvijā izveidotu infrastruktūru, kas ļautu iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu atrašanās vietas saņemt ātra un īpaši ātra interneta pakalpojumus, 2012. gadā LVRTC ar ES struktūrfondu līdzfinansējumu sāka projektu Nākamās paaudzes elektronisko sakaru tīkla attīstība lauku reģionos (platjoslas projekts).
Projekts jau sākotnēji tika definēts kā pilnībā nekomerciāls. Kopējās platjoslas interneta inženiertehnisko komunikāciju būvniecības izmaksas plānotas 73 miljonu eiro apmērā, no kuriem 15% sedz LVRTC, bet 85% finansē ES. Nosacīti šo platjoslas interneta ieviešanas projektu Latvijā var uzskatīt par sociālu projektu, kura galvenais mērķis ir nodrošināt līdzvērtīgas iespējas izmantot modernos komunikāciju pakalpojumus visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no tā, kurā vietā viņi dzīvo, skaidro Beļskis.
Projekta īstenošana ir sadalīta divās kārtās. Pirmajā kārtā, kas noslēdzās 2015. gada augustā, tika izbūvēti 177 piekļuves punkti un ieguldīti 1813 kilometri optiskā kabeļa trases. Pirmās kārtas ietvaros būvniecības darbi tika veikti 50 Latvijas novadu teritorijās. Savukārt projekta otrā kārta tika sākta 2016. gada otrajā pusē un to plānots pabeigt nākamā gada beigās. Otrajā kārtā plānots ieguldīt vēl aptuveni 2000 kilometru optiskā kabeļa trases un izbūvēt 220 piekļuves punktu tādās Latvijas teritorijās, kur nav pieejams ātrgaitas platjoslas internets.
''Šodien kvalitatīva interneta pieejamības nodrošināšana tiek uzskatīta par sekundārajām cilvēktiesībām, jo tas ir priekšnoteikums, lai jebkurš valsts iedzīvotājs ar interneta palīdzību var nodrošināt sev tikpat augstu konkurētspēju darba tirgū un uzņēmējdarbībā, kā tas iespējams ekonomiski aktīvajos reģionos,''
pauž LVRTC vadītājs un piebilst, ka 2018. gadā LVRTC platjoslas projekts iekļuva starp trim labākajiem konkursa European Broadband Awards finālā kategorijā Openness and Competition kopā ar Somijas un Francijas pārstāvjiem. Latvijas projekta aprakstā tika uzsvērts tā galvenais mērķis – nodrošināt interneta pieejamību jebkurā valsts vietā.
Interneta ceļu veido trīs tīkli
Jautāts, kā tehniski pakalpojums nonāk līdz gala lietotājam, Beļskis norāda, ka interneta ceļu līdz gala lietotājam var iedalīt trijos lielos posmos, no kuriem galvenie ir maģistrālie sakaru tīkli, kas savieno reģionus un kaimiņvalstis, kā arī lielākās pilsētas. Nākamais posms ir tā dēvētie vidējās jūdzes sakaru tīkli, kas savieno novada pilsētu, kurā ir maģistrālais sakaru tīkls, ar pagastu lielākajām apdzīvotajām vietām, piemēram, ciemiem, tas ir – savieno maģistrālo sakaru tīklu pilsētā ar operatora tīklu pagastā. Savukārt trešais posms ir pēdējā jūdze, kas savieno pakalpojuma sniedzēja (operatora) sakaru objektu jau ar gala lietotāju. Savienojuma nodrošināšanai no operatora sakaru objekta ar gala lietotāju var izmantojot gan optiskās šķiedras, gan vara kabeli, vai arī tas var būt bezvadu savienojums. Pēdējās jūdzes posmu izveido privātais operators, un tikai gadījumā, kad ir izmantoti visi trīs sakaru tīkla posmi, ir iespējams pilnā mērā nodrošināt platjoslas interneta pakalpojumus gala lietotājam.
LVRTC izbūvētā infrastruktūra ir fundamentāls pamats tam, lai privātie operatori varētu piedāvāt iedzīvotājiem pakalpojumu vietās, kur privātie komersanti paši neinvestētu šāda vidusposma izbūvei.
Aronas pagasta pārvaldes vadītājs Andrejs Piekalns atminas, ka viņa pārvaldītajā pagastā piekļuves punkts platjoslas internetam tika ierīkots 2016. gada augustā un līdz ar to ātram un drošam internetam tika pieslēgta Kusas pamatskola, bērnudārzs un arī Aronas pagasta pārvalde. ''Kvalitatīvs internets nenoliedzami ir šodienas ikdienas nepieciešamība. Iespēja izmantot ātrgaitas interneta iespējas atvieglo ikdienas darba procesu, jo savienojums ir vienlīdz stabils, vairs nav jāgaida ilgāku vai mazāku brīdi, kamēr atvērsies vajadzīgā interneta vietne, tostarp dažādas tiešsaistes sistēmas. Turklāt vairs nav jāuztraucas, ka darba procesā ''noraustīsies'' interneta savienojums un visas veiktās darbības nāksies atkārtot,'' akcentē Piekalns. Viņš gan atzīst, ka no valsts puses varētu sagaidīt, ka ar dažādiem instrumentiem tiktu stimulēta komunikāciju ierīkošana ne tikai administratīvajos centros, bet arī ārpus tiem, sekmējot kvalitatīva pakalpojuma pieejamību arī laukos dzīvojošajiem un strādājošajiem.
Valsts atbalsts pēdējai jūdzei
Normatīvo ierobežojumu dēļ LVRTC patlaban nedrīkst piedāvāt iedzīvotājiem interneta pakalpojumus, bet tikai iznomāt izbūvēto vidējās jūdzes optikas tīklu elektronisko sakaru komersantiem, kas savukārt nodrošina pakalpojumu sniegšanu gala lietotājiem (iedzīvotājiem, komersantiem, valsts un pašvaldību iestādēm). LVRTC ir pirmais koplietošanas infrastruktūras operators, kas ar vienādiem un nediskriminējušiem nosacījumiem nodrošina elektronisko sakaru operatoriem pieslēgšanos tīklam.
Vairumā gadījumu lauku teritorijās elektronisko sakaru komersanti sniedz interneta piekļuves pakalpojumus, balstoties uz gala lietotāju pieprasījumu skaitu, kā arī vērtējot to, cik komerciāli izdevīgs būs sniegtais pakalpojums. Tā kā Latvijā iedzīvotāju blīvums ir viens no zemākajiem Eiropā, jāsaprot, ka gan vidējās, gan pēdējās jūdzes attīstībai ir vajadzīga centralizēta pieeja un atbalsts. Vidējā jūdze tiek risināta ar platjoslas projektu, kur LVRTC iegulda savu un ir saņēmis ERAF līdzfinansējumu. Attiecībā uz pēdējo jūdzi šobrīd skaidri iezīmējas, ka bez valsts investīcijām un atbalsta komersanti daudzviet nespēs paši nodrošināt pēdējo jūdzi.
''Vietējiem operatoriem ir interese pieslēgties LVRTC infrastruktūrai, bet viņi vienlaikus raugās arī uz klienta pusi. Dažādu iemeslu dēļ ne visur klientu ir tik daudz, cik privātie operatori vēlētos, jo laukos samazinās iedzīvotāju skaits. Līdz ar to elektronisko pakalpojumu ierīkošana atsevišķos reģionos zināmā mērā ir sociāla funkcija, jo operatoriem jāredz, kā katru ieguldīto eiro atgūs.
Vienlaikus jāsaprot, ka sakaru infrastruktūra mūsdienās pielīdzināma jebkurai citai infrastruktūrai reģionos – ceļiem, skolām, slimnīcām. Sakari ir tikpat nozīmīga iedzīvotājiem nodrošināmās infrastruktūras sadaļa,'' akcentē LVRTC vadītājs.
Latvija ir viena no valstīm, kas nav iesaistījusies pēdējās jūdzes finansēšanā. Piemēram, Lietuva vairākus miljonus eiro atvēlēja pašvaldībām, lai fokusētos uz elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošināšanu maznodrošinātajiem iedzīvotājiem reģionos. Proti, par noteiktu summu tika segtas pieslēguma ierīkošanas izmaksas, pirmos divus gadus dotēja arī interneta pakalpojumu rēķinus. Tādā veidā ar faktiski līdzfinansējumu stimulēja privātos komersantus pēdējās jūdzes ierīkošanai. Līdzīgi rīkojās arī Igaunijas valdība, savulaik atvēlot 20 miljonus eiro pēdējās jūdzes ierīkošanai tajos reģionos, kuros privātajiem telekomunikāciju komersantiem nebija ekonomiski izdevīgi ierīkot pieslēgumus, jo konkrētajās vietās esošo un arī potenciālo klientu skaits nebija pietiekams, lai nodrošinātu ieguldījumu atpelnīšanos saprātīgi pieņemamā laikposmā.
Vācijas valdība nolēmusi atvēlēt 12 miljardus eiro optiskā interneta tīkla izveidē, lai būtiski uzlabotu ātra un kvalitatīva interneta pieejamību visā valsts teritorijā. Līdzīgi plāni ir arī Austrijai un Grieķijai, kuru valdības aktīvi plāno ieguldījumus īpaši ātrā interneta savienojuma infrastruktūras nodrošināšanai visā valsts teritorijā, lai nodrošinātu šo pakalpojumu gan mājsaimniecībām, gan arī jo īpaši reģionos strādājošajiem uzņēmējiem, kam kvalitatīvs un ātrs internets ir viena no būtiskām ikdienas biznesa nepieciešamībām konkurētspējas nodrošināšanai. Grieķijas valdība tam nolēmusi tērēt 300 miljonus eiro, savukārt Austrijā ātra interneta nodrošināšanai reģionos paredzēts atvēlēt 60 miljonus eiro.
Arī laukos svarīgs ir internets
''Latvijā ne valsts, ne pašvaldība neiesaistās pēdējās jūdzes atbalstā. Tomēr datu pārraides pakalpojuma pieejamība lauku reģionos šobrīd ir samērā laba. Vislielākais izaicinājums ir jau gadu desmitiem sarūkošais klientu skaits, kas nedod pietiekamu ekonomisko piesātinājumu, lai uz ierastiem tirgus konkurences apstākļiem tiktu piedāvāti datu pārraides pakalpojumi ikvienā Latvijas mājsaimniecībā un uzņēmumā. LVRTC ar platjoslas projektu būs atrisinājis vairumu vidējās jūdzes problēmu, savukārt pēdējā jūdze ir palikusi tikai un vienīgi komerctirgus rokās – tā tiek izbūvēta brīvā tirgus apstākļos, atzīst Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidente Signe Bāliņa.
SIA BVB Serviss, kas piedāvā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pakalpojumus Madonā un tās apkārtnē, pārstāvis Gaitis Cirpons norāda, ka līdz ar platjoslas tīkla izveidošanu uzņēmums saviem klientiem var piedāvāt augstākas kvalitātes pakalpojumus, tostarp stabilāku un ātrāku internetu. ''Agrāk uz mazajiem ciematiem nebija izveidota moderna infrastruktūra, tagad ir iespēja to izveidot, kas arī notiek. Pie toreizējās infrastruktūras tika mēģināts risināt ar bezvadu savienojumu, taču tās nav zāles mūsdienās gan drošības, gan kvalitātes ziņā, zinot, ka datu pārraides iespējas pa optisko kabeli ir nesalīdzināmi lielākas,'' viņš akcentēja un norādīja, ka optisko pārvades līniju izmantošana ļauj tikpat kā līdz nullei novērst sakaru pārtraukumus.
''Tādējādi būtībā daudzas agrākās problēmas šodien jau ir pagātne,'' viņš rezumē.
Jautāts par investīciju ekonomisko izdevīgumu lauku reģionos komunikāciju sakaru tīklu ierīkošanā un uzturēšanā, Cirpons pauž, ka, skatoties tikai pēc šādas loģikas, reģionos ar mazu iedzīvotāju blīvumu ''vispār nav jēgas neko darīt''. Ja ir vēlme sekmēt iedzīvotāju palikšanu un ekonomiskās aktivitātes pieaugumu reģionos, viens no būtiskiem faktoriem ir interneta sakaru nodrošināšana. ''Ja rēķina tikai un vienīgi ekonomisko izdevīgumu, tad ekonomiski izdevīgs ir tikai Rīgas centrs, kur vienā daudzstāvu dzīvokļu mājā nereti ir tikpat daudz potenciālo klientu, cik vienā vai divos ciematos reģionā. Un tieši tāpēc LVRTC platjoslas projekts jau no sākta gala nav bijis biznesa projekts, bet gan šīs jomas sakārtošana tieši reģionos,'' pauda uzņēmējs.
Platjosla un 5G
2016. gada 14. septembrī Eiropas Komisija paziņojumā Konkurētspējīga digitālā vienotā tirgus savienojamība. Virzība uz Eiropas gigabitu sabiedrību definējusi trīs stratēģiskos mērķus, kuri dalībvalstīm jāsasniedz līdz 2025. gadam. Pirmais no tiem paredz uzlabotu savienojamību lauku apvidos, proti, visām Eiropas mājsaimniecībām gan laukos, gan pilsētās ir pieejams interneta pieslēgums ar vismaz 100 Mb/s lejuplīnijas ātrumu, ko var uzlabot līdz gigabitu ātrumam.
Otrais mērķis paredz nodrošināt augstas veiktspējas 5G savienojamību – visām pilsētu teritorijām un visām sauszemes transporta maģistrālēm ir jābūt nodrošinātam nepārtrauktam 5G pārklājumam. Savukārt trešais EK definētais mērķis ir gigabitu savienojamība, kam jābūt nodrošinātam visiem galvenajiem sociālekonomiskajiem virzītājspēkiem, piemēram, skolām, transporta mezgliem un galvenajiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, kā arī uzņēmumiem, kas intensīvi izmanto digitālos resursus.
LVRTC ieskatā platjoslas sakaru tīklu attīstības un iepriekš minēto mērķu sasniegšanas atslēgas faktors būs 5G mobilo tīklu izvēršana sinerģijā ar tā nodrošināšanai nepieciešamo infrastruktūru, kas ietver nepieciešamo optikas tīklu posmu izbūvi un jaunu sakaru torņu būvniecību, norāda Beļskis un piebilst – kā ilgtermiņa risinājumu LVRTC redz koplietotas un centralizēti pārvaldītas infrastruktūras izbūvi.
Svarīgi sakārtot jomu
Vienlaikus LVRTC vadītājs akcentē, ka patlaban paralēli platjoslas interneta izbūves projekta īstenošanai ir virkne vēl risināmu jautājumu, lai nodrošinātu interneta pieejamības iespējas visā valstī.
Pēc Beļska stāstītā, šobrīd vēl nav nodrošināta vienota informatīvā datubāze par Latvijā pieejamo visu komersantu elektronisko sakaru infrastruktūru, kas tādējādi apgrūtina centralizētu infrastruktūras attīstību un IKT projektu koordināciju, radot situāciju, ka pastāv risks dažādām organizācijām (gan privātām, gan valsts) veikt dublējošas investīcijas infrastruktūrā.
Kā otru problēmjautājumu Beļskis norāda decentralizētu projektu īstenošanas pieeju. Proti, jau iepriekšējā ES finansējuma plānošanas periodā dažādos valsts resoros tika realizēti vairāki savstarpēji konkurējoši valsts līmeņa projekti. Katrs no šiem projektiem prasa valsts budžeta līdzekļus, turklāt, ņemot vērā, ka nodrošināto infrastruktūru lieto tikai viens pasūtītājs, tās uzturēšana nav ekonomiski efektīva. Tādēļ ir būtiski jau tuvākajā laikā gan Latvijas, gan visas ES līmenī šos jautājumus aktualizēt un sakārtot.