Jaunieši dzīvo pie vecākiem, jaunieši pamet Latviju, un vispār ar jauniešiem mums viss ir gandrīz slikti, bet visu šo bēdu cēlonis meklējams izglītības sistēmā. 35–50% jauniešu nepabeidz augstskolas, paliekot bez profesijas, 44% nepabeidz vidējās profesionālās izglītības iestādes, paliekot bez profesijas, 30% pēc vidusskolas neturpina mācības, arī paliekot bez profesijas, liecina asociācijas Latvijas Koks prezidenta Paula Beķera pētījums Nākotnes darbaspēks, kas konkrētajā jautājumā balstīts uz Ekonomikas ministrijas apkopotajiem datiem.
Dodas pelņā uz citu valsti
Rubrikā Kuram tas rūp? jau esam pētījuši emigrācijas sadalījumu pa vecuma grupām. Salīdzinot 2024. gada datus ar 2014. gada datiem, ir redzams, ka lielākais kritums ir vecuma grupā no 20 līdz 30 gadiem. Neatkārtojot samērā dramatiskos skaitļus, kas tieši ietekmē dzimstības rādītājus, var vien piebilst, ka daļa iedzīvotāju skaita krituma ir saistīta ar dzimstību iepriekš, vēl pirms 20 gadiem, kad tā nebija visai spīdoša, turklāt arī izbraukšana nav jauna parādība. Proti, kritums 2024. gadā vienlaikus parāda kaskādes efektu ilgstošai demogrāfijas politikai, un tikai daļa no šī krituma ir saistīta ar šodienas problēmām.
Pat 5% jaunatnes vecumā no 20 līdz 30 gadiem izbraukšana no valsts rada pietiekamas problēmas nākotnē. Pirmkārt, ir ticams, ka jaunu ģimeņu skaits valstī saruks proporcionāli. Tajā pašā laikā jauniešu skaita samazināšanās nav tikai demogrāfijas problēma, kuru redzam pirmo, jo tā ir nonākusi sabiedrības uzmanības redzeslokā. Daudz lielāka ķeza ir tas neiegūtais nākotnes pienesums, kuru katrs no šiem jauniešiem dotu, ja paliktu Latvijā un strādātu šeit. Necentīšos nogurdināt ar smalkiem aprēķiniem, bet ir skaidrs, ka katrs šāds jaunietis, kurš ir devies svešumā un šeit nestrādā, turpmākajos gadu desmitos iekšzemes kopprodukta struktūrā veidos miljoniem eiro vērtu robu.
Mitinās pie vecākiem
Nupat Latvijas sabiedrību pāršalca Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datu apkopojums, kas liecina, ka puse no jauniem vīriešiem vecumā līdz 25 gadiem un arī trešdaļa jaunu sieviešu dzīvo kopā ar vecākiem.
Ir dažādi sociālo tīklu izteikumi par acīmredzamo. Proti, jaunie Latvijas vīrieši ir galīgi nejēgas, puse dzīvo pie mammītes. Par jaunām dāmām tik lielas kritikas nav, tomēr nepamet apziņa, ka arī tur problēma pastāv. No vienas puses, nav nekas slikts dzīvi pavadīt kopā ar vecākiem, no otras puses, tas ir fakts, kas rada jautājumus. Ne velti karikatūrists Gatis Šļūka bija izveidojis virkni smaidu raisošu zīmējumu par tēmu.
Jautājums varētu būt par to, vai jauniešiem ir pietiekami ienākumi patstāvīgas dzīves uzsākšanai. Pieļauju, ka daļā gadījumu tieši šis aspekts ir iemesls palikt vecāku dzīvesvietā. Proti, iespējams, ka šie jaunieši strādā un gudro, kā veidot ģimeni, tomēr naudas patstāvīgai dzīvei nepietiek.
Puse ir bez profesijas
Par labu tam, ka jaunieši nevar Latvijā nopelnīt, runā fakti, kurus izpētījis asociācijas Latvijas Koks prezidents Pauls Beķeris pētījumā Nākotnes darbaspēks, kur viņš pēc Ekonomikas ministrijas datiem secina visai nepatīkamus faktus. 2023. gadā pamatskolas beidz 20,1 tūkstotis skolēnu, no kuriem 7,2 tūkstoši startē profesionālās izglītības iestādēs, bet 11,5 tūkstoši – vidusskolās. Proti, aptuveni 1,4 tūkstoši pēc pamatskolas beigšanas nekur mācīties neaiziet.
Tālāk ir vēl trakāk. Profesionālās mācību iestādes nepabeidz 44% personu. Aptuveni 1,4 tūkstoši nepabeidz vidusskolas, bet 30% no absolvējušajiem mācības neturpina. Proti, profesijas viņiem nav.
Augstskolās no vidusskolām nonāk 5,5 tūkstoši, vēl šo skaitli papildina nedaudzi profesionālo vidusskolu beidzēji, tā veidojot 6,1 tūkstoti cilvēku augstskolās, kas ir nedaudz vairāk par ceturtdaļu un mazāk par trešdaļu no tā 20,1 tūkstoša pamatskolas beidzēju. 35–50% studentu augstskolas nepabeidz.
Pieprasījums, piedāvājums, atlikums
Darba tirgus gribētu 42% no jauniešiem ar atbilstošu augstāko izglītību. Šādu pieprasījumu darba tirgū norāda P. Beķeris. No visiem pieejamajiem jauniešiem tikai 18% pabeidz augstskolas. Te pat nav jautājums par profesijas atbilstību. Augstskolu absolventu pēc būtības ir divas reizes mazāk, nekā darba tirgus pieprasa, pat nerunājot par to, ka jauniešu kopumā ir mazāk, nekā vajadzētu. Ar vidējo profesionālo izglītību sistēma piedāvā 18%, bet darba tirgus šādus profesionāļus gribētu līdz 29%. Savukārt bez profesijas no izglītības sistēmas iznāk 44% no 9. klases absolventiem, bet reāli darba tirgū šādus plaša profila speciālistus vajag tikai 29% gadījumu. Jāņem vērā, ka nākotnē cilvēku bez profesijas pieprasījums darba tirgū saruks līdz 21%. Proti, atkal atšķirība divas reizes.
Iznāk, ka aptuveni 5000 cilvēkiem no katriem 20 tūkstošiem ar darba atrašanu dzimtenē ir pamatīgas grūtības, lai arī skolās viņi ir gājuši. Saprotams, ka daži no šīs potenciālās bezdarbnieku armijas mācības turpina, paralēli kaut kur strādājot. Šāda situācija visnotaļ labi izskaidro jauniešu dzīvi kopā ar vecākiem, un arī darba meklējumi ārpus Latvijas, mēģinot nopelnīt adekvātu atalgojumu, ir saprotami.
Izglītības sistēmas neplūsma
Ir bijuši vairāki mēģinājumi sekot mācību kursu pabeigušo likteņiem. CSP ir veikusi ilgstošus pētījumus par tiem, kuri mācās un augstskolas pabeidz, tomēr pētījumi par tiem, kuri kaut ko nepabeidz, ir tāds retums, ka var apgalvot – tādu nav. Labi, ka vispār ir pieejami dati par atbirumu ik gadu, tomēr, kas notiek tālāk ar jauniešiem, kuri skolas nebeidz vai mācības neturpina kādā līmenī, nav zināms. Tā ir kā pelēkā masa, kas nekur īsti nav iekļāvusies un kuļas ārā no likstas saviem spēkiem. Ja paši nespēj, tad arī neviens pakaļ neskatās. Līdzībās runājot, prom no skolas – ārā no sistēmas.
Nelaime, ka atbirums, kas, visticamāk, pārsniedz 25% no katra gada jauniešiem, ir pārāk liels upuris uz bezdarba un migrācijas altāra. Pēc šāda upura nav pamata sašust par tiem, kuri dzīvo pie vecākiem, vai tiem, kuri dodas uz Eiropu darba meklējumos. Mēs paši savā izglītības sistēmā esam pateikuši, ka par viņiem intereses nav. Kuram tas rūp?