Ne valsts, ne pašvaldības pašlaik negrasās īstenot īpašas programmas, lai masveidā glābtu dzīvojamo fondu. Rīgas enerģētikas aģentūras vadītāja Maija Rubīna atklāti saka – ja ēkas netiks renovētas, tad pēc 20 gadiem uz pašvaldības kakla nonāks neiedomājami liels skaits rīdzinieku, kuriem vairs nebūs kur dzīvot. Viņas ierosinājums ir uzsākt māju renovāciju, tajā skaitā – siltināšanu piespiedu kārtā, iztērēto summu uzliekot par pienākumu solidāri samaksāt iedzīvotājiem. Tādējādi sērijveida ēku ekspluatācijas laiku varētu pagarināt par vēl vairākiem desmitiem gadu.
M. Rubīna laikrakstam stāsta, ka Ekonomikas ministrijā (EM) jau ir notikušas sarunas par ēku piespiedu siltināšanu, tomēr pagaidām šī iecere nav guvusi atbalstu. Valsts vispirms vēlas izmantot visas pašreizējās iespējas, kad iedzīvotāji var saņemt arī Eiropas fondu naudu māju siltināšanai un par šādu soli izlemj ar vairākuma atbalstu – tātad lielākā daļa to izvēlas labprātīgi un daļu izdevumu daudzu gadu garumā sedz no savas kabatas. Sarunas par piespiedu siltināšanas iespējām un pasākumiem ir atliktas uz pusgadu, Neatkarīgo informēja M. Rubīna. Viņa uzsver, ka pie šā jautājuma eksperti noteikti atgriezīsies, jo to atlikt nedrīkst.
«Tas ir pilnīgs nonsenss!» par šādu ideju padzirdējis, gandrīz iekliedzas būvinženieris Jānis Lancers. Viņš būvniecības nozarē nostrādājis vairāk nekā 50 gadu, un reti kurš Latvijā varētu konkurēt ar viņa pieredzi.
«Mums Rīgā māju skaits ir, es gribētu lietot tieši šo vārdu, šaušalīgi liels – seši tūkstoši. Pašvaldības uzņēmums Rīgas namu pārvaldnieks apkalpo apmēram četrus tūkstošus māju. Nevaram uzrunāt visus šo māju iedzīvotājus. Mājas bez renovācijas var iztikt vēl divdesmit gadus. Dažai ēkai šī robeža ir trīsdesmit gadu,» savukārt brīdina M. Rubīna.
Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Raimonds Eizenšmits ir skeptisks, vai šāda iecere īstenojama. Viņš aizrāda, ka ir jāizpēta katra māja, lai prognozētu, cik ilgs mūžs tai vēl atlicis. «Energoefektivitātes pasākumus cilvēkiem neviens nedrīkst piespiest apmaksāt, ja viņi tos nevar samaksāt,» viņš uzsver. Ja valsts izveidos īpašu programmu un izlems, ka ēkas jāsiltina un jāveic vēl citi pasākumi, piemēram, jānomaina komunikācijas, logi koplietošanas telpās un jāsaved kārtībā pagrabi un bēniņi, tad cita lieta.
J. Lancers norāda, ka tad, kad sākās dzīvokļu privatizācija, valsts paņēmusi vienādu sertifikātu skaitu par kvadrātmetru gan tajās mājās, kas jau amortizējušās, gan tajās, kas vēl bijušas salīdzinoši jaunas. «Kā valsts varēja pārdot nekvalitatīvu preci?» jautā būvinženieris. Tāpēc būtu godīgi, ja tagad valsts kopā ar Eiropas fondu naudu ēku renovācijā un siltināšanā ieguldītu 80 procentus nepieciešamo līdzekļu, bet iedzīvotāji – tikai 20 procentus, uzskata J. Lancers.
Pēc viņa domām, Eiropas nauda tiek sadalīta neloģiski. Tā cirkulē starp ministrijām, un katra no tām deķi velk uz savu pusi, tāpēc trūkst koordinācijas. J. Lancers ir noskaities, kāpēc Eiropas fondu līdzekļus izlieto, lai kādā ciemā izbūvētu ūdensvadu, kuru vietējie neizmanto, nevis par šo naudu nosiltina ēkas.