Burkānu salas iemītnieki nedzird pagātnes rēgu atbalsis

Tikai pāris airu vēzienu, un esam uz salas, kura nosaukumu ieguvusi no Burkānu dzimtas, kas uz tās dzīvojusi kopš divdesmitā gadsimta sākuma. Divus kilometrus gara, apmēram 500 metru plata vieta pretī Jēkabpils rajona Ābeļu pamatskolai, kuru no visām pusēm apskalo Daugavas ūdeņi. Tikai trīs kilometri līdz steidzīgajai Jēkabpilij, pārsimt metru no tās labajā pusē dienu un nakti dunošā Rīgas—Daugavpils šoseja. Taču uz salas liekas — dzīve rit pavisam citu gaitu. Pēdējos gados rosība lielākajā daļā salas gan pieklususi, jo tikai viena no trijām mājām ir apdzīvota. Tie ir Kaupernieki, kas reiz piederējuši Burkānu dzimtai. Ņina Pūcīte, kura Ābeļu skolā nostrādājusi 50 gadu un Daugavas krastā dzīvo joprojām, atceras, ka vecais Burkāns, kuram zeme uz salas ierādīta pēc Otrā pasaules kara, bijis krietns cilvēks — abi ar sievu čakli strādājuši, izaudzinājuši piecus bērnus. Viens no viņiem — Jānis — savai ģimenei sagādājis vienas vienīgas raizes, bet apkārtnes ļaudīs iedvesis bailes. Par zagšanu un krāpšanu ilgāku laiku pavadījis cietumā, tad uzbrucis apsardzei un bēdzis no apcietinājuma, bet atkal nonācis aiz restēm. Atgriezies no cietuma, Jānis apmetās vecāku mājā uz salas, apņēma sievu Martu un dzīvoja nomaļus. Kādu dienu Marta pazuda. Policisti, ņemot palīgā suņus, sievieti atrada apraktu turpat salā. Atrada arī kāda vīrieša līķi. Un Burkāns atkal nokļuva cietumā, kur, kā vietējie stāsta, pakārās. Tā kā Jāņa vecāki jau bija miruši, pēdējais šīs dzimtas pārstāvis no salas aizgāja, atstājot vien nostāstus un leģendas. Tas bija pirms 20 gadiem, bet pašreizējos salas apdzīvotājus rēgi nevajā. Pirms septiņiem gadiem Kauperniekus nopirka Lazdānu ģimene, kas uz dzīvi šeit pārcēlās no Latgales. "Man ļoti patīk ūdeņi, bet tur, kur dzīvojām iepriekš, to tuvumā nebija, tāpēc meklēju jaunu dzīvesvietu. Reiz avīzē izlasīju sludinājumu, ka pārdod īpašumu, un, kaut par ūdeņiem tajā nekas nebija rakstīts, nolēmu painteresēties. Izrādījās, tā ir māja uz salas Daugavā. Ģimene mani atbalstīja, un mēs pārcēlāmies uz šejieni," atceras Valdis Lazdāns. Sākot dzīvot Kauperniekos, Valdis saprata, ka tā ir vieta, par kuru domājis jau pirms daudziem gadiem — braucot pa šoseju, caur autobusa logu allaž noraudzījies uz kūpošo skursteni uz salas un nospriedis, ka arī viņš tā gribētu, saskatot romantiku tieši šajā nošķirtībā. Valdis stāsta, ka dzīvei uz salas pielāgojušies ātri. Lai pārvestu turp aitas un govis, Valdis uzmeistarojis plostu. Krasta iemītnieki gan atceras, ka iepriekšējie Kaupernieku saimnieki lopus uz salu laiduši tāpat — peldus. Kad upe pilnībā bija aizsalusi, kas gan te notiek reti un ļoti lielā aukstumā, pāri pārdzina arī traktoru. No krasta uz salu stiepjas elektrības vadi, darbojas mobilais tālrunis. No veciem laikiem sētā saglabājusies arī kāda dīvaina lieta — ap māju bijis apvilkts drāšu žogs ar dzeloņstieplēm, kam pieslēgta strāva. Kam tas, Lazdāni tā arī nav tikuši gudri. Galvenais transporta līdzeklis — laiva. Ja atsūtīta kāda vēstule, pastniece to atstāj Ābeļu skolā, kur mācās Valda dēls, bet produktus ģimene mēdz iepirkt tā, lai pietiek ilgākam laikam. Daugava pie Pļaviņām un Jēkabpils pavasara plūdos allaž mēdz būt draudīga. Krasta iedzīvotāji, kas te mīt jau gadu desmitiem, atceras gadus, kad plūdu laikā ūdens skalojies gar Kaupernieku palodzēm. Lazdāni septiņu gadu laikā milzīgus plūdus nav pieredzējuši, tomēr ledus iešanas laikā vairākas dienas krastā netikt. Šobrīd gan Valdis un viņa ģimene vairāk laika pavada krastā, kur būvē no Latgales pārvestu guļbūves ēku. Tas ģimenes drošībai un lai tepat tuvumā būtu arī Lazdānu vecākā paaudze, kurai dzīve uz salas būtu apgrūtinoša.