Ceļš pie latgaliskā

Literatūrzinātniecei Ilgai Šuplinskai spilgtā atmiņā palicis, kā Latvijas Universitātes Lielajā Aulā viņa lasīja savu pirmo zinātnisko referātu. Sarkdama un bālēdama, gandrīz vai ģībdama – tāpēc, ka latgaliski! Bet tagad viņa ir viena no aizrautīgākajām latgaliešu valodas tiesību cīnītājām. Ilga iestājas par to, lai šo valodu mācītu Latgales skolās un paralēli valsts valodai lietotu publiskajā sfērā.

Ilga jautā: "Kas mēs esam: minoritāte Latvijā ar savu etnisko, valodas, reliģisko atšķirību vai tomēr viena tauta ar divām valodām?" Atbildes un pārdomas uzklausīja Anna Rancāne.

Top komentāri

27. februāris, 2010, 18:01

Paija

Patīk man Latgale, latgaliskais, jo tajā vienmēr sastopams kāds košs akcents gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Visādā ziņā Latgali var pamanīt jebkurā brīvdabas gadatirgū ar savdabīgo un īpašo. Dažādība latvisko padara tikai krāšņāku.

Atbildēt
2
0

6. marts, 2010, 21:38

Lasītājs

Valoda ir mainīgs nevis statisks veidojums. Laika gaitā dažas valodas zūd un citas veidojas. Latviešu valoda ir vairāku valodu savienojums. Saukārt latgaliešu valodai saknes ir latviešu valoda, gluži kā latviešu valodai saknes ir kuršu, latgaļu, zemgaļu un sēļu valodās. Mēs saprotam, ka latviešu valoda nav latgaļu valoda. Tad kāpēc daudzi saka, ka latgaļu valoda ir latviešu valoda. Paradokss.

Atbildēt
1
0

28. februāris, 2010, 8:28

ilga

Lēma, bet ar nosacījumu, ka tiek saglabāta atsevišķa valodas, ticības un kultūras politika. Arī latgaliešu / i tika piedāvāts gadsimta sākumā, lai saglabātu atšķirību, jo latvieši, kas vēsturiski apzīmēja tieši Latgalē dzīvojošos, tika attiecināts uz pārnovadu. Bet kādreiz jau jāatgūst arī zaudētais.