Ir apsveicami, ka sabiedrība un politiķi demogrāfijas problēmu ir apzinājušies. Par to liecina dibinātās demogrāfijas padomes un komitejas dažādās varas struktūrās un medijos sāktā diskusija. Lai pieņemtu ilgtspējīgus lēmumus, ir nepieciešams uzbūvēt visas sabiedrības sapratni par to nepieciešamību.
Dažas no līdzšinējām idejām, kas cirkulēja politiskajā telpā, drīzāk ir komiskas nekā racionālas. Nu jau neeksistējošās partijas vadītājs Andris Šķēle vēl šī gada maijā pauda redzējumu piešķirt papildu balsstiesības ģimenēm ar bērniem. Šķiet, doma bija uzrunāt politiski aktīvus pilsoņus, kas būtu gatavi radīt vairāk bērnu, lai viņiem būtu iespēja vairāk ietekmēt politiskos procesus. Loģiski attīstot domu, tad pensionāriem vēlēšanās varētu piešķirt tikai 0,5 balsis, jo no tiem jaunu bērnu dzimšanu vairs nevar sagaidīt.
Savukārt viens no Nacionālās apvienības (kas, starp citu, savā programmā atbalsta arī iepriekš minēto A. Šķēles ierosinājumu) līderiem Raivis Dzintars nāca klajā ar priekšlikumu, ka dzimstību varētu uzlabot, nosakot pensijas apjomu atkarībā no pensionāru bērnu maksāto nodokļu apjoma. Dzintara priekšlikums, kas iekļauts arī apvienības priekšvēlēšanu programmā, ignorē jautājumu - priekš kam tad vispār ir vajadzīga pensiju sistēma, kurā pēc būtības bērni uzturēs savus vecākus vecumdienās? Kāpēc ir vajadzīga valsts starpniecība, vispirms iekasējot no manis nodokli, bet pēc tam atdodot šo pašu naudu maniem vecākiem? Vai nebūtu vienkāršāk par šo pašu summu samazināt maksājamo nodokļu apjomu? Un galvenais - vai tiešām varam sagaidīt, ka lielākas pensijas apsolījums pēc 40 (!) gadiem motivēs jaunu pāri šodien laist pasaulē bērnu?
Kā tad ar naudu ir šodien? Politiķiem un komentētājiem bieži liekas pašsaprotami, ka, ja mēs palielināsim pabalstus, būs vairāk jaundzimušo. Bet vai tā ir? Par laimi, mums nav jāmin, jo mēs varam izmantot citu valstu pieredzi. Secinājumi ir atspoguļoti nesen iznākušajā OECD pētījumā (Doing Better for Families, 2011). OECD pētnieki secina, ka valsts finansiālais atbalsts rada pozitīvu, bet vienlaikus nelielu efektu dzimstības pieauguma veicināšanā. Valsts pabalstu palielināšana var veicināt bērna laišanu pasaulē agrāk, nekā ģimene plānotu citā gadījumā, bet neveicina lielāku jaundzimušo skaitu un attiecīgi nevairo nākotnes nodokļu maksātāju daudzumu.
Ņemot vērā ierobežotos šā brīža valsts budžeta resursus, manuprāt, daudz racionālāks ir priekšlikums par esošo pabalstu pārdali tā, lai dabūtu lielāku atdevi no tās pašas izmaksu summas. Piemēram, maksāt ģimenes valsts pabalstu un bērnu kopšanas pabalstu tikai ģimenēm, kas valsts noteiktā kartībā ir atzītas par mazturīgām vai trūcīgām. Distancējoties no emocionāliem apsvērumiem, dzimstības veicināšanai ierobežota budžeta ietvaros varētu palielināt pabalstus par otro un katru nākamo bērnu, jo vairākumā gadījumu vismaz viens bērns ģimenē piedzimtu arī ar minimālo valsts atbalstu.
Jau pieminētais OECD pētījums uzsver, ka arī bērna kopšanas atvaļinājuma ilgums, kā arī «māmiņas algas» lielums tā laikā nav starp būtiskākajiem faktoriem dzimstības palielināšanā. Daudz nozīmīgāka ir sajūtas radīšana sievietēm, ka pastāvēs iespēja pēc iespējas ātrāk veiksmīgi atgriezties darbā. Lai cik tas liktos paradoksāli, Eiropā lielākā dzimstība ir valstīs ar augstāku sieviešu nodarbinātību ekonomikā.
Ir jāparūpējas par finansējuma piešķiršanu jaunu vietu radīšanai pirmsskolas izglītības iestādēs. Šeit jāpiebilst - lai arī lietas iet uz labo pusi, tomēr nav saprotams, kāpēc Rīgas pilsētbūvnieks par 56 miljoniem ceļ 1000 dzīvokļu mistiskās dzīvokļu rindas problēmas risināšanai, kamēr joprojām pastāv ievērojamas rindas uz vietām Rīgas bērnudārzos. Jāatceras, ja vecāki var bērnu uzticēt bērnudārzam un vienlaikus abi strādāt, Valsts kasē ienāk nodokļi no viņu algām, padarot investīcijas bērnu aprūpē par visefektīvāko ieguldījumu no dzimstības veicināšanas viedokļa.
Kaut arī darba likumdošana garantē iespēju pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriezties iepriekšējā darbavietā, būtisks ir jautājums, vai vienmēr tā notiek praksē. Lai arī šis viedoklis nav plaši tiražēts sabiedrībā, bet dzimstības pieaugumu ietekmētu arī patiesa dzimumu līdztiesība darba tirgū.
Jaunajai Saeimai būs jāspēj pieņemt kompleksus lēmumus. Protams, daudz nozīmīgāk par tādu vai citu sociālo pabalstu lielumu vai saņēmēju grupām valsts iedzīvotājiem ir jārada pozitīva sajūta par savu ekonomisko nākotni - gan par saviem ienākumiem, gan bērna izglītību un iespējām dzīvē. Tāpēc vissvarīgākais demogrāfiskās politikas faktors ir sapratīga ekonomiskā politika, kas nodrošina tautsaimniecības izaugsmi.