Uzdodoties par zviedru elektroinstalāciju uzņēmuma pārstāvi, Dienas žurnāliste darbinieku meklējumos apzvanīja vairākas NVA filiāles un pārliecinājusies - lai gan bezdarbnieku rindas ir garas, drošas atbildes, ka būs, kas strādā, daudzviet Latvijā nav.
Laikraksts Diena vairākiem NVA vadītājiem uzdeva jautājumu: Vai pie Jums var atrast 30 palīgstrādnieku mūsu ražotnei?
Virgīnija Veļķere, NVA Alūksnes filiāles vadītāja:
"30 cilvēku gan jau varētu šādam darbam salasīt. Pieteiktos ne tikai reģistrētie, bet arī nereģistrētie bezdarbnieki. Nav problēmu novada vai divu novadu ietvaros. Paši apmācām elektriķa specialitātē. Ir tādi, kuriem ir gan tehniskā izglītība, gan darba pieredze. Ir tādi, kuri tehniskās specialitātes apgūst bezdarbnieku tālākizglītības ietvaros. Protams, vienmēr ir cilvēki, kuri nevēlas strādāt un ilgstoši dzīvo no pabalstiem. Tie arī nestrādās. Mēs jau redzam šo kontingentu. Taču ir arī pietiekami daudz cilvēku, kas vēlas strādāt, un liela daļa gatavi strādāt arī par minimālo algu. Viena otra sieviete būs piemērotāka par vīrieti. Mēs jau redzam, ko no katra var gaidīt un uz ko kurš ir spējīgs. Iesaku aprunāties arī ar pašvaldības atbildīgajām institūcijām."
Igunda Beimane, NVA Bauskas filiāles vadītāja:
"30 cilvēku... Tas atkarīgs no tā, cik tālu no Bauskas šo ražotni izvietosiet. Cilvēki nav mobili, ar to jārēķinās. Ceļa izdevumi daudz maksā. Ja par minimālo algu piedāvāsiet cilvēkiem braukt uz darbu 30-60 kilometru - neviens šo darbu neķers. Ja darba devējs ir gatavs nogādāt darbinieku uz darbu, kā to dara Maxima, tad ir citādi. Maxima nesen rīkoja konkursu 15-20 pārdevējiem. Pieteicās aptuveni simts. Galenieku kūdras purvā katru vasaru vajadzīgi cilvēki, kuri gatavi strādāt par diezgan zemu atalgojumu, toties darba devējs viņus nogādā darbavietā. Un cilvēki piesakās, gaida šo darbu visu ziemu. Savukārt 30 kilometru attālā zemnieku saimniecībā meklē traktoristu mehanizatoru par 300 latiem mēnesī un nevar atrast. Pagastā tāda speciālista nav, bet no citurienes - tālu braukt. Taču kopumā - cilvēkiem interese par darbu ir. Grūtāk ir ar speciālistu sameklēšanu. Taču divus trīs tehniski izglītotus cilvēkus Bauskā atrast nebūs problēmu."
Edgars Tereško, Ludzas filiāles vadītājs:
"Ja darba devējam ir interese strādāt mūsu reģionā, varam noorganizēt primāro tikšanos ar potenciālajiem darbiniekiem un pēc tam nepieciešamās apmācības interesentiem. Bezdarbnieku apmācību izmaksas tiks segtas no valsts budžeta. Ja nepieciešams, varēsim veikt slēgtu atlasi - darba meklētāji tiek aicināti uz pārrunām, nezinot, kādam amatam un kādam uzņēmumam tiek meklēti darbinieki. Jūs izstāstīsiet par ieceri, bet potenciālie darbinieki - ko var jums piedāvāt. Tie, kas būs jūs ieinteresējuši, tiks uzaicināti uz otro pārrunu kārtu."
Inta Briede, Saldus filiāles vadītāja:
"Ja ražotni izvietosiet tuvāk Saldum vai Brocēniem, pieļauju, ka sameklēt 30 atbildīgu darbinieku nebūs grūti. Protams, jāņem vērā cilvēciskais faktors, piemēram, būvinženieris, kurš ilgstoši ir bijis bez darba, iespējams, savu atkarību dēļ jau varētu būt zaudējis spēju strādāt. Tas ir riska faktors. Ilgstoši nestrādājot, cilvēks zaudē iemaņas. Nereti ir grūtības ar atbildību, taču 30 darbinieku... Es sliecos teikt - jā, atradīsim. Pavisam neuztraucos par tiem diviem trim vadošajiem ar tehnisko izglītību, vairāk šaubos par ierindas darbiniekiem.
Otrs svarīgs moments - nevajag aprobežoties ar darbinieku meklējumiem tikai NVA filiālēs. Aptuveni 10% no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem ir ar augstāko izglītību, un daudzi citi pašlaik tiek nodarbināti kā mazkvalificēts darbaspēks. Cilvēkiem vajag maizi, viņi nevar gaidīt, kamēr kaut kur kaut kad parādīsies viņu specialitātei atbilstoša vakance, tāpēc viņi strādā citu darbu. Arī šo auditoriju ir vērts uzrunāt. Arī jauniešus pēdējā vidusskolas klasē ir vērts uzrunāt. Ne visi ir gatavi un spējīgi uzreiz doties uz augstākajām mācību iestādēm. Trešais svarīgais moments - ir daudz vieglāk atrast darbiniekus, ja varēsiet nodrošināt konkurētspējīgu atalgojumu. Kaut 300 latu. Cilvēkam ar minimālo atalgojumu ir grūti attīstīties, motivēt sevi."
Agra Spurdziņa, Valmieras filiāles vadītāja:
"Apsverot iespēju pārcelt ražošanu uz kādu no Latvijas novadiem, svarīgākais ir algas līmenis. Valmierā cilvēki nav tādā izmisumā, lai ķertu pēc darba par minimālo atalgojumu. Mums jau ir vairāki ražošanas objekti, kuros cilvēki strādā par vidējo algu, strādāt par zemāku nemaz tik ļoti neraujas. Jāatzīst, ka priekšrocības, ko cilvēks var saņemt maznodrošinātā statusā, - bērniem skolā brīvpusdienas, malkas pabalsts utt. - nereti ir lielākas nekā minimālais atalgojums. Mums ir jārunā par 300-400 latiem pēc nodokļu nomaksas, tad varēsim nodrošināt jaunu ražotni ar 30 darbiniekiem. Ja šo skrūvēšanas un montēšanas darbu var darīt arī sievietes, ir pavisam labi, jo Valmierā 59% no reģistrētajiem bezdarbniekiem ir sievietes.
Ja darba devējs laikus informē mūs par nepieciešamo darbinieku kvalifikāciju, noorganizēsim apmācību noteiktam cilvēku skaitam. Mūsu novada uzņēmēji nereti izceļ to, ka Valmierā un tās tuvumā ir labi sakārtota infrastruktūra, labas komunikācijas, kas nav uzņēmējiem jāizbūvē, organizējot ražošanas uzņēmuma darbu. Uzņēmumam nav obligāti jābūt pilsētā, jo, piemēram, Kocēnu vai Burtnieku novadā ir diezgan blīvs iedzīvotāju skaits. Mums ir labs potenciāls."
Ilze Indrikova, Dobeles filiāles vadītāja:
"Ja ražotni izvietosiet pašā Dobelē, nevis pagastos, sameklēt darbiniekus būs vieglāk. Man grūti pateikt, vai jums izdosies sameklēt 30 akurātus un atbildīgus cilvēkus darbam. Tādus vajag visiem. Mums jau ir pieredze ar šūšanas cehu, kurā strādā 10-15 cilvēku. Tos sameklēt nebija grūti, un viņi savā darbavietā ir labi iestrādājušies. Ar atalgojumu minimālā apmērā problēmu nebūs - mums gandrīz visi tā strādā. Iespējams, atsevišķos uzņēmumos cilvēki tiek papildus motivēti ar papildu atlīdzību aploksnēs, taču mēs to nezinām. Pie mums tas nenotiek.
Mūsu NVA filiālē ir reģistrēti aptuveni 3000 bezdarbnieku. Pieļauju, ka šis skaits būtu krietni mazāks, ja uz reģistrētajiem bezdarbniekiem neattiektos papildu sociālās garantijas. Domāju, ka aptuveni 40% reģistrējušies, lai iegūtu statusa sociālās priekšrocības. Kamēr netiks mainīts tiesiskais regulējums, nekas nemainīsies - tādu cilvēku būs daudz. Pamatā tie ir ilgstošie bezdarbnieki, kuri nevar atrast darbu vai dažādu iemeslu dēļ atsakās no piedāvātajām vakancēm ilgāk nekā gadu.
Ja atnāksiet pie mums ar precīzu informāciju, ko vēlaties, atlasīsim jums motivētākos darbiniekus. Ieiesim datubāzē, izpētīsim darba vēstures, pieredzi. Ja jums nav nepieciešama konkrēta specializācija, interese par darbu būs no diezgan plaša cilvēku loka. Trīsdesmit atradīsim."
Leontīna Saleniece, NVA Preiļu filiāles vadītāja:
"Starp 4000 bezdarbniekiem 30 noteikti varēsim atlasīt. Labākos no labākajiem. Mūsu reģionā ir divi bezdarba centri - Līvāni un Preiļi. Pēc stikla rūpnīcas likvidēšanas Līvāni ir bezdarba nomocīta pilsēta. Daudzi gan ir izbraukuši strādāt uz ārzemēm, citi kaut ko piemeklējuši Jēkabpilī. Ja ražošanu izvietosiet pa vidu - ar cilvēkiem nebūs nekādu problēmu, taču grūtības radīsies ar piemērotu telpu atrašanu. Pilsētās ir vieglāk gan ar darbaspēku, gan piemērotām telpām un infrastruktūru. Lai gan - ļoti daudz cilvēku bez darba ir arī Riebiņu novadā un Aglonā. Taču Preiļos tādu ražotni izvietot būtu vislabāk. Piemēram, Maxima vēl tikai plāno būvēt veikalu, kaut ko vēl tikai rušina būvlaukumā, bet darbam topošajā uzņēmumā jau pieteikušies simtiem cilvēku.
Protams, cilvēki strādās par minimālo algu! Pirmo gadu viņiem pat vajadzētu strādāt tikai par minimālo. Pēc tam, izvērtējot darba efektivitāti, var arī domāt par paaugstinājumu. Izaugsme gan cilvēkiem jāpiedāvā. Es viņiem vienmēr saku - sāciet ar mazumiņu un uzdienēsiet līdz ģenerālim. Patlaban cilvēki par palīgstrādniekiem raujas strādāt astoņas stundas arī par 100 latiem. Vēl ir svira, kas jādarbina, - ja bezdarbnieks trīs reizes nepamatoti atsakās no piedāvātās vakances, viņš zaudē statusu un visas priekšrocības, ko tas dod. Starp citu, Preiļos ir arī būvveikals, kurā varētu tirgot daļu saražotās produkcijas."
Dace Baumane, NVA Liepājas filiāles vadītāja:
"Uzreiz varu pateikt - bezdarbnieku ar elektriķa specialitāti mums nav. Šo vakanci mums ir grūti aizpildīt, bet tas nenozīmē, ka nevarēsiet atrast šos divus vai trīs cilvēkus ar sludinājumu vai pārvilinot ar augstāku atalgojumu no kāda cita uzņēmuma. Ar palīgstrādniekiem problēmu nevajadzētu būt, taču jārēķinās - Liepājā cilvēki par minimālo algu strādāt nevēlas. Veiksmīgam jūsu uzņēmuma darba startam vajadzētu vairākas lietas - ražotni pilsētā, nevis tālu nomalē, atalgojumu vismaz 250 latu apmērā pirms nodokļu nomaksas un izaugsmes iespējas. Tad ar darbiniekiem problēmu nevajadzētu būt. Liepājā ir padsmit nelielu ražotņu, kurās tiek nodarbināts līdzīgs darbinieku skaits. Dažās no tām notiek diezgan bieža darbinieku maiņa, jo netiek nodrošināts kāds no šiem minētajiem faktoriem. 30 palīgstrādnieku atradīsim. Ja vajadzētu simtos - būtu grūtības. Par minimālo atalgojumu lielākā daļa cilvēku tiešām nav gatavi strādāt, jo pašvaldības atbalsts maznodrošinātām personām un reģistrētajiem bezdarbniekiem parasti ir tāds, ka izdevīgāk ir nedarīt neko un saņemt šī statusa privilēģijas nekā strādāt par minimālo algu.
Grūtības ir ar elektriķiem. Nesen biju konferencē, kurā darba devēji cīnījās par praktikantiem. Tā ir ļoti pieprasīta specialitāte, taču reti kurš to apgūst. Zēni pēc skolas nereti izvēlas dažādas tehniskas specialitātes, tikai ne elektriķa. Arī bezdarbnieku apmācībās nevaram nokomplektēt grupas šai specialitātē."