Šobrīd nodevu apmērus un maksāšanas kārtību nosaka vairāk nekā 100 Ministru kabineta izdotie noteikumi, kā arī astoņi likumi, kuros ir noteiktas nodevas likmes un maksāšanas kārtība. Pēdējo gadu laikā strauji ir pieaudzis maksājamo nodevu skaits – no 47 nodevu objektiem 2000.gadā līdz 107 nodevu objektiem 2011.gadā. Turklāt nereti nav skaidras robežas starp valsts nodevu, iestāžu sniegtajiem maksas pakalpojumiem un nodokli.
Tādēļ informatīvajā ziņojumā FM piedāvā samazināt administratīvo slogu komersantiem, pārskatot šobrīd uzlikto nodevu efektivitāti un atceļot tās nodevas, kuru lietderība netiek pierādīta. Tāpat arī būtu nepieciešams skaidri noteikt, par kādu sniegto nodrošinājumu valsts uzliek maksāt nodevas, un kuros gadījumos tā sniedz maksas pakalpojumus.
Jaunas valsts nodevas būtu nosakāmas tikai speciālam mērķim - sasniegt kādu konkrētu politikas rezultātu atsevišķā darbības jomā, t.sk. ar mērķi regulēt aizsargāt, attīstīt, kontrolēt un uzraudzīt. Līdz ar to nosakot, ka valsts nodevai, atšķirībā no nodokļa, pamatmērķis nav fiskālā funkcija, un tā nav saistīta ar valstij radušos vispārīgo izdevumu segšanu. Savukārt nodevai atšķirībā no maksas pakalpojuma ir regulējošs raksturs un tās pamatmērķis nav segt konkrētā pakalpojuma administratīvās izmaksas.
Taču mehāniska, bez pilnīgas katra sniegtā pakalpojuma izvērtēšanas, pāreja no maksas pakalpojuma uz valsts nodevu vai otrādi, nav iespējama. Lai īstenotu minēto uzdevumu, visām ministrijām ir nepieciešams veikt savā kompetencē esošo un šobrīd noteikto valsts nodevu izvērtējumu.
Sistēmiski uzlabojumi un sakārtošana ir nepieciešami arī nodevu administrēšanas sistēmā, vienlaikus nodrošinot to uzskaiti un kontroli. Kā piemēram, noteikt vienotus nodevu summu iemaksas termiņus, nodrošināt, ka nodevu summas, kuras tiek ieskaitītas valsts pamatbudžeta ieņēmumu kontos ir identificējamas, atklājot faktiskos nodevu maksātājus, nosakot vienotu kārtību kļūdaini ieskaitīto summu identificēšanai.