FOTO: Svinīgi atklāj restaurēto Mākslas muzeju

Dāmām svārkos nav ieteicams špacierēt pa augšējiem etāžiem, jo cauri stikla grīdai vešiņa redzama. Ja nu atnāktu arīdzan jautras dabas meitenes, kas biksiņas nemaz nevalkā- vieglāk elpot, jo gaisa kondicionieri droši vien izpaliks, kā tas ir teātros un lielveikalos, piemēram. Sutīgi būs bezelpas režīmā, toties ātrāk aizvilksies prom. Šodien jau skaidrs, ka rindas veidojās, te katrs atpazīst padomiju, kur rindās stāvēšana bija goda un cieņas jautājums. Vispār jau ir tā kā bijis un kā būs, jo nekad tā nav bijis, ka gluži nekā nav bijis. Teodora Zaļkalna CŪKA ir mans mīļākais eksponāts. Kādreiz mēļoja, ka tas esot iekārtas simbols, tagad to var apliecināt pavisam skaidri. Muzeju atklāj Deklarēšanās svētkos, kad ielās un neesošajās rūpnīcas karogi pland. Toties lauksaimniecības plauksme, pēc kuras nostaļģiskas atmiņas un emocijas virmo, ir mūsu postmodernais falliskais simbols, mūsdienīgas instalācijas apliecinās, ka neviens te nekā nevar līdzēt un saprast- aiz kam tad tā, tas ir pikteņa irksts. Protams kādu laiku būs itin kā tīrība, spodrība, tad iztecējumi, pārplaisājumi un liftu pārbīdes. Cerams, ka noliktavās/ fondos ūdenskritumi un saunas nav paredzētas. Būs jau labi, kamēr nezināsim, ka nav TIK labi. Mūs profesionālās gides Apātijas un Depresijas izskatā priecēs un uzmundrinās Cerību, Ticību un Mīlesatību. Ar ko arī visus sveicu, kā arī skaužu ik vienu, kurš dabūja redzēt pa baltu velti. Nez, cik tad maksās ieejas un izejas biļetes ikdienā? Patiesībā bažām nav vietas, jo nopelnām labi, pensionāru fondu ietaupījumi izčakarēti zaglīgo ierēdņu brūču laizīšanai. Dzīvi esam, ēduši gana, pajumts virs galvas, visa veida svētkiem kā vecs komunists, komjaunietis, pionieris un sabiedriskais čekists esmu vienmēr gatavs!