Pievienojos svētceļniekiem no Saldus un Bruknas grupas, kad lielākā daļa ceļa uz Aglonu jau bija veikta. To var salīdzināt ar labas kinofilmas skatīšanos no vidus. Filmas ir dažādas - ir tādas, kuras jāskatās no paša sākuma, citādi jēgu un saturu saprast grūti. Šajā svētceļojumā tulks bija sirds. To, ko nesaprata prāts, pārtulkoja sirds.
Cilvēkam ir jābūt gatavam doties svētceļojumā - gan garīgi, gan fiziski. Biju tam pilnīgi gatavs.
Svētceļniekus panācu pie Līvāniem, viņi bija apmetušies lauku mājās, kuras saimnieki labprāt un bez atlīdzības bija piedāvājuši. Likās, ka cilvēku nav daudz, sajūta līdzinājās lielas ģimenes tikšanās reizei. Šajā svētceļnieku ģimenē bijām 55 - jaunieši un ticīgie no Saldus, kas savu ceļu sāka, pievienojoties Kalna kopienas ļaudīm Bruknā. Bruknas kopienas lielāko daļu veido cilvēki, kuriem nepieciešama palīdzība, lai cīnītos ar saviem netikumiem vai atgrieztos dzīvē pēc nebrīvē pavadīta laika, jaunieši no Kristiāna Dāvida pamatskolas (agrāk Grostonas skola), kurā mācās bērni, kas dažādu iemeslu dēļ zaudējuši vecākus.
Sāku ar gājienu no Vanagiem uz Vecvārkavu. Svētceļnieku dienas sākumu lielā mērā nosaka veicamais attālums. Cēlāmies astoņos, jo līdz Vecvārkavai 22 kilometri. Pēc miega palieku noskalošanas - rītarosme, pēc tam dievkalpojums un brokastis, mantas jāsavāc ātri, lai nekavētu. Divdesmit divus kilometrus gājām nesteidzoties, izbaudot ainavu, lūgšanas, dziesmas. Vakarā sasniedzām Vecvārkavu, kur nakšņojām vidusskolā.
Ceļā baudījām latgaliešu viesmīlību un labvēlību. Latgalē mīl svētceļniekus - cienā ar āboliem, piedāvā ievārījumu, ar ko saldināt ūdeni, pārmet svētījošu krustu. Ēdienreizes nodrošināja līdzi ceļojoša virtuve. Ēdiens askētisks un garšīgs, gatavots lauka apstākļos, - visiem pietika. Īpašā cieņā bija karsta zupa, kas pēc pārbaudījuma ar lietu un aukstu vēju sasildīja. Vanagos saimnieki lutināja ar olu kulteni.
Rīta dievkalpojums izvērtās grezns un pacilāts - grupas garīgais līderis tēvs Andrejs Mediņš pats spēlēja ērģeles un dziedāja. Skanēja labi. Vietējais priesteris kautri norausa asaru. Pēc šiem svētkiem iešana bija viegla un pacilāta. Lūgšanas un dziesmas skanīgas. Gājām pa maziem lauku celiņiem, kuru nebija kartē. Nedaudz nomaldījāmies, salijām, atkal izžuvām un atkal salijām.
Raiņa Jasmuižu sasniedzām ap septiņiem. Pēc vakara lūgšanām paguvām iesprukt naktsmājām piedāvātajā kultūras nama zālē, ārā pamatīgi lija. Desmitos priecīgi devāmies pie miera ar priecīgu apziņu - līdz Aglonai tikai 18 kilometru.
Gājiens līdz Aglonai ir priecīgs un grūts, apmēram 212 noietajos kilometros noberztas kājas, kādam traucē kāda veca vaina. Visi turpina. Tiekam atalgoti - esam pirmie svētceļnieki, kas iesoļo Aglonā. Priesteris sarūpē ekskluzīvu dāvanu - misi pie Aglonas Dievmātes altāra, kur cieši un draudzīgi vienojamies lūgšanās un komūnijā (svētajā vakarēdienā).
Būtībā svētceļojums ir lielākie svētki - iespēja palikt vienatnē ar sevi, samērot sevi ar Dieva vārdu, atmest uzkrātos sārņus, lieko. Kā tāds ekskluzīvs spa dvēselei.