Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -3 °C
Apmācies
Trešdiena, 7. decembris
Dzirkstīte, Anta, Antonija

HOIJERES KROGS: nama dzīvesstāsts bez mākslīgas spozmes

330 gadu vecais t.s. Hoijeres kundzes krogs Liepājā pēc apjomīgās rekonstrukcijas atspoguļo pilsētai raksturīgās koka namu celtniecības metodes un detaļas, kā arī ļoti senu, bet vienlaikus mūsdienīgi "zaļu" pieeju būvniecībā – atkārtoti likt lietā visus būvmateriālus, ko vien var izmantot. Tas ir neuzlabots stāsts par konkrēto ēku un būvniecības tradīcijām, teic projektā iesaistītie.

Par Hoijeres kundzes krogu un viesu namu dēvētā ēka datēta ar 1687.–1688. gadu: dendroloģiskajā izpētē noskaidrots, ka tad ir zāģēti tās būvniecībā izmantotie koki. Nams uzcelts gruntsgabalā uz Kungu un Bāriņu (senāk Smilšu) ielas stūra, kur 17. gs. pēdējā desmitgadē atradās vairākas koka ēkas, veidojot blīvi apbūvētu kompleksu pie tolaik galvenās ielas pilsētā. Uz paša stūra stāvēja lielākā ēka ar īpašnieku – tirgotāja Dāvida Hoijera un viņa sievas Margarētas – dzīvojamajām telpām, krogu un kambariem viesu izmitināšanai; pie Bāriņu ielas bija vēl viena 17. gs. dzīvojamā ēka, pagalma malā – staļļi, stadulas un citas saimniecības ēkas, bet gruntsgabala dziļumā līdz Zāļu ielai – dārzi. Hoijeres nama jumta stāvus izmantoja kā noliktavas – gluži kā viduslaikos, kas citur koka ēkās Latvijā nav konstatēts. Tāpēc krogus telpā griestos ir lūka, un pa to var uzcelt preces, izmantojot ratu.

Pēc Dāvida Hoijera nāves 1694. gadā viņa sieva turpināja nodarboties ar viesu izmitināšanas rūpalu. 1697. gada maijā Hoijera atraitnes namā uz teju nedēļu apmetās jaunais Krievijas cars Pēteris I ar pavadoņiem, lai gaidītu kuģi tālākam ceļam. Togad cauri Latvijas teritorijai uz Rietumeiropu devās Krievijas Lielā sūtniecība – iespaidīga diplomātiskā misija, kuras mērķis bija iepazīt Rietumvalstu dzīvesveidu, savervēt speciālistus darbam Krievijā, iegādāties karamateriālus, un Pēteris I tās sastāvā ceļoja ar segvārdu Pēteris Mihailovs. Viņa apmešanās vieta Liepājā zināma, pateicoties Hoijeres kundzes piestādītajam rēķinam (kopumā 653 guldeņi un 4,5 graši), kas bija jāsamaksā Kurzemes hercogam Frīdriham Kazimiram, kurā tiek minēti pakalpojuma sniedzēji, maksājamā summa un detalizēti aprakstīts apēsto produktu daudzums. Šis fakts vēlāk tika daudzināts cauri gadsimtiem, tāpēc ēka savulaik ir dēvēta arī par Pētera I namiņu.

Pēc vēstures avotiem zināms, ka 18. gs. beigās Hoijera atraitnes nams līdz ar tam piederošo spīķeri, brūzi un dārzu kļuva par Kristofa Ludviga Lorča īpašumu, un 1797. gadā tas saukts par krogu un dzīvojamo māju (Krug und Wohnhaus). 1835. gadā to iegādājās notārs Kristofs Vilhelms Stenders, kurš likvidēja krogu un namu pielāgoja savām vajadzībām. Viņa mantinieki ēku vairākkārt pārbūvēja, mainot gan apjomu, gan plānojumu. No 1835.gada fasādē saglabājušās galvenās ieejas ārdurvis.

1922. gadā ēka piedzīvoja kārtējo pārbūvi: tā pārtapa par mazu dzīvokļu īres namu, bet pirmajā stāvā izveidoja veikalus ar atsevišķām ieejām un skatlogiem. Pēc 1952. gada atkal veica remontu ar mērķi ēku daļēji izmantot muzeja vajadzībām. Savas pēdas mājas vēsturē atstājuši arī 20. gs. 90. gadi, kad nomainīja vēl saglabājušos 18.un 19. gs. logus, no fasādēm noņēma apmetumu un nokrāsoja tās sarkanas. Daudzajās pārbūvēs tika zaudētas vērtīgas dažādu laiku interjeru apdares.

Un tomēr vairāk nekā 300 gadu vecajam Hoijeres kundzes namam ir paveicies. Tam vairākkārt veikta arhitektoniski mākslinieciskā izpēte, tāpēc fiksēta un apkopota bagāta informācija par tā vērtībām. Izpēte aizsākās jau 20. gs. 80. gados, kad kopā ar citiem pieredzējušiem kolēģiem, kā Pēteri Blūmu, ēkā strādāja arhitekte Liesma Markova, kura pie šī nama atgriezās kā apjomīgā “Hoijeres kundzes viesu nama” restaurācijas projekta vadītāja un interjera komplektācijas autore. Kungu ielas 24. namu vairākas reizes pētījis būvarheologs Juris Zviedrāns un “Arhitektoniskās izpētes grupas” speciālisti, pirms aptuveni desmit gadiem radot pamatu diskusijām, ko iesākt ar Liepājas pašvaldībai piederošo, tolaik krietni nolaisto, bet vērtīgo ēku. Pēc laika aizsākās liela mēroga projekts Hoijeres kroga ēkas restaurācijai un pārveidei par Liepājas 17.–19. gadsimta interjera muzeju, kuru apmeklētājiem atvēra šīgada pavasarī.

Iespējams, ne vienam vien ir šķitis, ka senās koka ēkas atjaunošanai un muzeja izveidei patērēts ļoti daudz laika, bet tā ir pareizā pieeja. “Vecajām mājām labāk, ja velta vairāk laika izpētei, pārdomām un aprēķiniem, pirms ķeras pie darīšanas, tad rezultāts būs kvalitatīvāks. Jo ātrāk skrienam, jo vairāk kļūdu varam pieļaut. Tas attiecas uz sarežģītām mājām,” atzīmē būvpētnieks un restaurācijas darbu konsultants Juris Zviedrāns. It īpaši privātpersonām samērā nelielos projektos labāk nesteigties un ēkā darboties pa posmiem, nevis steigā kaut ko izdarīt un pēc tam pārtaisīt. Novērots, ka senu namu īpašniekiem izpratne un attieksme strauji mainās, sākot ēkā darboties, arvien labāk to izjūtot un aptverot mājas vērtības un šarmu.

Hoijeres nama restaurācija pieredzes bagātās arhitektes Liesmas Markovas vadībā norisinājās vairākus gadus, un tās gaitā ir atjaunots ēkas 1. stāva 17. gs. beigu plānojums un 2. stāva 19. gs. otrās puses telpu plānojums; tika nostiprināti pamati, veikta sienu un pārsegumu protezēšana, daļēja siju nomaiņa, attīrīti esošie māla dakstiņi, uzmontēti jaunie dakstiņi, pārmūrēti dūmeņu gali, atjaunots manteļskurstenis, veikta logu, durvju un to elementu restaurācija un izgatavošana pēc vēsturiskajiem paraugiem un citi darbi. Viens no galvenajiem uzstādījumiem atjaunošanas gaitā – pirmām kārtām izmantot visu materiālu no Hoijeres nama, ko vien var izmantot; tad likt lietā t.s. atgūto materiālu no citām senām ēkām un tikai pēc tam ķerties pie jauna materiāla un kādu elementu rekonstrukcijas pēc vēsturiskiem paraugiem.

Materiālu atkārtota izmantošana ir racionāla pieeja būvniecībā un vienlaikus sena tradīcija. “Mājas būvējot, vienmēr izmantoja gan jaunu, gan vecu materiālu. Piemēram, šajā ēkā tika uzieti kokmateriāli no 16. gs., tostarp ozolkoka plankas, domājams, no veciem kuģiem, kas datētas ar 1573. un 1583. gadu – daudz senākas par māju. Šī tradicionālā pieeja ir saglabāta,” uzsver Zviedrāns, piebilstot, ka sacītais attiecas uz visiem materiāliem. “Ir saprātīgi neizmest labus materiālus, bet atlikt tos atpakaļ mājā, neskatoties, vai tie ir samērā jauni vai veci. Piemēram, Hoijeres nama rekonstrukcijas gaitā izņēma daudz padomju laiku dēļu grīdas. Šie dēļi izmēros nebija piemēroti pirmajam un jumta stāvam, bet tos salika bēniņos. Kādēļ izmest dēļus tikai tāpēc, ka tie ir no padomju laika, ja dēļiem nav ne vainas? Cik vien iespējams, izmantoja sienu kokmateriālus, ķieģeļus, mājā atrastās durvis. Tad strādāja ar atgūto materiālu, piemēram, vienā telpā ir rekonstruēta krāsns, kura stāv uz kājām, kas izgatavotas no šajā pašā mājā demontētiem ozolkoka pārsegumiem, kurus vairs nevarēja izmantot. Skurstenis ir būvēts no jauna, bet – no veciem ķieģeļiem.” Un vēl viens pamatprincips – atjaunošanā un būvdetaļās izmantot Liepājai raksturīgo. Tādējādi Hoijeres nams ir patiess, neuzlabots stāsts par koka ēkas būvvēsturi, celtniecības tehnoloģijām un konkrētā laika izpratni par skaisto.

Hoijeres nams: iespaidīga izmēra raupja guļbūve

Liepājas vecākās koka ēkas laika gaitā ir vairākas reizes pārbūvētas un apaugušas ar vēlāko laiku uzslāņojumiem. Koku, ķieģeļus un apmetumu slikti ietekmē sāļais, mitrais jūras vējš, tie ātri bojājas un sairst. It īpaši bojātās koka daļas nemitīgi tika nomainītas pret jaunām. Pēc būvpētnieka Jura Zviedrāna un arhitektes Kristīnes Veinbergas veiktās izpētes varēja rekonstruēt nama Kungu ielā 24 izskatu 17. gs. beigās, bet ēka ir piedzīvojusi vairākas pārbūves, atstājot pēdas tās ārējā veidolā.

1 Koka ēku grupa ar dārzu Kungu un Bāriņu (senāk Smilšu) ielas stūrī bija norobežota ar blīvu planku žogu.

2 Galvenā ēka ielu stūrī būvēta guļbūvē no abpusēji tēstiem baļķiem gludajos jeb dzeguļotajos pakšos. Pati konstrukcija un konstruktīvie mezgli redzami un nav slēpti, viss funkcionāls ar skarbuma piegaršu. Būvējot ēku, koksnes trūkums nav jūtams: dominē mūsdienām iespaidīgas dimensijas – baļķi līdz 27 cm augsti, bet griestos un grīdās dēļi līdz 40 cm plati.

3 Logi ēkas fasādēs izvietoti funkcionāli, tos grupējot pēc nepieciešamības, logu forma – plata un zema. Tiem ir slēģi, kurus vēra ciet uz nakti un ziemā, lai būtu siltāk, jo bija tikai viena logu kārta.

4 Gala fasādēs – pildrežģa zelmiņi, kas kontrastē ar raupjo guļbūvi un akcentē, ka Liepāja atrodas Baltijas jūras vāciski runājošo zemju būvniecības tradīciju ietekmē.

5 Abas fasādes pret Kungu un Bāriņu ielu bija krāsotas sarkanas. Tādā pašā sarkanā krāsā bija arī zelmiņu koka daļas, bet mūra aizpildījums – balti pārziests.

6 Lielo ēku vēl iespaidīgāku padara stāvais divslīpju jumts, kas, visticamāk, bija nosegts ar niedrēm, kā tas bija raksturīgs piejūras mazajām pilsētām Prūsijā, Pomerānijā un citās Ziemeļvācijas un Dānijas zemēs. Kopš 18. gs. jumtam bija māla dakstiņu segums. Tas atjaunots restaurācijas gaitā, pirmām kārtām izmantojot oriģinālos dakstiņus, ar tiem noklājot jumta plakni uz Kungu ielas pusi. Jumta izbūves izgatavotas tradicionālā konstrukcijā bez loga aplodas pēc Liepājas ēku parauga un risinātas tā, lai nekontrastē, bet iekļaujas jumta ainavā.

7 Galvenajā fasādē izceļas t.s. augstie kambari ar paaugstinātu cokola daļu un zemāku, platāku logu. Šādi paaugstināta daļa bija raksturīga tikai Liepājā un Ventspilī.

8 Galvenā ieeja ar platām vienas vērtnes durvīm atradās pašreizējo durvju vietā.

 

Fasādes krāsojums. Ēkas fasāde ielu pusē krāsota sarkana, 17. gs. beigu tonī un pēc tālaika receptes. Lai krāsa uz kokmateriāla labāk, ilgāk turētos, Liepājā, arī citās piejūras apdzīvotajās vietās, koka ēku fasādēs izmantoja darvas krāsas. Tā kā Hoijeres nama restaurācijas gaitā gatavu kokdarvas krāsu noteiktā tonī vajadzīgajos apjomos gana īsā laikā nebija iespējams iegādāties, pirkta miltu krāsu, ko sauc arī par zviedru krāsu, un pielāgoja Liepājas vajadzībām, kuļot tai klāt kokdarvu. Izmantojot šo metodi, meistari nodrošināja, ka krāsojums noturēsies krietni ilgāk nekā tad, ja fasādi krāsotu tikai ar miltu krāsu, un vienlaikus tas atspoguļo arī Liepājas būvniecības tradīcijas.

Koka konstrukcijas. Ēkas dezinfekcija un koka daļu atveseļošana ir viens no pirmajiem pasākumiem atjaunošanas procesā ar mērķi saglabāt un izmantot visu kokmateriālu, ko vien var izmantot. Kā skaidro SIA “RERE Meistari” projekta vadītājs Valdis Kovaļskis, tas ietver ēkas dezinfekciju ar speciālu līdzekli pelējuma sēnīšu iznīcināšanai un pelējuma smakas likvidācijai; koka konstrukciju žāvēšanu ar infrasarkano staru žāvētājiem, gaisa plūsmas ģeneratoriem, mitruma absorbētājiem u.c. līdzekļiem; sēņu un trupes perēkļu izzāģēšanu un likvidēšanu. Darbu gaitā visi kokmateriāli tiek marķēti, demontējot izvērtēti un sašķiroti, lai pēc tam tos izmantotu piemērotā vietā. “Vēsturiskās koka mājās strādājot, it īpaši jāgādā, lai neko nesamērcē lietus. Tāpēc ēkai uzbūvēja pagaidu otru jumtu, kamēr norisinās rekonstrukcija,” par darba niansēm teic Kovaļskis.

Izvērtējot veco kokmateriālu, būvpētnieks Juris Zviedrāns aicina nebūt pārāk kritiskiem pret ķirmju saēstiem dēļiem un baļķiem, jo nereti kokgrauži jau sen aizmukuši un atstājuši tikai caurumus, bet pats materiāls ir izmantojams. Tāpēc arī Hoijeres namā var redzēt koka baļķus ar ķirmju atstātajām pēdām.

Tā kā kādreizējā dzīvojamā ēka tika pārveidota par sabiedrisku celtni ar noteiktām drošības prasībām un būvniecības normatīviem, ēkas atjaunošanas gaitā daļa konstrukciju bija jānomaina, arī sijas. Tomēr arī sienu un pārsegumu konstrukciju sakārtošanā un rekonstrukcijā vadījās pēc uzstādījuma: vispirms saglabāt esošo un izmantot atgūto koku. Tāpēc ir veikti apjomīgi protezēšanas darbi; iespēju robežās, kur tas tehniski bija pieļaujams, protezēja sijas: bojāto daļu izņēma ārā un ielika jaunu. Protezēšanai lielākoties izmantoja vēsturisko koku.

Durvis. Mājā izmantotas visas durvju vērtnes, aplodas, viras, kas ēkā iebūvētas dažādos laikos un bija labā tehniskā stāvoklī. Ēkā bija saglabājušās, sākot no 18. gs. 70. gadu durvīm līdz 20. gs. 50. gados darinātām mazām durtiņām jumta stāvā uz pažobelēm. Tās visas inventarizēja tehniski un estētiski, restaurēja un atrada tām piemērotāko vietu. Durvis attīrīja no krāsu uzslāņojumiem, protezēja bojātās vietas, tad krāsoja ar lineļļu. “Restauratoru ieskatā lineļļas krāsa ir vislabākā, kas pārbaudīta gadiem. Uzkrāsota un pareizi kopta tā var noturēties 100–150 gadu,” atzīmē SIA “RERE Meistari” restaurators Guntis Vecvagars, norādot uz lineļļas krāsas nodilumizturību. Turklāt lineļļas krāsa ir t.s. atgriezeniskais materiāls, ko vajadzības gadījumā var viegli noņemt, lai krāsotu no jauna.

Ēkā īstenota sena tradīcija: ja, mainoties modei un mājas saimnieka rocībai, nama reprezentatīvākajā daļā lika jaunas durvis, vecās neizmeta, bet pārvietoja dziļāk vai augstāk mājā vai uz citu ēku, kur tās turpināja kalpot. Piemēram, Hoijeres jumta stāvā ir rokoko stila durvis no 18. gs. 70. gadiem, kuras sākotnēji bija pirmajā stāvā, jo tobrīd tās bija modernas. Vēlāk tās kļuva neaktuālas, tāpēc izņēma un pārvietoja uz jumta stāvu. Tikai dažas durvis izgatavoja no jauna pēc vēsturiskiem paraugiem, lielākoties – Hoijeres dzīvojamajā daļā. Tur atjaunoja 17. gs. durvju ailu gabarītus un atbilstošas durvis bija zudušas. Amatnieks tās darināja kā senāk – ēvelējot ar rokas ēveli.

Tika inventarizēts arī aprīkojums – visas viras un slēdzenes, kuras saveda kārtībā un izmantoja. Tāpēc durvīm redzami dažādu laiku un stilu viru gali un slēdzenes, tostarp slēdzenes no 17. gs. otrās puses un 18. gs. sākuma, kuras tiek izmantotas atbilstīgi funkcijai, nevis guļ aizmirstas kāda muzeja plauktos. Durvju krāsojums atbilst konkrētam laikam un tieši Liepājai. Tā atjaunotās durvis Hoijeres dzīvojamajā daļā ir krāsotas vienu reizi, kā to darīja 17. gadsimtā. Savukārt jumta stāvā 19. gs. interjera telpās tām ir Liepājai un konkrēti Kungu ielas apkaimei raksturīgais brūnganīgi dzeltenīgi zaļgans tonis.

Logi. Tos lielākoties nācās izgatavot no jauna, jo neviens sākotnējais un 18. gadsimta 70. gadu logs nebija saglabājies. Kopumā restaurēja sešu dažādu periodu vēsturiskos logus dažādā saglabātības pakāpē. Zudušo vērtņu vietās izgatavoja vēsturisko vērtņu kopijas. Restaurētos logus iemontēja to sākotnējās ailēs, no iekšpuses papildinot ar aplodas pabiezinājumu un otro rāmju kārtu. Pārējie logi rekonstruēti atbilstīgi tam, kādus tos izgatavoja un ielika pēdējā lielākajā pārbūvē 18. gs. 70. gados.

Toties visiem logiem ir atgūtie stikli, un aprīkojumā izmantots pirmām kārtām viss mājā atrastais materiāls. Tāpēc te var redzēt gan 17. un 18. gs. kalumus, gan pēc vēsturiskiem paraugiem darinātu pilnīgi jaunu, gan 20. gs. 90. gados izgatavotu aprīkojumu. Visas viras, stūreņi, kāši, fiksatori un rokturi tika profesionāli konservēti un restaurēti. Ja to kārtīgi neizdara, jau pēc pusgada var parādīties rūsas pleķi. Līdzīgi kā ar durvju aprīkojumu, greznākais un vecākais redzamākajās vietās, bet, piemēram, 20. gs. 90. gadu viras liktas pagalma fasādē un jumta stāvā.

Labā prakse nosaka: restaurējot logu, jāliek tādi paši vēsturiskie stikli, kādi tika izgatavoti attiecīgajā laikā. Hoijeres namā nebija tik kardinālas pieejas. Tajā 18. gs. stikli ir tikai vienam logam. Logos izmantoja lielākoties 19. gs. amatnieciski darinātus stiklus, liekot lietā atgūto materiālu.

Augstie kambari. Liepājas 17.–18. gs. ēkām raksturīgi augstie kambari – divas neapkurināmas telpas mājas galā, kurām grīdas līmenis bija augstāks nekā pārējām telpām, līdz ar to zemāki griesti, kā arī lielāks, zemāks logs pret ielu un noeja uz pagrabu. Šāds celtniecības paņēmiens saistīts ar to, ka pilsētā bija augsts gruntsūdens līmenis. 17. gadsimtā jūra bija daudz tuvāk nekā mūsdienās, un augstā gruntsūdens līmeņa dēļ nevarēja izbūvēt pagrabus. Tāpēc cēla augstos kambarus, zem kuriem tos izveidoja. Šajos kambaros lādēs un skapjos uzglabāja vērtīgākās lietas, un viena no telpām parasti bija saimnieku guļamistaba. Hoijeres namā pirmajā stāvā ir atjaunots 17. gs. plānojums – ar kroga telpu, lielo manteļskursteni, lielo dzīvojamo istabu, kambariem viesiem un arī diviem augstajiem kambariem. Šīs telpas bija ļoti askētiskas.

Sienu gleznojumi. Pirms 300 gadiem Hoijeres nama dzīvojamajā daļā telpas bija dekorētas ar gleznojumiem. Izpētes laikā atklāja trīs periodu gleznojumus uz sienām galvenajā zālē, kas tapuši laikā no 17. gs. beigām līdz 18. gs. 60. gadiem, kā arī 18. gs. gleznojumu fragmentus vienā no viesu kambariem. Tie bija slikti saglabājušies, bet skrupulozā darbā restaurēti. Vispirms sienas ar dekoratīvā krāsojuma fragmentiem attīrīja no kaļķa krāsas uzslāņojumiem, lai konstatētu gleznojumu saglabātības stāvokli un precizētu to apjomu. Tad virsmas atputekļoja un antiseptizēja, veica gleznojuma un degradētās koksnes struktūras nostiprināšanu ar speciālu līmi. Pēc tam koksnes zuduma vietas aizdarīja ar restaurācijas pildmasu, kas sastāv no līmes un koksnes putekļiem. Lai saudzētu trauslo krāsojumu, virsmas attīrīšanu no netīrumiem veica pēc krāsas slāņa nostiprināšanas ar līmi – darbu raksturo SIA “RERE Meistari” restauratore Ieva Silava. “Visbeidzot tika veikta krāsojuma retuša, kurai katrā telpā izvēlēta atšķirīga koncepcija. 17. gs. beigu gleznojums uz durvju statņiem lielajā dzīvojamajā istabā retušēts un rekonstruēts pilnā apjomā, jo to ļāva gleznojuma ritmiskā kompozīcija un bija iespējams nolasīt visu oriģinālo elementu atrašanās vietu,” stāsta Silava. Savukārt barokālajiem akantu lapu vijumiem 18. gs. gleznojumā viesu kambarī retušēts oriģinālais krāsojums, bet sienas zonā, kurā bija apjomīgi tā zudumi, gleznojumu papildināja ar nelielu fragmentu vēsākā toņu gammā, lai atšķirtos no oriģināla, bet muzeja apmeklētājiem radītu pilnīgāku priekšstatu par gleznojuma kompozīciju.

Zīmēts paklājs uz grīdas. Kopš 18. gs. beigām Latvijā sāk krāsot grīdas ar lineļļas krāsu. Ēkas pirmajā stāvā ir nekrāsotas dēļu un māla flīžu grīdas, bet jumta stāvā krāsotas laikmetam atbilstīgos toņos. Darbu gaitā nama pirmajā stāvā atklājās īpaša odziņa: 19. gs. beigām un 20. gs. sākumam raksturīgs polihroms krāsojums uz grīdas, precīzāk un vienkāršāk – uz grīdas uzkrāsots paklājs. Tā kā pirmais stāvs demonstrē 17. gadsimtu, tur ir rekonstruēts un eksponēts oriģinālais fragments, bet “zīmētā paklāja” rekonstrukcija veikta vienā no jumta stāva telpām, kurā redzams Liepājas mājām raksturīgais interjers 19. gs. otrajā pusē, 20. gs. sākumā.

Profesionāļa ieteikumi

Juris Zviedrāns, būvpētnieks, restaurācijas darbu konsultants

Vispirms izpēte

Lai iegūtu kvalitatīvu rezultātu, izvairītos no pārsteigumiem atjaunošanas procesā un varētu aprēķināt cik vien precīzas būvdarbu izmaksas, visām vecām mājām vispirms vajadzētu veikt arhitektoniski māksliniecisko un tehnisko izpēti. Līdzīgi kā cilvēka veselības saglabāšanas un uzlabošanas pasākumos – vispirms jāveic analīzes un izmeklējumi, lai ārsts varētu precīzi noteikt veselības problēmu cēloni un saprast, kā tās labāk risināt. Būvinženieris novērtē tās tehnisko stāvokli, konstatējot iespējamās risināmās problēmas, lai māju savestu kārtībā. Arhitektoniski mākslinieciskā izpēte vairāk saistīta ar mājas IQ jeb intelektuālām lietām, analizējot tās kultūrvēsturiskās un arhitektoniskās vērtības. Saliekot abas izpētes kopā, arhitekts un būvinženieris sadarbībā domā, vai iespējams māju atjaunot un kā tas būtu darāms.

Ir gan jautājums par abu veidu izpēšu kvalitāti. Latvijā valstiski tām nav dzelžainu kritēriju, tāpēc izpēti var veikt ļoti kvalitatīvi un to var izdarīt tikai formāli, un valsts iestādes pieņems arī pavirši veiktas izpētes dokumentus. Formāli sagatavotie papīri nereti samelo un reizēm tos pat nevar īsti izmantot. Ja abas izpētes ir veiktas kvalitatīvi un pie darba ķeras profesionāls arhitekts, var iegūt labu rezultātu. Primārais – izvērtēt ēkas kvalitātes un tad domāt risinājumus.

Saglabāt pašu vērtīgāko

Manā ieskatā: neskatoties uz to, vai celtne ir vai nav kultūras piemineklis, jācenšas saglabāt pašu vērtīgāko. Nereti veidojas konfliktsituācijas starp māju īpašniekiem un valsts iestādēm, kas uzstāj uz vecā pilnīgu saglabāšanu. Ja nav amatnieciskās, arhitektoniskās, kultūrvēsturiskās vērtības mājai vai tās daļām, kas ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī, kāpēc par katru cenu jāsaglabā? Tomēr tam jābūt saprāta robežās un vienmēr jācenšas atrast vidusceļu. Kompromiss: saglabāt vērtīgākās lietas, bet no mazvērtīgākajām, kas ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī, var atteikties. Svarīgi, lai jaunpienesums būtu kvalitatīvāks tehniski un estētiski (mākslinieciski, dizainiski utt.) par tām ēkas daļām un detaļām, ko iznīcinām. Jaunajam jāiekļaujas kopējā “audeklā”, nevis jākontrastē. Ja kvalitatīvu koka logu vietā ieliek plastikāta logus, tas ir regress, nevis progress.

Jāsāk ar pamatiem

Vecu koka māju atjaunošanas procesā ir svarīgi ievērot loģisku secību un vispirms savest kārtībā pamatus, pārsegumus un jumtu. Pamati ir pirmā lieta, kas vēsturiskām celtnēm vispirms jāvērtē, jo ēkas ir celtas laikos ar pilnīgi citādāku pilsētbūvniecības situāciju. 17.–18. gs. būvētām ēkām visdrīzāk būs nepieciešams stiprināt pamatus, it īpaši, ja tās atrodas ielās ar dzīvu satiksmi. Vēsturiski bija tā: bieži vien izraka aptuveni 30 cm dziļu bedri, salika akmeņus un virsū kādu javu, izveidojot visai primitīvus pamatus, jo izturīgāki pamati vienkārši nebija nepieciešami. Ēkas atradās pie ielām ar daudz mazāk intensīvu kustību nekā mūsdienās, māju cēla no koka un tai bija relatīvi viegls jumts, piemēram, niedru. Tā tas bija arī Hoijeres namam, kuram vispirms vajadzēja stiprināt pamatus, lai tie spētu izturēt mūsdienu slodzi un vibrāciju, ko rada iela ar intensīvu kustību.

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas