Ilgi tos vērot neiznāk, jo pāri laukumam gandrīz riksī steidzas muzeja veidotājs Jānis Pūķis - garš, kalsns, sirms vīrs ar cepuri galvā un platu smaidu sejā. Atvainojas - esot aizkavējies, jo vārījis ciemiņiem boršču. Viņš izņem no kabatas smagas atslēgas un noceļ bomi no durvju priekšas.
Figaro šurp, Figaro turp
Vienīgajā muzeja telpā ir dzestrs, tā netiek kurināta, arī elektrības te nav. Savdabīgie eksponāti, kuru skaits jau pārsniedzis simtu, sakārtoti Jānim vien zināmā kārtībā. Mūsu gids paņem ermoņikas, iespiež man rokās pamatīgas bungu vāles, un raujam vaļā Sveščennoje more, širokij Baikal (Svētā jūra, plašais Baikāls). Diezgan veiksmīgi iekrītu ritmā, kaut troksnis ir liels. Jānis Pūķis demonstrē gan ērģeļu, gan cītaras, gan Latvijā pagājušā gadsimta 30. gados ražoto ermoņiku Ieviņa skanējumu; izsit svešādu ritmu ar ližeikām (karotēm), liek smeldzīgā meldiņā gavilēt un vaidēt Zviedrijā ražotam zāģim. Ironiskas krievu častuškas skan kopā ar drastiskām latgaliešu tautas dziesmām un populāriem latviešu šlāgermeldiņiem. Jānis Pūķis ir laimīgs. Septiņdesmit septiņus gadus vecais vīrs izspēlē un izdzied savu mūžu, par kuru cits varētu raudāt un gausties, bet Jānis saka: «Esmu daudz pieredzējis, pārdzīvojis, atgriezies dzimtenē. Mans mūžs ir kā Figaro šurp, Figaro turp.»
Atbrauca ar ermoņikām
Rucavnieku Pūķu ģimene tika deportēta 1941. gadā. Tēvs, Rucavas virsmežzinis un aizsargu virsnieks, aizgāja bojā lēģerī, māte atgriezās Latvijā un sauca dēlu atpakaļ. Jāņa atmiņām nav smaguma: «Sibīrijā nebija ne vainas, jo biju jauns un skaists, un daba tur kā Šveicē.» Reiz guļankā (burziņā) uz ermoņikām skaisti spēlēja kāds Pievolgas vācietis. Apņēmos, ka arī es iemācīšos spēlēt. Latvijā 24 gadu vecumā atgriezos ar vienīgo bagātību - savām ermoņikām.» Sākumā Jānis dzīvoja Rucavā, tad Liepājā, bet drīz pārcēlās uz Rīgu. Nākamie 30 gadi atmiņā palikuši visspilgtāk. Jānis strādāja Spilves lidostā par aviomehāniķi. Atmodas laikā Līvu laukumā viņš bija ielu muzikants, spēlēja arī folkloras kopā Dandari. «Biju kopā ar jaunajiem, nejutu, ka gadi iet. Rāvām vaļā ballēs, mūzikas festivālos, koncertējām visā Latvijā.» Jānis izveidoja Pūķa muzikantu grupu, nodibināju danču kapelu Paurupīte, joprojām muzicē Rucavas etnogrāfiskajā ansamblī.
Atlaba Rucavas gaisā
Jānis stāsta bez aizķeršanās, birst joki, kā ilustrācija dažādiem dzīves atgadījumiem skan dziesmas. Kāpēc pametis Rīgu? Vīrs uzsit ar roku uz ceļa: «Vienā brīdī sašķobījās veselība, un nolēmu atgriezties nomirt dzimtajā pusē.» Pēc mirēja gan atraktīvais vīrs neizskatās. Sārtiem vaigiem, mirdzošām acīm viņš šķīvjos lej boršču, mazos piņģerotos - saldu ķiršu liķieri un smej, ka Rucavas gaisā esot atdzimis. Kāds lietuviešu pāris Jānim uzticējis pieskatīt Rucavā nopirkto māju, dzīvošana te lētāka nekā Rīgā. Visu brīvo laiku paņem vaļasprieks - mūzikas instrumentu restaurēšana un remonts. Lielajā istabā uz galda sakrauti dažādi darbarīki. Dzīvespriecīgais pensionārs lepojas: «Iemācījos izgatavot deguna svilpes, pagājušajā gadā tās labi pirka.» Jānis visvairāk baidās ierūsēt pie televizora. Seriālus viņš neskatoties, tikai ziņas un labas filmas. Lasa avīzes un izvelk vidējo patiesību. Muzikālais vīrs ir saimniecisks: «Man ir divas veļas mašīnas, bet vešu mazgāju ar rokām, tā iet ātrāk. Brīva laika man nav, it īpaši vasarās, kad muzeju apmeklē ekskursanti. Es viņus izamzierēju, tad iet vaļā dziesmas, mācu dančus.» Ko Jānis vēl gribētu? Acis aiz briļļu stikliem iedzirkstas: «Gribētu iepazīties ar draudzeni, bet vecu nevienai nevajag. Laucinieci negribu, te visas sit klačas, ka es jocīgs - vientuļš nedzērājs un nesmēķētājs, tātad dīvainis. Es protu dzīvot viens, bet kopā būtu siltāk.»