Šodiena ir īstā diena
"Neskatoties uz visu, ir sanācis apbrīnojami jauks šis gads!" apliecina Lilita, viņa turpina: "Kad atgriezos no Norvēģijas, lielas izvēles, kur strādāt, nebija. Paziņas piedāvāja mazu kabinetiņu Preiļu slimnīcā, kur nostrādāju līdz Covid-19 ārkārtas situācijai. Esmu skaistumkopšanas speciāliste, pārzinu visas sejas kosmētiskās procedūras, masāžas, vaksāciju, protu veikt skropstu un uzacu korekcijas procedūras. Strādāju ne tikai kā kosmētiķe, bet arī kā naturopāte - ar cilvēka atveseļošanu kopumā. Tā ietver arī diagnostiku un uztura terapiju," par sevi pastāsta Lilita. Naturopātija ir alternatīva medicīnas nozare, kas balstās uz dabas dziedinošā spēka principu ievērošanu. Šo jomu Lilita apguvusi Norvēģijā, kur apbsolvējusi Naturopātijas koledžu. Bet viņa ir arī jogas pasniedzēja Preiļu PS Fit klubiņā, šogad pusgadu mācījusies Sporta izglītības aģentūrā, lai kļūtu par sertificētu fitnesa treneri.
Kā Lilita to visu paspēj? "Gadā ir tikai divas dienas, kurās neko nav iespējams paveikt. Viena no tām ir vakardiena, otra – rītdiena. Šodien ir īstā diena, lai mīlētu, ticētu, darītu un visvairāk – dzīvotu," vēsta Lilitas Kivlenieces ieraksts viņas Facebook kontā.
Lilita ir dzimusi Preiļos, uzaugusi Aglonas pusē, mācījusies Jasmuižā, Aizkalnes pamatskolā. "Mammai esam seši bērni, mums ļoti agri tētis aizgāja. Tagad katrs esam savā vietā – māsa ar ģimeni jau 20 gadus dzīvo Anglijā, viņi paši - varbūt, bet bērni, visticamāk, Latvijā neatgriezīsies. Vienam brālim te ir mazs gateris, otrs saimnieko Preiļu parkā, trešais uztur mājsaimniecību mūsu laukos, kur dzīvoja mamma, bet vecākais brālis strādā uz autofūrēm," par ģimeni stāsta Lilita, viņa turpina: "Tā kā bijām daudzbērnu ģimene, mamma, viena būdama, mūs daudz nekontrolēja. Es aizgāju mācīties uz stradiņiem, gribēju būt ķirurģe, bet tur tik daudz jāmācās! Mamma mums nekad neko neuzspieda, un es devos mācīties par šuvēju. Prakses laikā gan sapratu – tas nav man. Rados mums daudzi saistīti ar medicīnu un es visbeidzot izmācījos par farmācijas asistenti Rīgas Farmācijas skolā. Satiku savu vīru, piedzima bērni, līdz ar to daudz šajā profesijā strādāt neiznāca."
Maināmies ar darbiem!
Diemžēl Lilitas bērnu tēvs traģiski gāja bojā un jaunajai sievietei 25 gadu vecumā pašai bija jālauž dzīves ceļš. Mācīties gribējies, tomēr ceļš uz Rīgas augstskolām divu mazu bērnu māmiņai bijis par tālu. Daugavpilī izgājusi visdažādākos – komunikācijas, biznesa kursus, un strādājusi mazā kafejnīcā. Reiz izlasījusi sludinājumu, ka Daugavpilī atver degvielas uzpildes staciju Statoil un nepieciešami operatori. Lilita pat nav zinājusi, ko īsti nozīmē operatora darbs. Savu CV iesniegusi pēdējā dienā un pieņemta darbā – izvēlēti tikai divi no kopumā 98 pretendentiem. "No tā brīža sajutos, ka arī kaut ko citu varu, ne tikai laukos dzīvot, mazus darbiņus veikt. Tā bija ļoti laba skola, Latvija Statoil izpilddirektore Baiba Rubesa mūs divas nedēļas mācīja, galvā visu "apgrieza otrādi". Pat to, kā desiņas pārdot, iemācīja," smej Lilita. Pēc tam viņa strādājusi Daugavpils veikalā Kolonna. Lilitai jau paticis noraudzīties – tur meitenes baltās blūzītēs strādā... "Reiz degvielas uzpildes stacijā iegriežas kāda sieviete un man apvaicājas, kā var tikt Statoil strādāt. Prasu: kur viņa strādā? Izrādās – Kolonnā. Saku: maināmies, es labprāt gribētu Kolonnā! Jāparunā ar priekšniekiem un - tā arī notika, es aizgāju strādāt uz Kolonnu," atceras Lilita. Tur trīs gadus viņa nostrādājusi kā pārdevēja konsultante un tā jau bijusi cita, smalkāka pasaule, ko ierādījusi Kolonnas vadītāja Ieva Plaude.
Paralēli Lilita neklātienē studējusi uzņēmējdarbību Risebā. Līdz ar prakses laiku sakritis arī paaugstinājums darbā – par vadītāju vienā no Kolonnas veikaliem. "Strādāju no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā, izņemot svētdienas, līdz reiz darbā nogāzos ģībonī," atceras Lilita. Mazs atalgojums, liela slodze – tā bijusi ikdiena daudzu gadu garumā, turklāt jāuztur bērni, par augstskolu jāmaksā un arī dzīvoklis kredītā. "Tas bija traks laiks. Nospriedu, ka jāizmanto savas zināšanas farmācijā, uzrakstīju savu CV kādam farmācijas uzņēmumam un mani pēc pusgada pieņēma amerikāņu farmācijas uzņēmumā MSD, braukāju pa Latgali kā šīs kompānijas pārstāve. Tas atkal bija cits līmenis ar citu algu līmeni - Daugavpils iedzīvotājam tā bija astronomiska summa," atzīst Lilita.
Darbs ļoti paticis, tāpat arī kolektīvs un priekšnieks bijis uz goda. Turklāt farmācijas joma un komunikācija ar cilvēkiem Lilitai izrādījās viņas īstais profesionālais lauciņš. Tas bija laiks vēl pirms ekonomiskās krīzes. Taču šo farmācijas kompāniju pārpirka cits uzņēmums un tās pārstāvjus Latgalē atbrīvoja no darba. Arī atalgojums farmācijas nozarē pamazām kritās.
Tagad piesieti pie zemes
"Kad trīs mēnešus jau biju saņēmusi bezdarbnieku pabalstu, NVA darba biržā man vaicā, vai negribu braukt uz ārzemēm ar U2 dokumentu? Izrādās, ja ir iespēja ārzemēs atrast dzīves vietu – U2 dokuments apstiprina manas kā bezdarbnieka tiesības uz Latvijas bezdarbnieka pabalstu, meklējot, kamēr atrodu darbu citā ES dalībvalstī," skaidro Lilita. Tas bija 2013. gads. Lilita jau bija precējusies otrreiz un tolaik viņas vīrs aizbrauca uz Lofotu salām pastrādāt par kapteiņa palīgu. "Aizbrauca augustā un atgriezās oktobrī, nopelnījis četrus tūkstošus! Varbūt braucam atpakaļ uz Norvēģiju? Mums māja jāceļ, ir daudz vajadzību... Tā mēs vienā rāvienā pieņēmām lēmumu. Mēneša laikā abi ar vīru apguvām norvēģu valodas 1. līmeni. 23. decembrī ieradāmies Norvēģijā un jau nākamajā dienā vīrs aizgāja uz darbu. 26. decembrī es aizgāju uz darba biržu – ierēdņi gan negribēja kārtot formalitātes, sak, kurš tad mani uzturēs, bet es runāju norvēģiski, teicu, ka atpakaļ nebraukšu, jo vīrs arī ir Norvēģijā un noliku uz galda Laimas šokolādīti. Komunikācija izdevās, mani reģistrēja – ar nosacījumu, ka Norvēģijā būšu labs cilvēks un strādāšu," pasmaida Lilita.
Darbu viņa atradusi pēc vairakiem mēnešiem: "Skaistumkopšanas salonā vajadzēja masāžas meistari – šīs prasmes iemācījos, kad strādāju farmācijas nozarē Latvijā, jau tad man bija mazs salons, kur pa vakariem strādāju. Arī Norvēģijā gribēju strādāt jomā, ko pārzinu. Pēc tam jau no mazpilsētas pārcēlāmies uz Oslo un es strādāju sejas kopšanas klīnikā, ko savulaik atvēra kāda Sanktpēterburgas uzņēmēja. Tur 80% klientu bija krievi un latvieši. Man tā bija idille! Tur arī piecus gadus nostrādāju." Lilitas dzīvesbiedrs – pēc profesijas ugunsdzēsējs un glābējs - sākumā strādājis celtniecības jomā, tad lidostas apsardzes dienestā.
Pirms diviem gadiem abi nolēmuši atgriezties Latvijā. "Gandrīz visu nopelnīto esam iztērējuši," neslēpj Lilita, un piebilst: "Laukos ir pirts uzcelta, garāža un kūts ir uzcelta un jau pusmāja gatava. Vīrs tagad turpina celtniecības darbus. Jā, tagad esam piesieti pie zemes. Mēs varbūt nebūtu atgriezušies, bet mana mamma saslima, nomira vīra tēvs."
Pašiem vien jāstrādā
Šogad pirmā Covid-19 viļņa laikā, kad darbā bija jāpiedzīvo mēnesi ilga dīkstāve un vienlaikus jāpārdzīvo tuvo cilvēku aiziešana, Lilita neieslīga bezcerībā, viņa meklēja jaunas telpas, kur atvērt savu skaistumkopšanas kabinetu. Pazīstama grāmatvede Preiļos ieteikusi toreiz tukšās tepas Brīvības ielā, kurās pašlaik arī atrodas jaunā studija, tās pilnajā nosaukumā Skaistuma studija - veikals & LavendulaAroma. "Kādreiz te bija kebabs, sienas – melnā krāsā, telpas – ap simts kvadrātmetriem. Ko tik lielās iesākšu? Izdomāju. Mana brāļa meita Iluta beigusi manikīra skolu, piedāvāju, lai nāk klientēm sniegt manikīres pakalpojumus. Tā abas sākām, tas bija maijs," stāsta Lilita, viņa turpina: "Telpu īpašniekiem lūdzu, varbūt viņi var uztaisīt remontu. Viņi bija tik labi, ka piekrita un remontu uztaisīja mēneša laikā! No jūnija līdz augustam sākām paplašināties. Iesaistījāmies pašvaldības projektā ar ES līdzfinansējumu – tas bija mans pirmais projekts, ko uzrakstīju!"
Pateicoties projektam, Skaistuma studijā tagad ir iekārtota darba vieta frizierei un masierei, iegādāts inventārs, jau drīzumā klientes varēs saņemt arī tādus pakalpojumus kā diagnostika, kā arī aromterapija un meditācija. Lilitas pārziņā te ir skaistumkopšanas kabinets un veikals, kur var iegādāties smaržas, kosmētiku, uztura bagātinātājus un holistiskās aptiekas produktus. Savukārt brāļa meita atbild par frizētavu un solāriju. "Kolēğu komanda sanāca gandrīz kā pasakā," smaida Lilita un turpina: "Mana bijusī kolēģe no Kolonnas laikiem Iveta bija atgriezusies no ASV, viņa piekrita trešdienās sniegt frizieres pakalpojumus, bet Kitija, kura toreiz pie Ilutas nāca uz roku kopšanas procedūrām, bija ar mieru atvērt solārija studiju. Savukārt Nadīna, atgriezusies no ārzemēm, strādāja mazā ciematiņā un meklēja frizieres darbu Preiļos. Tad uz prakses laiku kā administratore pievienojās Žanete, kura būs stila un skaistumkopšanas speciāliste. Esam sešu dāmu komanda un nu jau strādājam ar peļņu."
Pēc Norvēģijas pieredzes Lilita sajutusi atšķirības cilvēku komunikācijā, arī aprunāšanu, nenovīdību. "Gribētos, lai šeit, Latvijā, cilvēki beidzot sāk saprast vērtības, iemācās pateikt paldies, iemācās pieklājību. Jūtu, cik bieži cilvēki ir īgni. Bet arī aprunātāji ar laiku sāk pierimt, iespējams, sajūt konkurenci un saprot – ja netiks līdzi, tad neizdzīvos. Sāk saprast, ka ir kaut kas jādara savā zemē. Pašiem vien jāstrādā."
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.