Pētot atmodas un barikāžu laiku, latviešu vēsturnieki, pēc Jundža teiktā, ir izdarījuši vairāk nekā mūsu kaimiņi Lietuvā un Igaunijā. Ir izdotas grāmatas latviešu un angļu valodā par nevardarbīgo, ir vairākas citas publikācijas. Lielos vilcienos nevarētu teikt, ka izdarīts ir diezgan daudz. Bet tajā pašā laikā daudzi barikāžu laika notikumi joprojām ir palikuši mīkla.
Piemēram, kas bija tas "trešais spēks", kura no Bastejkalna raidītie šāvieni, iespējams, izprovocēja OMON kaujinieku uzbrukumu Iekšlietu ministrijai, kura laikā tika nošauts milicis Vladimirs Gomonovičs, bet Bastejkalnā nošauti milicis Sergejs Konoņenko, vidusskolēns Edijs Riekstiņš, kinooperators Andris Slapiņš un nāvīgi ievainots kinooperators Gvido Zvaigzne. 1991.gada 16.janvārī pie Vecmīlgrāvja tilta no omoniešu rokas krita šoferis Roberts Mūrnieks.
No krimināllietas materiāliem izriet, ka paši omonieši nezināja, ka tāda provokācija būs, kādi ir tās mērķi, to zināja viņu vadītāji Maskavā. Rīgas OMON vadība katru dienu kontaktējās ar PSRS Iekšlietu ministriju. No turienes tika saņemti konkrēti norādījumi, bet nekas nav pierādīts dokumentāli.
Kāds bija šīs provokācijas mērķis, mēs tikai varam izvirzīt versijas. Pēc Jundža domām, dokumenti, ja tie kādreiz arhīvā tiks atrasti, principiāli jaunu diez vai parādīs. Barikādes Rīgā visai pasaulei brīdināja, ka Rīgā bijušās PSRS prezidents Mihails Gorbačovs jaunu asins izliešanu pēc notikumiem Viļņā nedrīkst pieļaut. Jundzis uzskata, ka Viļņā bija mēģinājums ieviest tiešo PSRS prezidenta pārvaldi, kas neizdevās, tas varēja atkārtoties arī Rīgā.
Tas nozīmētu atlaist Latvijas Augstāko padomi un iecelt savus pārvaldniekus no Maskavas. Barikāžu aizstāvji neļāva Rīgā atkārtot Viļņas scenāriju. Lai varētu ieviest tiešo PSRS prezidenta pārvaldi, vajadzēja izprovocēt asinsizliešanu. Tajā pašā naktī, kad Rīgā tika ieņemta Iekšlietu ministrija, no Augstākās padomes tika zvanīts Valsts drošības komitejas vadītājam Edmundam Johansonam. Iespējams, neko sliktu nedomādams, viņš ieteica zvanīt Baltijas kara apgabala virspavēlniekam Fjodoram Kuzminam un teikt, lai armija savāc tos, kas šaudās Iekšlietu ministrijā un tās apkārtnē.
It kā loģiski, vai ne, retoriski jautā Jundzis. To armija izdarītu piecu minūšu laikā, bet kā mēs tos padomju karavīrus dabūtu atpakaļ kazarmās? Pēc Jundža domām, tā arī bija viņu koncepcija - panākt, lai notiek asins izliešana, padomju armija iejaucas un visai pasaulei tiek parādīts, ka bija jāiejaucas, lai Rīgā viens otru neapslaktē. Zināms, ka padomju specvienība "Alfa" 1991.gada janvārī bija Rīgā. Tā bija dislocēta Jūrmalā.
Lai destabilizētu politisko situāciju un iedvestu bailes iedzīvotājiem, OMON kaujinieki 1991.gadā laikā no 14. līdz 16.janvārim veica sešus bruņotus uzbrukumus Vecmilgrāvja un Brasas tilta aizstāvjiem, kuri ar lieljaudas automašīnām un lauksaimniecības tehniku kontrolēja pieeju Rīgas centram. Šo uzbrukumu laikā OMON kaujinieki apšaudīja transporta līdzekļus, dažus no tiem aizdedzināja ar degmaisījuma pudelēm, piekāva un ņirgājās par cilvēkiem, nodarot viņiem dažāda smaguma miesas bojājumus.
Viss liecina, ka "trešais spēks" bija kāda padomju karaspēka specvienība. Kāpēc tās snaiperi atradās Bastejkalnā? Lai radītu iespaidu, ka šāviņi tiek raidīti no barikādēm. Ahā! Tad viņus vajag savaldīt, un padomju armija nāk kā lielais glābējs.
Šādu versiju vairāk vai mazāk atbalsta barikāžu dalībnieki un Latvijas vēsturnieki. Bet dokumentāli pierādīt to mēs pagaidām nevaram, norādīja Jundzis. Viņš arī uzsvēra, ka barikādes bija tautas apziņas un identitātes psiholoģisks fenomens, kas vienoja cilvēkus nevis pēc tautības vai piederības politiskām organizācijām, bet pēc pārliecības, taisnīguma izjūtas un godaprāta. Barikādes rūdīja un stiprināja šo pārliecību, kas beigu beigās noveda pie neatkarības atgūšanas.