Problēma, ka vairākums cietumu nav aprīkoti atbilstoši programmas vajadzībām - joprojām dzimumnoziedznieki kamerās uzturas kopā ar pārējiem, kas mazina programmas efektivitāti.
Šobrīd Latvijā īstenotās, no ārvalstīm pārņemtās sociālās uzvedības korekcijas programmas dzimumnoziedzniekiem ir divas. Vienu realizē sabiedrībā, tā attiecas uz nosacīti notiesātajiem un pirms termiņa atbrīvotajiem dzimumnoziedzniekiem, kā arī tiem notiesātajiem, kuriem uzlikts jaunais papildsods (kopš pērnā gada beigām) - probācijas uzraudzība. Sabiedrībā īstenotajā programmā tās iziešana ir tiesas uzlikts pienākums, taču cietumos ir citādi - iesaistīšanās programmā ir brīvprātīga. VPD vadītāja vietnieks Mihails Papsujevičs saka - cietumā notiesātajam nav pienākuma piedalīties programmā, tādēļ ļoti būtiski ir viņu motivēt. «Vienīgā motivācija ieslodzītajiem - ja izies programmu, tas var būt kā «bonuss», lai atbrīvotos pirms termiņa, bet tā tomēr nav garantija,» paskaidro M. Papsujevičs.
VPD Uzraudzības nodaļas vadītājs Imants Jurevičius saka - daudzi dzimumnoziedznieki savu vainu noliedz, viņiem tā ir zināma izdzīvošanas stratēģija - pateikt pārējiem: es neesmu vainīgs, tā bija sieviete, kas mani pavedināja, viņa ne tā uzvedās, mums bija parasts sekss, viņa gribēja mani šantažēt, tāpēc aizgāja uz policiju sūdzēties. «Šie puiši, kas spēj pārliecināt, ka viņi nav vainīgi, cietumā tiek uztverti normāli. Un viņiem ļoti svarīgi savu reputāciju saglabāt ieslodzījuma vietā, lai viņi netiek pakļauti vardarbībai,» stāsta I. Jurevičius.
Sociālās uzvedības korekcijas programmā ar dzimumnoziedzniekiem strādā grupā, kur ir astoņi cilvēki. I. Jurevičius saka - pirmais un svarīgākais solis programmā ir dzimumnoziedzniekam tikt galā ar noliegumu. Sabiedrībā īstenojamā programmā pēc iznākšanas no cietuma pirmās desmit programmas dienas ir ļoti intensīvas - katru dienu astoņas stundas strādā tieši ar nolieguma problēmu. «To panāk, turpu šurpu izrunājot to, kā cilvēks nonācis līdz noziedzīga nodarījuma izdarīšanai. Vai viņam nebija iespējas apstādināt sevi, jāizstrādā apziņa, ka cilvēks pats atbildīgs par savu uzvedību, ka tas nav Dieva pirksts, ka cilvēks ir apveltīts ar saprātu,» skaidro I. Jurevičius. M. Papsujevičs papildina - nu nevar ieslēgt kloķi, pagriezt uz 180 grādiem, un pēkšņi būs cits cilvēks, problēma ir viņa smadzenēs, attieksmē, uzvedībā, kā izdara secinājumus, tādēļ jādomā, kā viņu pārorientēt, lai viņš iemācās mainīt savu uzvedību - saprastu, ka viņam ir vajadzības, kuras var apmierināt, nenodarot citiem pāri.
Programmas laikā ļoti būtiski ir arī dzimumnoziedzniekam iejusties sava upura ādā, lai izjustu pret viņu empātiju. M. Papsujevičs arī uzsver - šīs sociālās uzvedības korekcijas programmas nav brīnumnūjiņa, taču ārvalstu pētījumi liecina par ļoti labiem rezultātiem. M. Miglāne saka - analizējot programmas rezultātus vairākās valstīs, izpētīts, ka pēc programmas iziešanas ir 10,2% iespēja, ka dzimumnoziedznieks izdarīs recidīvu, taču, ja programma nav izieta, - recidīva iespēja ir 19%.
VPD par Norvēģijas valdības finanšu instrumenta līdzekļiem ir apmācījis 62 VPD darbiniekus darbam ar dzimumnoziedzniekiem. Tiesa, 250 latu uz rokas atalgojuma dēļ no dienesta vismaz seši apmācītie aizgājuši. Vairākums darbinieku ir sievietes. «Viņas detaļās iet cauri noziedzīgajiem nodarījumiem - jautā, kādas tev bija sajūtas tajā izvarošanas brīdī, kādas tajā, kad tu guvi seksuālo apmierinājumu, kādas sajūtas bija pēc tam. Kā tu domā - kā jutās upuris,» saka I. Jurevičius. Darbs psiholoģiski ir ļoti smags.