Zināmā mērā prognoze piepildījās: nelaimes gadījums tika izmantots kā iemesls, lai norādītu uz valdības neiejūtību, nekompetenci utt. Tomēr jāatzīst, ka opozīcijas deputātu pieprasījumā ir aspekts, kas valdību tiešām parāda nelāgā gaismā.
Proti, pieprasījuma iesniedzēji atgādina, ka 2007. gadā parlaments uzdevis valdībai noteikt kārtību, kādā valsts sniedz palīdzību, cik liels ir šīs palīdzības apjoms gadījumos, kad dzīvojamās ēkas stāvoklis atzīts par cilvēka dzīvībai bīstamu. Citiem vārdiem sakot, jau esošais likums "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" šādu palīdzību paredz, atlika izstrādāt precīzu kārtību, lai to varētu darīt civilizēti, nevis improvizējot un vadoties no konkrētā brīža finansiālajām iespējām. Četros gados kārtība nav izstrādāta.
Pirmkārt, labs mums tas parlaments vai slikts, tomēr parlamentārā valstī likumdevēja uzdevumi izpildvarai ir saistoši. To ignorējot, izpildvara nerāda labu piemēru. Otrkārt. Ir saprotams, ka laika gaitā samazinās valsts finansiālās iespējas, tā apzinās, ka vismaz kādu laiku nespēs pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pārtikušā periodā. Bet tad tā vajag arī atklāti paskaidrot un lūgt jautājumu uz laiku atlikt. Atruna "jūs taču paši zināt, ka tādas naudas nav, ka mums ir citi, svarīgāki jautājumi" nav arguments. Tā var savu (ne)darīšanu pamatot čomu lokā, bet valstī nevar atstāt neizdarītas lietas tikai tāpēc, ka "jūs taču paši zināt..." Šāda, pieklājīgi izsakoties, neformāla attieksme veicina pretreakciju no pilsoņu puses. "Jā, mums ir noteikti pienākumi pret valsti, bet jūs taču paši zināt, kāds tagad laiks..."
Minētais dzīvokļu palīdzības gadījums noteikti ir tikai viens no daudziem, kad valsts juridiski, ne tikai priekšvēlēšanu vairāksolīšanas degsmē, deklarē kādu apņemšanos, pienākumu pret iedzīvotājiem, bet tad lūdz saprast, ka tā īsti solīto pildīt nevarēs.