Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +6 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. oktobris
Renāte, Modrīte, Mudrīte

Katoļu baznīca liek lietā lauksaimniecībā pazīstamu principu

Noraizējies par protestantisma aizvien pieaugošo ietekmi, Romas pāvests Gregors XV 1622. gada 6. janvārī dibina īpašu katoļticības propagandas kongregāciju. Šo nereti uzskata par pirmo reizi, kad parādās jēdziens "propaganda", proti, propaganda iegūst konkrētu nosaukumu. Jēdziena darināšanā izmantots lauksaimniecībā izsenis lietotais vārds propagare – sēt tālāk, palielināt, izplatīt.

Kad 1622. gada 6. janvārī Romas pāvests Gregors XV nodibina “Sacra Congregatio de propaganda fide” – Svēto ticības izplatīšanas (propagandas) kongregāciju, neviens īsti nezina, ar ko tas šoreiz beigsies. Šī nav pirmā reize, kad kāds no Romas pāvestiem mēģina izveidot institūciju katoļu misionāru sludināšanas darba sakārtošanai. Institūcijas nosaukumā lietotais latīņu vārds “propaganda” ir saistīts ar tolaik labi zināmu darbības vārdu propagare – izplatīt, sēt tālāk, palielināt. Arī pati propagandas būtība, proti, kaut kādas idejas vai uzskatu sistemātiska izplatīšana nolūkā gūt sev piekritējus, 17. gadsimtā ir ļoti labi zināma, bet tagad tai pāvests ir iedevis konkrētu nosaukumu.
 

Termins ticības izplatīšanai

Gregora XV dibinātā “Sacra Congregatio de propaganda fide” lika pamatus misionāru kustībai ar mērķi izplatīt katolicismu visā pasaulē, it īpaši tā sauktajās jaunajās zemēs, un 1622. gads kļuva par atskaites punktu, kad pirmo reizi lietots termins “propaganda”. Kā vienā no saviem pētījumiem min Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks vēsturnieks Kaspars Zellis, līdz pat 18. gadsimta beigām ar šo terminu saprata katolicisma izplatīšanu un cilvēku apgaismošanu šīs konfesijas dogmatikas garā.

Uzskata, ka līdz ar minēto 1622. gadu aizsākās propagandas izmantošana komunikācijā, un pamazām tā attīstījās līdz tādai “sarunai” ar sabiedrību (konkrēta mērķa sasniegšanai), kādu to saprotam mūsdienās. Par senākiem cita veida propagandas līdzekļiem var izlasīt šīs sērijas pirmajā rakstā “Romas imperatora Augusta triki”. Antīkajā laikmetā savas varas nostiprināšanai un sabiedriskās domas ietekmēšanai biežāk izmantoja citus propagandas līdzekļus, nevis komunikāciju, piemēram, pēc noteiktiem kanoniem darinātas skulptūras, majestātiskas celtnes, monētas.

Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei propagandas kongregāciju starptautiski pazina ar tās seno nosaukumu: angliski The Congregation for the Propagation of the Faith jeb īsāk no latīņu nosaukuma Propaganda Fide. Mūsdienās to dēvē par Tautu evaņģelizācijas kongregāciju (The Congregation for the Evangelization of Peoples), kas ir viena no Romas kūrijas dikastērijām.
 

Aizgūts no lauksaimniecības darbiem

Etimoloģiski vārds “propaganda” saistīts ar lauksaimniecības darbiem. Tas darināts no latīņu valodas darbības vārda propagare, kas nozīmē iesēt, sēt tālāk, palielināt. Ja līdz Franču revolūcijai ar šo terminu saprata katolicisma izplatīšanu, tad Franču revolūcijas laikā (1789–1799) propagandas jēdziens ievērojami paplašinājās, un revolucionāri to izmantoja savu mērķu sasniegšanai. Vācijas protestantiskajās zemēs 18. gadsimta beigās šo terminu lietoja blakus terminiem “prozelītisms” (Prozelytenmacherei) un “jezuītu sazvērestība” (jesuitiche Verschwörung), skaidro Kaspars Zellis savā darbā “Ilūziju un baiļu mašinērija”. 1830. gada Jūlija revolūcijas laikā Francijā vairākas konspiratīvās grupas pārņēma šo katoļu baznīcas jēdzienu, nosaucot savas starptautiskās kampaņas par “La propaganda”. No Francijas to tālāk pārņēma Krievijas revolucionāri, sākot ar to apzīmēt savu ideju izplatīšanu tautas masās.

 

Nerodas tukšā vietā

Pāvesta Gregora XV “Propaganda fide” neradās tukšā vietā. Jau 13. un 14. gadsimtā parādījās atsevišķi manuskripti, kuri cita starpā vēstīja par nepieciešamību pāvesta virsvadībā dibināt kādu īpašu dikastēriju, kas vadītu misionāru darbu un rūpētos par šo kristīgās vēsts sludinātāju skološanu. Viens no šādiem celmlaužiem bija katalāņu mistiķis un filozofs Raimunds Lullijs (ap 1235–1315). Viņš vairākkārt devās uz Romu, lai pārliecinātu tā brīža pāvestu veidot misionāru skolas un organizētu profesionālu ticības izplatīšanas darbu arābu valstīs. Lullijs rosināja Eiropas universitātēs ieviest arābu valodas mācības, kas topošajiem misionāriem atvieglotu kristietības sludināšanu arābu vidū.

Par nozīmīgāko pāvesta Gregora XV iedvesmotāju uzskata spāņu karmelītu Tomasu a Hesu, kura 1610. un 1613. gadā sarakstītajos darbos cita starpā bija iztirzātas vairākas idejas par pāvesta veidotu kongregāciju, kas lieti noderētu misionāriem darbā ar ticīgo piesaistīšanu katoļu baznīcai. Līdzīgi kā Raimunds Lullijs, arī karmelīts uzskatīja, ka koordinēts misijas darbs atvieglotu misionāru darbu un stiprinātu katoļu baznīcu.

Ieklausoties misionāru vēstījumos atsevišķi Romas pāvesti nodibināja institūcijas ticības propagandai, tomēr tās nebija pārāk veiksmīgas. Šajā virzienā darbojās, piemēram, pāvests Pijs V (amatā: 1566–1572), izveidojot kardinālu komisiju katoļu baznīcas lomas nostiprināšanai Eiropā un misionāru darbam Jaunajā pasaulē. Viņa darbu turpināja arī pāvests Gregors XIII (amatā: 1572–1585), vēlāk – Klements VIII (amatā: 1592–1605), kurš nodibināja deviņu kardinālu kongregāciju ticības izplatīšanai, kā arī atvēra kristīgās literatūras drukātavu un misionāru apmācības semināru. Tomēr arī šie centieni izputēja. Uzskata, ka viens no izšķirošajiem iemesliem Gregora XV propagandas kongregācijas izdzīvošanas spējai bija izcila pēctecība – pāvesta Urbāna VIII (amatā no 1623. līdz 1644. gadam) neatlaidība.
 

Slepeni plāni misijas darbam

1622. gada jūnijā pāvests Gregors XV izdeva vairākus dokumentus jaunās kongregācijas darbības regulēšanai, ko var uzskatīt par tās aizsākumu, lai arī jaundibinātās baznīcas dikastērijas pirmā sēde notika jau janvārī, īsi pēc tās dibināšanas. Kongregāciju veidoja 13 kardinālu kolēģija, no kuriem viens bija prefekts, tās sastāvā ietilpa arī divi prelāti, kā arī sekretārs. Slepenās sēdēs kardināli plānoja efektīvu, pārskatāmu un “no augšas” kontrolētu misionāru darbu katolicisma izplatīšanai visā pasaulē.

Kardināli izplānoja misionāru apmācību, atbilstošas garīgās literatūras sagatavošanu un dažādus pasākumus tajās zemēs, kurp devās speciāli apmācītie katoļticības sludinātāji. Atsevišķās valstīs kolēģija dibināja nelielus ticības izplatīšanas centrus ar vietējo vadītāju, kurš uz vietas plānoja misijas darbu atbilstoši situācijai. Jau 1626. gadā propagandas kongregācija Urbāns VIII vadībā atvēra savu grāmatu spiestuvi, kurā drukāja katehismu vairākās valodās un sūtīja to uz arābu valstīm un Ķīnu. Savukārt gadu vēlāk pāvests nodibināja Collegium Urbanum, galveno akadēmiskās izglītības iestādi sludinātāju sagatavošanai.

Koledža atradās propagandas kongregācijas pakļautībā, un tās studenti pārsvarā nāca no Balkānu zemēm, Ziemeļeiropas un Tuvajiem Austrumiem. Pēc studiju beigām viņu pienākums bija atgriezties dzimtenē un sākt savas misionāru gaitas.


Propagandas augļi – grūti izvērtējami

Turpmākajos gados Urbāns VIII nodibināja vēl vairākas izglītības iestādes misionāru sagatavošanai. To un citu propagandas darbu efektivitāti mūsdienās ir grūti izvērtēt, uzsver pētnieki. Misionāru pienākums bija laiku pa laikam sniegt ziņojumus kardināliem par sava darba augļiem, bet ne visi to darīja, un iemesli tam bija visdažādākie. Piemēram, liels skaits sludinātāju garajos ceļojumos neizdzīvoja – saslima un nomira. Daudzi misijas pārtrauca, un neviens nezināja, kur viņi atrodas un kas ar viņiem noticis. Nav pieejama arī uzticama statistika par ticīgo skaita izmaiņām.

Kopumā Urbāna VIII nokļūšana Romas pāvesta krēslā bija katoļticības propagandas veiksmes stāsts. Vēsture jau bija pieredzējusi dažu citu pāvestu dibinātas līdzīgas institūcijas baznīcas misiju stiprināšanai, bet tās drīz vien cieta neveiksmi. Šoreiz “Sacra Congregatio de propaganda fide” sekmīgi turpināja savu darbu, jo Urbāns VIII, pirms sēdās pāvesta krēslā, pats bija viens no 13 propagandas kongregācijas kardināliem.

Nākamajās desmitgadēs pēc “Sacra Congregatio de propaganda fide” dibināšanas katoļu reģionos propagandu uztvēra kā pozitīvu jēdzienu un “kustību”, kas kalpoja baznīcas misijai. Protestantiskajās zemēs, tieši pretēji, jēdziens ieguva negatīvu nokrāsu, saistījās ar slepenību un kustību “pret”. Var teikt, ka kopumā apgaismības laikmetā jēdziens “propaganda” vairāk asociējās ar kaut ko slepenu, tikai šauram elitāram varas grupējumam zināmu.

Pirmo propagandas darba triecienu kongregācija saņēma jau tajā pašā 1622. gadā. Aprīlī protestantiskajā Šveicē, Graubindenes kantonā, nogalināja vienu no tās pirmajiem misionāriem. Tobrīd kongregācija pat īsti nebija uzsākusi savu darbību. Tiesa, 17. gadsimta otrajā pusē arī protestanti izmantoja “propaganda fide” darbības principus savu misionāru darba organizēšanai. Tātad netieši tas liecina, ka katoļu aktivitātes bija nesušas augļus.
 

Pirmais sekretārs ar stingru roku

Par pirmo “de Propaganda fide” sekretāru kļuva priesteris Frančesko Ingoli, pāvestam Gregoram XV tuvu stāvoša persona jau pirms tam, kad viņu izraudzījās par katoļu baznīcas galvu. Īsā laikā Ingoli kļuva par kongregācijas atslēgas figūru. Sekretāram piederēja pēdējais vārds lēmumu pieņemšanā, un viņa rokās nonāca visa informācija par misionāru darbu. Ignoli veda diplomātiskās sarunas ar baznīcām protestantiskajās zemēs, uzturēja sakarus ar Austrumu jeb grieķu katoļu (pareizticīgo) baznīcu un kristiešu kopienām arābu valstīs. Savas darbības 20 gados viņš būtiski nostiprināja propagandas kongregācijas lomu – izstrādāja tās darbības principus un vadīja efektīvu darbu.

Vēsturnieki novērtē arī Ingoli skrupulozo “grāmatvedību”, kura ļauj detalizēti izsekot kongregācijas darbībai. Lai arī vēstures līkločos daļa arhīva gājusi zudībā, tajā joprojām ir vairāk nekā 12 000 sējumu ar dokumentiem, sākot no 1622. gada. Frančesko Ingoli neļāva ne lapai pazust no sava rakstāmgalda, vēsta viņa laikabiedri. Ir saglabājusies kardinālu darbības iekšējā korespondence, vēstules no misionāriem dažādās valstīs, ziņojumi par kongregācijas sēdēm, dažādu tikšanos atreferējumi, izdotās instrukcijas, rīkojumi un daudz citu rakstīto liecību.

Pirmais “de Propaganda fide” sekretārs apkopoja arī informāciju par valstīm, kurās strādāja misionāri. Tādējādi līdz eiropiešiem nonāca ar zīmējumiem papildinātas ziņas par dažādu Āfrikas, Āzijas, Okeānijas un Amerikas tautu kultūru, etnogrāfiju un šo zemju ģeogrāfiju.
 

Represijas Franču revolūcijas laikā

Viens no pirmajiem grūtākajiem kongregācijas periodiem sākās 18. gadsimta beigās Franču revolūcijas laikā un turpinājās pēc 1799. gada. Likvidējot monarhijas, tika atceltas arī garīdzniecības privilēģijas. Mainījās gadsimtiem ilgā kārtība, kas smagi skāra katoļu baznīcu. Revolūcijas laikā Romas pāvesta krēslā atradās Pijs VI. Kad revolucionārās Francijas karaspēks ieņēma Ziemeļitāliju, viņu 1798. gadā arestēja, un pāvests nomira cietumā. No represijām cieta arī ticības izplatīšanas kongregācijas kardināli un citas amatpersonas, piemēram, prefekts kardināls Hiacints Sigismunds Gerdils un kardināls Stefano Bordža.

Līdz pat 1800. gada rudenim kongregācijas darbs bija pilnībā paralizēts, un praktiski tā atradās uz izjukšanas robežas. Iespējams, tā tas arī notiktu, ja ne kardināla Bordžas apņēmība. Kad viņu atbrīvoja no apcietinājuma, kardināls steigšus pameta pāvesta zemes, lai trimdā pārlaistu nemierīgos laikus. Kad 1800. gada rudenī Bordža atgriezās Romā, viņš uzņēmās vairāku baznīcas dikastēriju vadību, tostarp kā prefekts atjaunoja propagandas kongregācijas darbu un bija tas, kurš izveda to cauri “tumšajiem” laikiem.
 

Napoleona apetītes žņaugos

Franču revolūcijas laikā propaganda noderēja ne tikai katoļu baznīcai. Revolucionāri ietekmēja sabiedrisko domu, izmantojot avīzes, skrejlapas, uz sienām izlīmētus plakātus un dažādus citus propagandas līdzekļus. Uzskata, ka pirmajos divos revolūcijas gados Parīzē radās aptuveni 300 jaunu nedēļas un dienas avīžu, kuru “redakciju” nereti veidoja viens cilvēks. Daļa vēsturnieku atzīst, ka Franču revolūciju var uzskatīt arī par modernās propagandas aizsākumu. Selektīvi pasniegtā, cilvēku prātos teju “sabombardētā” informācija bija labs veids, kā manipulēt ar viedokli plašās tautas masās.

Par propagandas lielmeistaru kļuva Napoleons Bonaparts, un vien īsu laiku katoļu baznīca spēja sadzīvot ar jauno līderi. No 1799. līdz 1804. gadam viņš bija Francijas republikas pirmais konsuls, pēc tam – Francijas imperators un Itālijas karalis. Starp Romas katoļu baznīcas institūcijām propagandas kongregācija nekādi nevarēja būt tā, kuru varaskārajam karavadonim ignorēt. Kardinālu labvēlība Napoleonam noderēja savas ietekmes stiprināšanai, tāpēc viņš finansiāli atbalstīja Collegium Urbanum un atsevišķus citus projektus. Par šo labvēlību, kā arī no baznīcas kopumā imperators paģērēja pārāk daudz, lai tas būtu pa prātam tā brīža pāvestam Pijam VII (amatā no 1800. līdz 1823. gadam).

Romas pāvests un viņa paša kronētais Francijas imperators teju pastāvīgi atradās konfliktā. Visbeidzot nesaskaņas samilza tik ļoti, ka abu vīru varas “spēles” pārauga nepārvaramā naidā, un Napoleons I nolēma no Pija VII atbrīvoties. 1809. gadā Francijas karavīri iesoļoja Romā un izziņoja pāvesta varu par spēkā neesošu.

Pretsparam Pijs VII izdeva bullu, kura vēstīja nicinājumu “apustuļa Pētera mantojuma izlaupītājiem”. Napoleons par atbildi pavēlēja pāvestu apcietināt un aizvest trimdā. Tas apturēja arī propagandas kongregācijas darbu, it īpaši pēc tam, kad daļa kardinālu, tostarp arī prefekts, pretojās Francijas imperatora otrajai laulībai ar Austrijas imperatora meitu Mariju Luīzi.

Katoļu baznīcas un arī propagandas kongregācijas darbs atsākās tikai pēc paša karavadoņa došanās trimdā 1814. gadā. Pijs VII atgriezās Vatikānā, atjaunoja inkvizīciju, aizliegto grāmatu indeksu, jezuītu ordeni un visu pārējo, no kā Napoleons bija piespiedis viņam atteikties savas valdīšanas laikā.

Mūsdienās Tautu evaņģelizācijas kongregācija ir viena no Romas kūrijas lielākajām dikastērijām ar strikti strukturētu uzbūvi, vairāku miljonu eiro lielu budžetu un pietiekamu ietekmi baznīcas hierarhijā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu sērijas Propagandas vēsture saturu atbild Ilustrētās Pasaules Vēstures redakcija.

Top komentāri

Helga
H
Ko var murgot par lietām ko nezina. Āži Dienā par dārzniekiem. Pilnīgi stulbs raksts.
Jens Z
J
Daži komentētāji vaino kristietību savas dzīves nedienās un vēstures netaisnībās. Interesanti gan, ka pagānu apkarošana nav vis kristietības, bet islama un daļēji jūdaisma dogmu prasība... Tātad kristietību burtiski ņemot, tai būtu vajadzējis būt vismaz tikpat iecietīgai pret citādi domājošiem kā pagānisma reliģijām, ja vien patiesbā nebūtu runas par rasismu, naudu un varu tāpat kā islama gadījumā. Katoļu jeb preczāk - vācu tirgoņu cīņa pret pagānismu Baltijā bija rasistisks deģenerēto, Romas impērijas apspiesto indoeiropiešu uzbrukums tolaik vēl nedeģenerējušamies Baltijas indoeiropiešiem. Kā to pareizi rāda Kaupo leģenda, baltu apkarošanā palīdzēja tas, ka viņu indoeiropeisko kultūru jau bija atšķaidījuši un vājinājuši kontakti ar Baltijas somiem, kuru slepenība, individuālisms un naudas kāres pārsvars pār godkāri ļoti noderēja dzimtbūšanas veiksmīgā ieviešanā.
Latvju puika
L
Katoļi tā ir atpalicība , piemērs - Latgale .
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas