Katra trešā sieviete cietusi no vardarbības ģimenē

Ceturtdiena, 17.novembris (2011), plkst.07:51 | Sandra Strazdiņa ...Kāda 27 gadus veca sieviete pamatīgi piedzērušos vīrieti nogalināja. Pēc tam, sabijusies no izdarītā, aizvilka līķi uz piemājas mežu un apraka.

Kāda Krievijas ciema iedzīvotāja .... nožņaugusi savu vīru par to, ka viтš nevēlējās nodarboties ar seksu. Vīrs, mehanizators, aizbildinājies ar nogurumu. Sieva satrakojusies un nogalinājusi. Vīrieša līķi atradusi viņa māte. Par atteikšanos nodarboties ar seksu sieva vīru nožņaugusi ar līmlenti, aizlīmējusi tam muti. Vīrietis bijis izģērbts, ar līmlenti bija salīmētas viņa rokas, kājas un pat dzimumloceklis. Pravda.ru

Interesanti, ka pāris gadus atpakaļ valsts un pašvaldības nekādi nevarēja atrast naudu, lai atbalstītu krīzes centrus, kas sniedza augsta līmeņa palīdzību vardarbībā cietušajiem, bet tagad tiek finansēti mācību centri, kam nav pieredzes šādos jautājumos.

Vardarbība feministu skatījumā ir arī nemākulīgs dzimumsakars un neprasme novest sievieti līdz orgasmam.

vispār jau sievietes ir vardarbīgākas par vīriešiem, vienīgi viņām iespēju mazāk.

Amerikā. Reiz dzīvoja divi sirmgalvji (politkorektajā jaunrunā - «senior citizens»). Pavecs amerikāņu vīrs un viņa dzīvesbiedre. Viņi nodarbojās ar labdarību, simpatizēja feminismam. Reiz tie izplatīja šādu paziņojumu: «Mēs nosūtām šo ziņu masu informācijas līdzekļiem, ģimenes likumdošanas pārstāvjiem un tiem cilvēkiem un organizācijām, kas nodarbojas ar ģimenes vardarbības problēmām, cerībā, ka mēs varētu izlabot nopietnus pārpratumus šīs ļoti svarīgās problēmas sakarā. Mēs jau vairākus gadus strādājam pie ģimenes vardarbības problēmām. Viens no mums ir lokālās sieviešu patversmes dibinātājs. Mēs sponsorējām sieviešu patversmes un ar to esam piesaistījuši masu informācijas līdzekļu uzmanību. Bet, kopš tā laika, kad mēs sākām publicēt zinātniskus pētījumus par ģimenes vardarbības problēmām, sieviešu patversmes sākušas atdot atpakaļ mūsu ziedojumus un iniciē pret mums vērstu kampaņu.» Kāpēc gan sieviešu patversmes kļuva tik agresīvas pret šiem labdariem, kas par savu naudu izdeva zinātniski pamatotas atskaites? Tādēļ, ka viņi sāka publicēt statistikas un zinātnisku pētījumu datus (atceramies, ka feministiskajās atskaitēs nekā kopīga ar īstu statistiku nav; mēs zinām, kas ir zinātne un ir «sieviešu zinātnes»). Sirmgalvji līdztekus labdarībai nodarbojās arī ar konsultāciju sniegšanu ģimenes un laulības jautājumos. Reiz vecā kundze pievērsa uzmanību tam, ka pretēji pieņemtajai "partijas ģenerāllīnijai", ģimenes konfliktu situācijās visbiežāk ir vainīgs nevis vīrs, bet gan sieva. Viņa dalījās savos novērojumos ar dzīvesbiedru. «Tā nu gan nevar būt, – atbildēja Sems, – avīzēs ir skaidri rakstīts: vienmēr vainīgs ir vīrietis. Tu, dārgā, droši vien, esi pārgurusi. Aizej atpūsties». Tā vietā, lai atpūstos, kundze savā arhīvā pārskatīja pēdējo gadu ierakstus un atklāja to pašu dīvainību: vairākumā konfliktos vainīgas bija sievietes. «Tas nevar būt, – sacīja vīrs. – Tas ir pretrunā ar zinātni. Nedrīkst vispārināt, ja ir tik mazs novēroto gadījumu skaitu». Viņus bija nopietni ieinteresējis šis nezinātniskais fenomens, viņi apguva datorprogramas un sāka strādāt. Viņi forumos ievietoja aptaujas par ģimenes vardarbību un sāka gaidīt rezultātus. Bet rezultāti bija tādi, ka uz viņiem sāka šļākties tāda agresijas straume, kura tos vienkārši šokēja! Viņus apvainoja pedofilijā, varmācībā un pat slepkavībās. Bet viss tas tikai tāpēc, ka savās anketās pētnieki ievietoja jautājumus ne tikai par vīriešu varmācību attiecībā uz sievietēm, bet, pilnā atbilstībā zinātniskai metodoloģijai uzdeva arī apgrieztos jautājumus – par sieviešu varmācību attiecībā pret vīriešiem. No šī brīža pašaizliedzīgo sirmgalvju dzīves nākamie gadi tika veltīti tādu materiālu izpētei kas skar vardabību laulāto starpā. Pa šiem gadiem viņi atrada daudzas interesantas lietas. Izrādās, zinātnieki jau sen veic korektus šīs problēmas pētījumus – viņi uzgāja vairāk kā simt pētījumus! – bet visi tie nebija zināmi nevienam, izņemot šaura profila speciālistus. Tajā pat laikā, kad presē turpināja parādīties kliedzoši, nez no kurienes izvilkti skaitļi, kuri rādīja vīriešus kā asinskārus monstrus. Labi orientējoties skaitļos, laulātie saprata, kāpēc zinātniska statistika izrādījās nepieejama plašākai publikai. Tāpēc, ka tā rādīja pilnīgi citu ainu, nekā tas bija vajadzīgs feministēm. Konkrētāk - noskaidrojās, ka sievietes uzbrūk vīriešiem pat nedaudz biežāk, nekā vīrieši sievietēm. Bez tam, sievietēm ir biežāka nosliece uz nežēlību vardarbībā un ieroču pielietojumu, nekā vīriešiem. Un, beidzot, pēdējos 25 gados vīriešu varmācība attiecībā pret sievietēm pazeminājusies divkārt, bet sieviešu varmācība pret vīriešiem praktiski palikusi tajā pašā līmenī. Laulāto varmācība rēķinot uz 1000 pāriem. Murray A. Straus, Glenda Kaufman Kantor. Izmaiņas laulāto varmācības līmeņos no 1975 līdz 1992: triju nacionāla mēroga pētījumu salīdzinājums ASV. Līdzīgi skaitļi ir raksturīgi ne tikai ASV. Lūk Kanādas dati no Reena Sommer, Ph. D., saņemti kopīgi ar Veselības Centru Manitobe. Vardarbības no sieviešu puses % no vīriešu puses % Viegla vardarbība Priekšmetu mētāšana 23,6 15,8 Draudi mest priekšmetu 14,9 7,3 Priekšmetu mešana uz partneri 16,2 4,6 Grūdieni un tvērieni 19,8 17,2 Smaga vardarbība Sitieni ar dūri un kājām 15,8 7,3 Ieroča pielietošana 3,1 0,9 Vardarbība kā pašaizsardzība 9,9 14,8 Turklāt interesanti: tā kā sievietes ģimenes strīdos biežāk pielieto ieročus (nažus, pistoles, pannas, āmurus), traumas, ko sievietes nodarījušas vīriešiem, ir smagākas, nekā traumas, ko nodarījuši vīrieši sievietēm. Tāpēc, ka vīrieši dod priekšroku darboties ar dūri, tiem galvā nenāk paķert karstu pannu un bliezt ar to pa fizionomiju. Bet sievietēm gan. Vācot šos datus, mūsu varoņi runāja ar simtiem ļaužu. Tai skaitā arī ar tiesībsargājošās sistēmas darbiniekiem. Viens no tiesnešiem īsā zīmītē izklāstīja tiem savu skatupunktu par šo problēmu ar nosacījumu, ka viņa vārds netiks pieminēts. Savā «vēstījumā pilsētai un pasaulei» pētnieki rāda šī tiesasvīra vēstules pilnu tekstu. Citēju pašu raksturīgāko: «Paldies par interesanto informāciju. Es esmu tiesnesis NN, viens no tiem, ka regulāri pieņem lūgumus par aizsardzības orderu izdošanu. Ģimenes vardarbības problēma ir stipri politizēta. Mums, tiesnešiem, ir obligāti jāapmeklē „apziņas stiprināšanas“ semināri , kur mūs apstrādā feministiskie „eksperti“. Uzraugošajiem tiesnešiem tiek izrādīta īpaša uzmanība no feministu puses ». Bez tam. Objektīvi iegūta statistika rāda, ka absolūtais nācijas vairākums mācās vardarbību no sievietēm, – 82% ASV pilsoņi pirmo reizi dzīvē saskaras ar vardarbību, saņemot to no mātes, nevis no tēva puses. Un tas vēl nav viss! Noskaidrojās, ka sievietēm vispār ir grūtības vienām adekvāti audzināt bērnus – bez vīriešu uzraudzības tās bieži izaudzina no sava lolojuma noziedznieku: bērniem no nepilnām ģimenēm (audzinājusi tikai māte) varbūtība nokļūt cietumā ir 8 reizēs augstāka, nekā bērniem no pilnām ģimenēm! 80% ASV noziedznieku ir audzinājušas tikai mātes. Un tas turklāt noticis tajos laikos, kad šie noziedznieki bija bērni, kad nepilnu ģimeņu ASV bija tikai 25% no kopskaita. Tātad ģimeņu ceturtdaļa piegādā valstij 80% noziedzniekus. Tagad nepilnas ģimenes pieaug lavīnveidīgi, bet tiesas praktiski vienmēr atstāj bērnus mātei, bet ne tēvam. Kāds noziedzības vilnis pārņems valsti pēc 15 gadiem, var tikai nojaust. Secinājums: audzināšana bez tēva un ģimeņu sabrukums, uz ko nenogurstoši aicina feministes, noved nevis pie miera, bet gan pie sociālās varmācības eskalācijas nākotnē. Lūk kāda ir patiesība: paša baigākā un nemaskētā patriarhāta laikos – aizpagājušā gadsimta beigās – ASV nogalināja aptuveni 200 cilvēku gadā. Pašlaik – vairāk kā 15 000! Turklāt vardarbīgu nāvju vislielākais pieaugums notika pēdējos 30–40 gadus – feminisma uzplaukuma laikā. Salīdzinājumam – Japānā, kura tāpat ir postindustriala valsts, bet pie tam pilnīgi patriarhāla, slepkavību (aprēķinā uz 100 000 iedzīvotājiem) līmenis 15 reizēs ir zemāks, nekā ASV. Secinājums: feminisms nogalina. Un uzskaitot bērnu slepkavības, izrādās, arī vairāk grēko sievietes: tās nogalina savus bērnus biežāk, nekā vīrieši, – 55% pret 45% vīriešu. Dažreiz tomēr oficiālās statistikas patiesie skaitļi izlaužas uz amerikāņu preses lappusēm. Tas izsauc milzīgu niknumu. Pēc tam, kad socioloģe Sjūzena Steinmetsa izdeva monogrāfiju «Piekautā vīra sindroms», kurā parādīja «politnekorektu statistiku», uz viņas mājas telefonu sāka pienākt draudu zvani Turklāt, tika draudēts ar fizisku izrēķināšanos ne tikai Sjūzenai, draudēja nogalināt arī viņas bērnus. Līdzīgi notika ar profesoru P. Maniliju no Viskonsinas universitātes. Viņš kopā ar savu ar kolēģi Gloriju Simpsoni izdeva brošūru ar statistikas atskaiti «Patiesība par ģimenes vardarbību: melīgi radītā problēma». Pēc kam saņēma no viena no feministiskajiem grupējumiem vēstuli, kurā profesoram tika norādīts, ka, ja viņš nepierims, tiks izmantota visa ietekme Vašingtonā, lai šai universitātei atņemtu finansējumu. Parasti, kad feministes ar skaitļiem tiek iedzītas stūrī, tās atbild, ka pat tajos gadījumos, kad vardarbības iniciators bijusi sieviete, viņa vienalga ir upuris, jo darbojusies pašaizsardzības nolūkā. Klausīties to visu ir smieklīgi. Īpaši, kad uzzinām, par kādiem niekiem sievietes sāk palaist rokas. Lūk S.Claxton-Oldfield & J.Arsenault darbs «The initiation of physically aggressive behaviour by female university students toward their male partners». Aptaujātas 168 Kanādas universitātes pirmā kursa studentes. No tiem 26% norādīja, ka tās bieži izpauž fizisku agresiju pret saviem partneriem. Atminiet, no kā tās «pašaizsargājušās», sitot savus puišus? Īpaši bieži par cēloni šādai uzvedībai kalpoja tas, ka partneri «neklausījās viņās». Skaidrs, ka izveidojusies situācija ir pilnīgi neciešama. Gan vīriešiem, gan sociumam. Feministes posta ģimenes institūciju, kriminalizē sabiedrību, krasi paaugstinot noziedzības līmeni (kas ir sekas audzināšanai bez tēva). Skaidrs, ka kaut kāds risinājums ir jārod. Un tiek rasts. Pēdējos gados krasi pieaudzis sieviešu skaits, kuras apcietinātas par vardarbību – no 25 līdz 35% no visiem apcietinātajiem par vardarbību ģimenē. Amerikāņu vīrieši sapratuši, kur ir lietas būtība, un sākuši pirmie piesteigties pie telefona. Tur taču ir tā – kas pirmais, tam taisnība. Bet kas nokavējies – lai iet uz 10 mēnešiem nakšņot pagrabos vai katlu telpās. Un vainot vīriešus tādā nevīrietiskā uzvedībā nedrīkst: karā kā jau karā – vai nu tu ienaidnieku, vai viņš tevi.