Lai pievērstu uzmanību bērnunamiem, deputātiem dāvinās audžuģimeņu bērnu darinātus lācīšus

2tBitN http://www.FyLitCl7Pf7kjQdDUOLQOuaxTXbj5iNG.com

Tad jau labāk kaut ko monstrozu un košu,kas īpaši uzbudina.

... Tie, kas uzbrūk bērnu tiesībām un interesēm, tie esot viņu pašu vecāki. Vecāki padarīti par savu bērnu ienaidniekiem, bet ierēdņi par īstajiem bērnu aizstāvjiem, un tikai tie nosaka kas ir un kas nav “bērna labākajās interesēs“. Visa sistēma ir būvēta uz šī postulāta. Jūsu bērni nav jūsu bērni, tagad tie ir mūsu bērni. Ir grūti iedomāties lielāku ņirgāšanos par cilvēka pamattiesībām. Bērna nolaupīšana taču ir aiz slepkavības otrais lielākais noziegums pret personu. Šī sistēma ir jālikvidē. Nepietiek ar likumu uzlabošanu, tie ir radikāli jāpārstrādā. Lai nekad vairs nebūtu ne mazāko iespēju ļaundarībām. Pilnīga atklātība un caurspīdība. Vecāki, nevis birokrāti ir tie, kas izlemj, kas ir viņu bērnu interesēs. Un pat, ja vajag denonsēt Bērnu tiesību konvenciju*, kas kļuvusi par Jaunās Pasaules Kārtības ieroci – , tad tas arī ir jādara. Mēs nešaubāmies, ka reiz tas notiks. Bet ne jau vienā dienā. Un līdz tam laikam mums ir jādokumentē katra ļaundarība, ko viņi iecerējuši, vai jau pastrādājuši ar mūsu bērniem. Tāpat kā reiz apspiestās un represētās tautas savos dokumentāciju centros ir savākušas iespaidīgu materiālu daudzumu par totalitārisma noziegumiem. Lai viņi zina, ka zeme deg zem viņu kājām, un, ja vēl nedeg, tad reiz degs. Tas viņus darīs uzmanīgus un atturēs vismaz no klajām nelietībām. Tā var tikt izglābti daudzi bērni. Oficiālu un neoficiālu biedru grupu un nevalstisko pretošanās organizāciju tīklam jāpārklāj visa Latvija. Katra bāriņtiesu un citu iestāžu darbība, kas varētu būt vērsta pret mūsu bērniem, ir jādokumentē video un audio ierakstos, piezīmēs, dienasgrāmatās un visos citos iespējamos veidos. Tas, ko viņi dara, tas taču atbilst Krimināllikuma 71.pantā rakstītajam: “nododot bērnus piespiedu kārtā no vienas cilvēku grupas otrā“.** Ja vēl nav bijuši precedenti viņu tiesāšanai pēc šī panta par noziegumiem pret cilvēci, tad apsūdzību par noziegumiem pret cilvēcību gan mēs pret viņiem varam uzturēt nešauboties. Pat tad, ja viņi neizskatās pēc sātaniskiem sadistiem. Hanna Ārente nacistu noziedznieka Eihmaņa prāvas sakarā norādīja uz “ļaunuma banalitāti“. Ļaunums ir banāls tāpēc, ka cilvēkam nevajag īpašu pārliecību, degsmi vai naidu, lai rīkotos cietsirdīgi. Tādas it kā lāga tantes rādītas tajā filmā “Daži stāsti no tūkstošiem“, kura tika pasūtīta bāriņtiesu cildināšanai. Tos drausmīgos izmisuma kliedzienus, kuri skan bērnu nolaupīšanas procesā, mēs tur nedzirdam. Tikai tie, kas sekojuši līdzi Siguldas notikumiem, tur atpazīst Reizenbergu kā briesmoni – mazās Alīnas spīdzinātāju. Tāpēc likums nedrīkst pavērt nekādas iespējas ļaunumam. Likumus, kas aizliedz slepkavošanu, taču neatceļ naivā cerībā, ka lāga cilvēki nekad neizdarīs slepkavību. Mēs nevēršamies pret tiem godīgajiem darbiniekiem, kas strādā bāriņtiesu un bērnu aizsardzības sistēmā un ticam, ka to ir daudz vairāk par nelietīgajiem. Mēs aicinām arī tos pretoties sistēmai. Jo arī viņiem ir bērni un likums tos ļauj nolaupīt tāpat, kā katram no mums. Ja vien jūs neesat cilvēks, kas var uzturēt privātmāju ar dzeloņstieplēm un agresīvu sargsuni, un kura biezie finansu resursi atļauj algot labus advokātus un atpirkties no uzglūnošiem birokrātiem, tad jūs ne mirkli nevarat būt drošs par savu bērnu nākotni. Mēs taču jūs neaiztiksim, viņi teiks, mēs aiztiekam tikai padibenes, deklasētos un varmākas. Bērnus no zaņķiem un varmācības jāglābj ar citu likumu, nevis ar tādu, kas atļauj jebkurai sistēmā strādājošai tantei “bērna labāko interešu” vārdā rast jebkādu iemeslu atņemt jūsu bērnus un liedz jums būt drošam par savu bērnu nākotni. Tev nebūs būt upurim. Tev nebūs būt ļaundarim. Bet vairāk par visu – tev nebūs būt vienaldzīgam malā stāvētājam. *Par bērnu tiesību konvenciju (pēc Stephen K. Baskerville). Atņemt bērnus vecākiem un kriminālizēt vecākus. Tas ir veikli ieslēpts Bērnu tiesību konvencijas saturā. Bērnu tiesību konvencija pārkāpj valsts suverenitāti, ignorē katru institūciju un iestādi, kas ir zem ANO līmeņa: vecākus un ģimenes, vietējās un valsts iestādes. Bērnu tiesību konvencijas būtība ir tās uzbrukums vecākiem. Šī konvencija atļauj un pat pieprasa ignorēt katru vecāku lēmumu, ja sociālais darbinieks šim lēmumam nepiekrīt. Bērnu tiesību konvencijas pamatkoncepts dod varai tiesības bez nosacījumiem noteikt, kas “vislabāk atbilst bērna interesēm”. Bet “labāko interešu” standarts ir ļoti destruktīvs. Tas ļauj amatpersonām izlemt kādas ir “labākās interesēs” citu cilvēku bērniem, atņemot šo prerogatīvu vecākiem, faktiski, tas nozīmē, ka amatpersonas var vienkārši vecākiem, kas pat nav izdarījuši nekādus juridiski sodāmu nodarījumus, atņemt bērnus. Gadu simtiem ilgi ir patāvējis kanons, ka vecāki pārstāv savus bērnus un vecāki, nevis valsts vara izlemj, kas vislabāk atbilst bērna interesēm, pretējā gadījumā tie nav vecāki. Bērnu tiesību konvencija apšauba koncepciju, ka dzīve ģimenē vienmēr ir bērna interesēs un, ka vecāki vienmēr spēj izlemt, kas bērniem ir vislabākais. Bet neapšauba pieņēmumu, ka valsts iejaukšanās ģimenes dzīvē vienmēr ir bērnu interesēs un, ka ierēdņi vienmēr spēj izlemt, kas citu cilvēku bērniem ir vislabākais. Tiek uzskatīts, ka bērniem nav nepieciešama ģimene un vecāki, un amatpersonām, atņemot vecākiem bērnus, nav jāsniedz nekādus paskaidrojumus, kā tikai to, ka ierēdņi zina labāk. Bērnu tiesību konvencija ir patiesi šokējoša savos centienos uzurpēt un centralizēt varu. Tā faktiski atņem varu gan vecākiem, gan demokrātiski ievēlētām valdībām, gan visu valstu pamatlikumiem un konstitūcijām un nodod to neviena neievēlētai 18 feministu komisijai. Stephen K. Baskerville is an American scholar of political science and is described as a leading authority on divorce, child custody and the family court system. **Krimināllikums. Noziegumi pret cilvēci. 71.pants. Genocīds Par genocīdu, tas ir, par tīšu darbību nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rases vai noteiktas reliģijas cilvēku grupu kā tādu, šādas grupas locekļus nogalinot, nodarot viņiem dzīvībai vai veselībai bīstamus miesas bojājumus vai novedot viņus līdz psihiskai saslimšanai, tīši radot viņiem tādus dzīves apstākļus, kas pilnīgi vai daļēji šos cilvēkus fiziski iznīcina, lietojot līdzekļus, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā, vai nododot bērnus piespiedu kārtā no vienas cilvēku grupas otrā, — soda ar mūža ieslodzījumu vai ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divdesmit gadiem.