Vēl pie emocionāliem guvumiem jāpieskaita Ekonomikas ministra Pavļuta spēja raudzīties uz enerģētiku no Latvijas interešu skatpunkta Eiropas Savienības valstu transporta, telekomunikāciju un enerģētikas ministru sanāksmē. Tomēr laikā nerisinātu vainu sakrājies krietni daudz, un, medicīnas terminoloģijā sakot, būs jāgriež - ar tabletēm vien pie risinājuma netiksim.
Ievilktā Hipotēku un zemes bankas rehabilitācija acīmredzot beigsies ar to, ka būs jāgriež visumā vesels organisms, jo to tagad pieprasa citzemju ķirurgu konsilijs. Var teikt, ka banku sektorā mums ilgstoši nav bijis neviena, kas spētu pareizi noteikt diagnozi un adekvāti rīkoties vai vismaz šādu rīcību panākt.
To kārtējo reizi apstiprina Latvijas krājbankas klīniskā nāve. Ja mums nav uzraugu, kas var tādas kaites laikus novērst, jādomā, kā aizsargāt nodokļu maksātāju naudu no kļūšanas par riska kapitālistu (baņķieru) ķīlniekiem.
Un te nevar attaisnoties ar Eiropas direktīvu noteikto, paļaujoties uz to, ka brāļi lietuvieši taču nelaistu savā valstī nepārbaudītu un neizpētītu naudu, ļaujot iegādāties arī ietekmīgus medijus.
Briti taču neielaida!? Rezultātā nauda Krājbankas ieguldītājiem būs jāatmaksā no savas kabatas, jo lietuvieši to nedarīs, arī starptautiskie aizdevēji neņems vērā to, ka Latvijas banku noguldījumu nodrošinājumu fondā naudas visiem nepietiks.
Arī Latvijas vārds pasaulē izskan daudz biežāk nekā Lietuvas, katru reizi, kad tiek pieminētas bankas nedienas. Igaunijā pēdējo desmitu gadu laikā vispār tādas banku krīzes nav bijis.
Varbūt ir vērts gudrām galvām sasēsties un beidzot izprātot - kas šajā mūsu «karaļvalstī» īsti nav kārtībā? Pacensties, lai nākamais gads būtu pārsvarā labo ziņu gads.