Latvijā atkal viesosies Dalailama

Jus nenāks par ļaunu uzzināt, ka kāju laizīšana nav adekvāts veids kā izrādīt cieņu budistu mūkiem. Cik man zināms, arī "garīgo vietu" (kas tās diez par vietām) bučošana nav. Kristiešu garīdzniekiem pa laikam skūpsta rokas, tā ka, lai Zigis varētu izvērsties, viņam jāsagaida pāvesta vizīte.

Nē, tikai bučos viņu garīgās vietas.

piekrīt tev, biedri!

Tantriskā budisma praksē, runājot par rituālo seksu, nepastāv absolūti nekādi aizliegumi – tas, kas ir grēks vēl neapgaismotam cilvēkam, tas kļūst pilnīgi pieņemams un tikumīgs tam, kas ir sasniedzis zināmu sevis dievišķošanas līmeni (te jāpiebilst, ka Austrumu reliģijā nepastāv grēks, vienīgi nezināšana, jo cilvēks bez attiecīgām zināšanām neapzinās savu dievišķību). Tantrisko rituālu laikā tiek lietots alkohols, piekoptas seksuālās izvirtības, vārdu sakot, var darīt visu, kas ienāk prātā, – var nogalināt dzīvniekus, reizēm arī cilvēkus. Austrumu garīgums, kas nonāk līdz Eiropai, ir tā saucamais neohinduisms, kas jau ir pielāgots mūsu gadsimta domāšanai un izskaistināts ar kristīgās kultūras elementiem. Šāds idealizēts Austrumu garīgums ir iemesls tam, ka daudzi, īpaši jaunieši, tiek piekrāpti un sāk praktizēt to, ko līdz galam pat nesaprot. Piemēram, diez vai viņi zina, ka indiešu dievs Krišna manifestēja savu dievišķību caur slepkavībām, zādzībām, jaunavu un svešu sievu pavedināšanu un izvirtīgu kultu. Viss garīgais mantojums, kas skar Krišnu, liecina, ka nav eksistējusi neviena sieviete, kas būtu spējusi pretoties Krišnam, tāpēc viņš tiek dēvēts par visvareno Pavedinātāju. Tātad neohinduisms noklusē patiesību par Krišnu, bet popularizē dvēseles attīrīšanas paņēmienu, stundām ilgi skandējot viņa vārdu. Un tas ir veids, kā tiek ieviesta „Krišnas apziņa” kristīgajā domāšanā. Diemžēl daudzi jaunieši savas nezināšanas un lētticības dēļ nemaz neapzinās, ka, praktizējot mantras, t.i., Krišnas vārda atkārtošanu, atdod godu izvirtības un radikāla egoisma elkam. Daudzas sektas un antikristīgās organizācijas tādu skaistu ideju aizsegā kā brālīgums, visu pasaules reliģiju dialogs u.c. propagandē Austrumu reliģijas kā garīgās apgaismības ceļu un tajā pašā laikā meistarīgi manipulē ar klausītāju domāšanu, konsekventi slavinot Austrumu garīgumu un tikpat konsekventi, ja ne vēl centīgāk, kritizējot kristīgo Baznīcu. Visiem ir labi pazīstami tādi stereotipiski secinājumi, ka indiešu misticisms ir dziļāks par kristīgo un ka cilvēki caur to kļūst garīgāki nekā katoļi, lai arī tādiem apgalvojumiem nav ne mazākā pamatojuma. Gluži otrādi, ir grūti klausīties ko tādu, apzinoties, cik tālu tas ir no patiesības, zinot, cik daudz cilvēku ir kļuvuši par Austrumu „garīguma” upuriem, kur reliģisko ideju aizsegā tiek ignorēta cilvēka personas cieņa, pat vairāk – tiek grauta cilvēka personība vispār. Interesanti, ka Indijas konstitūcijas pamatā ir nevis hinduisma, bet gan kristīgās ticības pamatprincipi. Mahatma Gandijs iepazinās ar kristīgo mācību, studējot Anglijā, viņš nepieņēma kristīgo ticību, tomēr kristīgais garīgums bija ļoti tuvs viņa sirdij, un viņš centās to īstenot dzīvē. Mahatmu Gandiju nošāva kāds bramīns (arī Gandijs nāca no bramīnu kastas) par to, ka Gandijs bija pret kastu sistēmu un reinkarnācijas ideoloģiju, jo šādā veidā viņš esot kļuvis par hinduisma tradīciju nodevēju.