Labklājības ministrija, pamatojoties uz Civillikumu, pieļauj gan adoptējamo personas koda, gan uzvārda maiņu, savukārt vārda maiņu - tikai ar nosacījumu, ka bērna līdzšinējais vārds neatbilst adoptētāja tautībai vai ir grūti izrunājams. Realitātē gan vārdi netiekot pielāgoti, bet gan kardināli mainīti. Vienīgā saistība ar savām saknēm bērnam paliek ailīte "dzimšanas vieta", jo to labot aizliegts.
Lēmumu par bērna identitātes maiņu, pamatojoties uz adoptētāju lūgumu, pieņem tiesa Latvijā. Tas notiek reizē ar adopcijas apstiprināšanas pieteikumu, lai jaunie vecāki pirms došanās atpakaļ uz savu mītnes valsti var izņemt bērna mainīto dzimšanas apliecību. Tiesai arī ļauts nodrošināt, lai adoptējamā bērna īstie vecāki, kam atņemtas aprūpes tiesības, neuzzinātu adoptētāju identitāti.
"Šobrīd tas regulējums ir tāds, kāds ir. Ir valstis, kurās adoptētāju uzvārdu pievieno, bet Latvijā to ļauj mainīt acīmredzot tā apsvēruma dēļ, ka adoptētāji nevēlas, lai apkārtējie uzzinātu, ka šis bērns ir adoptēts. Bet mainīt vārdu tikai atsevišķos gadījumos, taču principā ne," norāda Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa. Jautāta, kāpēc realitātē lielākoties tiek mainīti arī vārdi, viņa atbild, ka tiesneši to izlemjot "katrā konkrētā gadījumā pēc saviem ieskatiem".
Visu Kristīnas Putincevas rakstu lasiet ceturtdienas, 8. maija, laikrakstā Diena!