Pēc Labklājības ministrijas (LM) datiem, Latvijā patlaban 1339 bērni gaida adoptētājus, no tiem 501 bērnam ir noteikta invaliditāte vai ir konstatēta kāda cita nopietna slimība. Vairākuma adoptētāju mērķis nav dot bez vecāku gādības palikušam bērnam ģimeni, bet gan tikt pie sava izsapņotā bērna. Un kurš gan sapņo par slimu bērnu?
Adoptētajiem bērniem mēdz būt visdažādākās saslimšanas, visbiežākās - alkohola fetopātija, epilepsija, garīgā atpalicība, bronhiālā astma, iekšēja hidrocefālija, celiakija, hepatīts C, pozitīvas antivielas uz hepatītu C, HIV vai kādu citu saslimšanu. Tāpat ir bērni, kuriem ir autisms, Dauna sindroms, bērnu cerebrālā trieka, liecina LM dati. Potenciālajam vecākam vai vecākiem bērna veselības stāvoklis ir viens no svarīgākajiem aspektiem, ko adoptētāji vērtē, saņemot informāciju par bērnu, atklāj LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta speciāliste Ivita Krastiņa un stāsta, ka nereti atteikums iepazīties ar konkrēto bērnu ir tieši bērna veselības problēmu dēļ. Tāpat svarīgs aspekts esot bērna bioloģisko vecāku veselība un tieši bioloģisko vecāku garīgais veselības stāvoklis.
Paudere piebilst, ka, tā kā vairums latviešu adoptētāju grib bērnu vecumā līdz trim gadiem, jāņem vērā, ka var gadīties - slimība savu raksturu sāk parādīt vēlāk, pēc trīs gadu vecuma. Un tad vecāks var piedzīvot vilšanos un "vēlēsies bērnu atdot atpakaļ". Daudz mazāks risks ir, ja adoptē bērnu pēc trīs gadu vecuma, viņa norāda un iebilst tiem vecākiem, kuri baidās ņemt lielākus bērnus, jo domā, ka tie atcerēsies bērnunamā piedzīvoto. "Neatcerēsies vis," saka bērnunama direktore, "mana pieredze rāda arī citu labu tendenci - visi adoptētie bērni izaug pēc pieņemto vecāku līdzības."
Ārvalstu adoptētāji ir mazliet atvērtāki pret saslimšanām, norāda Paudere. "Viņi ir ļoti labi sagatavoti adopcijas procesam, gaida ilgi - pat 3-4 gadus. Viņiem ir sava organizācija, zina visus krīzes periodus, katru diagnozi un ko tas nozīmē," stāsta direktore. Runājot par alerģijām, bronhiālām saslimšanām, nepieciešamām sirds vai kādām citām operācijām (piemēram, zaķa lūpas), tāpat, ņemot vērā, ka ārvalstu adopcijā tiek adoptēti skolas vecuma bērni un ar uzvedības problēmām, mācīšanās traucējumiem, ārvalstu adoptētāji raugās pozitīvāk nekā vietējie adoptētāji, atzīst LM pārstāve un skaidro, ka ļoti liela nozīme ir bērnu iekļaušanai sabiedrībā, sabiedrības attieksmei pret savādāko bērnu, piemēram, ārzemēs sabiedrībā ļoti labi tiek integrēti bērni ar Dauna sindromu, jo gan vecāki, gan sabiedrība šos bērnus pieņem un nevēlas no viņiem sagaidīt neiespējamo.
Tipisks adoptētājs vēlas vienu bērniņu vecumā līdz trim gadiem, liecina LM dati, bet aprūpes iestādēs ir māsas un brāļi, kurus šķirt nedrīkst, ja viņi ir tikušies. Vēlamā vecuma bērnu nav daudz, un daudziem ir kādas veselības problēmas - vai nu pašiem, vai nu viņu vecākiem.
Pērn adopcijas reģistrā ir reģistrēti 1294 bērni, liecina LM dati. Pagājušajā gadā uz ārvalstīm, galvenokārt Franciju, Itāliju, ASV, tika adoptēti 144 bērni. No tiem vecumā līdz trim gadiem tikai 17 bērnu, un 32 ģimenes adoptējušas divus bērnus vienlaicīgi, liecina ministrijas uzskaitītie dati. Visvairāk uz ārvalstīm tika adoptēti bērni vecumā no 10 līdz 18 gadiem - 55 bērni. Savukārt Latvijā tajā pašā laika periodā tika adoptēti 110 bērni. Septiņas ģimenes adoptēja divus bērnus vienlaicīgi, bet vecumā līdz trim gadiem Latvijā mājas atrada 58 bērni, vecumā no 10 līdz 18 gadiem tika adoptēti seši bērni.
Likumdošana noteic, ka adoptēt bērnu Latvijā var ikviens no 25 gadu vecuma. Netiek izvirzītas speciālas prasības ģimenes stāvoklim. Bērnu var adoptēt gan laulāts pāris, gan viena pati persona. Adopcijas procesa gaitā tiek izvērtēta ģimenes piemērotība un atbilstība bērna uzturēšanai un audzināšanai. Vecāku atbilstības izvērtēšana sākas ar sarunu bāriņtiesā. Bāriņtiesa ne vairāk par pusgadu vērtē, vai potenciālie vecāki spēs uzņemties atbildību par bērnu.
Plašāk lasiet otrdienas, 11.februāra, laikraksta Diena 18.-19.lpp.!