Lai gan valsts no savas puses jau tagad nodrošina lielākas piemaksas ārstiem, kuri strādā teritorijās ar zemāku iedzīvotāju blīvumu un lielākiem attālumiem līdz slimnīcām, tomēr ārsti norāda, ka ar šīm piemaksām visus papildus izdevumus nav iespējams nosegt.
Zinaida Sprance, Vecumnieku pagasta ģimenes ārste, stāsta, ka viņas darba diena parasti sākas astoņos no rīta un vēl sešos vakarā tā nav beigusies. Bieži vien pacienti nekautrējas zvanīt vai nākt uz mājām arī nakts vidū, taču atteikt nav iespējams, jo pacienti ārstei ir pārāk labi pazīstami. Laukos ir krietni lielāka nabadzība kā pilsētās, tāpēc par mājas vizītēm tiek prasīta mazāka samaksa vai tiek strādāts par velti. "Ja cilvēki būtu spējīgi maksāt par tavu darbu, tas arī būtu savādāk. Bet, ja es zinu, ka cilvēks nevar samaksāt, tad es nevaru viņam par mājas vizīti prasīt pietiekami lielu summu," atzīst Z. Sprance.
Lauku specifika ir arī lielie apkalpojamie rajoni – Z. Sprancei dažubrīd nākas nobraukt pat 50 kilometrus dienā, taču izmaksas par iztērēto benzīnu ir uz ārstes pleciem. Nevienu neinteresē kā ārste nokļūs mājas vizītē – ja tā ir pieteikta, cilvēki ir jāapkalpo, kaut vai brienot pa piesniegušiem vai dubļainiem ceļiem.
Alsungas novada ģimenes ārste Gundega Zdanovska portālam Diena.lv uzsver, ka lauku ģimenes ārstu skarbie darba apstākļi iet kopsolī ar skumjo situāciju laukos kopumā. "Lauki būtībā izmirst," uzskata G. Zdanovska, tāpēc, viņasprāt, nav jēgas runāt par ārstu sadzīves apstākļiem, ja nebūs cilvēku, ko ārstēt. G. Zdanovskai pārsvarā jārūpējas par vecāka gada gājuma cilvēkiem, jo lielākā daļa jauniešu laukus ir pametuši.
Ārstes portālam Diena.lv atzīst, ka lauku ģimenes ārstiem būtu nepieciešama lielāka pretimnākšana no valsts un pašvaldību puses, jo pašiem ar saviem spēkiem bieži vien nav iespējams tikt galā. Lai gan valsts no savas puses ir nodrošinājusi apmaksas sistēmu ģimenes ārstiem, kas paredz lielākas piemaksas ārstiem, kuri strādā teritorijās ar zemāku iedzīvotāju blīvumu un lielākiem attālumiem līdz slimnīcām, tomēr ārstes norāda, ka piemaksas neesot tik lielas, lai nosegtu visas papildus izmaksas.
Veselības ministrijas (VM) preses sekretārs Oskars Šneiders skaidro, ka daudz ko var darīt arī pašvaldības, piemēram, piedāvājot jaunajiem speciālistiem dienesta dzīvesvietu, atlaides komunālajiem maksājumiem vai transportam, garantējot ārstniecības personas bērnam vietu pašvaldības bērnudārzā u.c. Taču realitātē ne visas pašvaldības mēdz būt pretimnākošas, jo, kā norāda G. Zdanovska, pašvaldības bieži vien uzskata, ka ārstiem pašiem par visu jāmaksā – gan par telpām, gan elektrību, gan ūdeni. Ja pacientu ir maz, tad ārstam savilkt galus kopā ir vēl sarežģītāk.
Nemainīgi ģimenes ārsti saņem fiksētos maksājumus prakses uzturēšanai 240 latu apmērā, piemaksas par bērnu skaitu līdz 70% no kopējā pacientu skaita, piemaksas par otro prakses vietu, kā arī par attālumu līdz slimnīcai un mazāk blīvi apdzīvotām teritorijām, skaidroja Nacionālā veselības dienesta (NVD) preses sekretāre Laura Lapiņa. Tāpat ģimenes ārsti saņem dažādas piemaksas, kuras atkarīgas no pacientu skaita praksē, veiktajām manipulācijām, hronisku pacientu aprūpi, profilaktiskajiem izmeklējumiem un citiem sniegtajiem veselības pakalpojumiem.
Ģimenes ārstiem ir pieejams arī Eiropas Savienības (ES) fondu finansējums, kas domāts tam, lai uzlabotu ģimenes ārstu pieejamību un sakārtotu prakšu infrastruktūras. Katra prakse var izvēlēties, kas konkrēti nepieciešams prakses darbības uzlabošanai - rekonstruēt vai renovēt, iegādāties mēbeles, datorus, datorprogrammatūru vai medicīniskās iekārtas, pastāstīja O. Šneiders.
Kopējais finansējums šai aktivitātei paredzēts aptuveni 4,18 miljonu latu apmērā, taču viena projekta maksimālās attiecināmās izmaksas ir 316 262 lati. O. Šneiders informēja, ka projektu pieņemšanas pirmajā kārtā tika atbalstīti 190 projekti, otrajā kārtā – 43 projekti, taču trešo kārtu plānots izsludināt šā gada trešajā ceturksnī.