Okeāna vietā stirnas
Mazs miestiņš pašā okeāna krastā, pamosties, pagriez galvu, bet
tur - nebeidzami ūdeņi. "Kapitāli!" Īrijas mājvietu atminas
Viktors. Tomēr ar to viņam nebija gana. "Man vajag Ērgļus, lai ir
klusums, miers, lai stirnas var redzēt, kad saule lec," viņš saka.
Turklāt arī radošo izaicinājumu ziņā dzīve tur bijusi daudz
monotonāka, jo lielāko daļu no Īrijā pavadītajiem gadiem Viktors
nostrādājis durvju un logu rūpnīcā. "Toreiz domāju, kad atgriezīšos
un strādāšu pats savā rūpnīcā, tad gan darīšu daudz interesantākas
lietas," viņš atminas. Laba pieredze bija pēdējā gadā, kad prasmīgo
roku dēļ Viktors pārvilināts uz mēbeļu ražotni. Kamēr kolēģi
apmēbelējuši kādu viesnīcu ar simt vienādām gultām, viņam uzticēta
viesnīcas "seja" - administrācija, restorāns. Arī tagad, jau gadu
strādājot pašam savā darbnīcā, visvairāk viņu aizrauj pasūtījumi,
kas liek palauzīt galvu. Reiz kāda zēna guļamistaba bija
jāpapildina ar gultu mašīnas formā. "Vienmēr uzsveru, ka klientam
nevajag skatīties pēc Hobby Hall katalogiem, bet pasūtīt tieši
tādas mēbeles, kādas viņš pats vēlas. Ja cilvēks grib kārtīgu bling
bling, tad tā mēs arī uztaisīsim," viņš pasmaida un izrāda toreiz
tapušās puikas gultiņas ar Lamborghini aprisēm fotogrāfijas.
Attēlos redzams, ka aplaimots arī kāds mazs Spaidermena fans,
drēbju skapis ticis arī Vinnija Pūka cienītājai. Testēšana, starp
citu, notiekot tā - kolīdz gulta gatava, Viktors pa to kārtīgi
izlēkājas. Lai būtu vairāk nekā pārliecināts, ka ir sanācis ne
tikai skaisti, bet arī izturīgi. "Paga, tūdaļ parādīšu," un sev
raksturīgajā aizrautīgumā viņš traucas pie datora, lai
nodemonstrētu
Artērijas jāuzlabo
Tūdaļ pēc atgriešanās daudzi paziņas viņam teikuši - nu, ko tad
tu tajā bedrē darīsi! "Bet Ērgļi man nav nekāda bedre. Te ir manas
mājas, mana ģimene. Lai gan nauda šeit neapgrozās tāda, kāda tur
bija alga, es tajā pašā laikā mīlu šeit dzīvot, tāpat kā mīlu savu
darbu," viņš saka. Viktora klienti ir izsēti pa visu Latviju, un
viņš pārliecinājies, ka šajā ziņā Ērgļi nav viņa mīnuss, jo
klientam esot vienalga, kur mēbeles izgatavotas. Vienīgi
transportēšanu krietni atvieglotu ceļa noasfaltēšana. "Ceļi, tās
jau ir visas artērijas, ja mums būtu asfalts, pilsēta atdzīvotos,
no Madonas uz Rīgu būtu daudz izdevīgāk braukt caur Ērgļiem,
apgrozījums veikalos augtu, cilvēkiem būtu vairāk darba, un cilvēki
arī vairāk pirktu."
Darbi runā paši
Par Viktora galdniecību pircēji uzzina no viņa darbiem. "Sāku es ar saviem draugiem. Saaicināju, pastāstīju, ka tūdaļ būs pašam savs uzņēmums, un parādīju albumu, lai novērtē, ko es varu uztaisīt. Tā tas aizgāja, no mutes mutē," viņš stāsta. Pirms gada, kad viņš sācis, cilvēkiem vajadzējis gan šo, gan to. Prasu - kā tagad ar pieprasījumu? "Vēl arvien cilvēkiem vajag te šo, te to, vienīgais, ka viņi kļuvuši izvēlīgāki. Un labi, ka tā. Citādi pirms gada vēl tirgū bija ļoti daudz nekam nederīgu mēbeļu, es tās saucu par sabackātajām, tādām, pēc kurām cilvēkam uzreiz ir jāzvana uz Bez tabu," viņš smejas. Salīdzinādams ar mēbeļu lieltirgotāju Ikea, Viktors runā tēlainās līdzībās: "Ja Ikea ražo Kia mašīnas, tad mums šeit ir bentliju vai rolsroisu fabrika," stāvēdams savas vienstāva nelielās ražotnes vidū, saka tās saimnieks. Nosmejamies, ka rolsroisu šefam gan pienāktos būt ģērbtam uzvalkā, un Viktors piebilst: "Man patīk uzvalki, balts krekls un aproču pogas, un tas viss man ir. Tomēr vairāk par visu man patīk būt šeit, darba biksēs, ar saviem puišiem, un domāt atkal, kā izpildīt kādu āķīgu pasūtījumu."