Viņa uzsver, ka, izvēloties šādu principu, cilvēki nereti paši sevi izslēdz no sociālo pakalpojumu tīkla. "Pašreiz Latvijā ir aptuveni 1,4 miljoni ekonomiski aktīvu iedzīvotāji, no kuriem 16% ir oficiāli reģistrētie bezdarbnieki, 8,3% strādā valsts aparātā, 7,6% - nodarbināti ārvalstu kompānijās, 0,5% strādā izglītības sistēmā. Aprēķinot ēnu ekonomikas īpatsvaru no pārējiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, sanāk, ka gadījumā, ja par viņiem samaksātajām algām tiktu nomaksāti arī visi nodokļi, valsts budžets gūtu papildinājumu ap pusmiljarda latu apmērā."
Lai saprastu, kā iet uz to, lai šī nauda tiešām arī tiktu samaksāta, ir jāanalizē cēloņi tam, kāpēc tā nenotiek, norāda L.Meņģelsone. "Vispirms jau jāteic, ka gan Valsts ieņēmumu dienests, gan Valsts darba inspekcija attiecībā uz minēto situāciju diemžēl vien noplāta rokas, norādot, ka šīm iestādēm trūkst resursu, lai tomēr cīnītos ar šo problēmu vajadzīgajā līmenī. Būvniecības sektorā strādājošās kompānijas pamatoti ir norādījušas, ka uzņēmumus, kuri nemaksā nodokļus, vajadzētu distancēt no iespējas piedalīties valsts un pašvaldību rīkotajos konkursos, turklāt to attiecinot ne tikai uz ģenerāluzņēmējiem, bet arī apakšuzņēmējiem. Pretējā gadījumā var veidoties situācija, kad ģenerāluzņēmējs ir, kā mēdz teikt, balts un pūkains, bet apakšuzņēmēji ir jau ilgstoši nodokļu nemaksātāji. Lai cīnītos ar šo problēmu, uzskatu, ka cilvēki ir jāinformē par sekām, ar kādām jārēķinās, piekrītot, ka no samaksātās algas darba devējs nav nomaksājis nodokļus. Piemēram, sievietēm būtu jāzina, ka nodokļu nemaksāšanas gadījumā, kļūstot par jaunajām māmiņām, viņas nesaņem sev pienākošos sociālo atbalstu pietiekamā apmērā. Liela problēma nenoliedzami ir arī faktā, ka Latvijā ir pārāk liels nodokļu slogs, kas būtu jāpārskata, kā arī nepietiekami augsta iedzīvotāju, patērētāju pirktspēja," komentēja L.Meņģelsone.