Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Mērķis nav gatavot cīsiņus

Lai gan varētu šķist, ka, samazinoties skolēnu skaitam, pedagogu Latvijā varētu būt jau par daudz, Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas nodaļas vadītāja profesore Rudīte Andersone norāda uz pretējo - virkni brīvu vakanču, lielo skolotāju īpatsvaru pirmspensijas vai pensijas vecumā un skolu direktoru izmisumu, kuri ir gatavi darbā ņemt pat tos, kuri tikai plāno studēt. Turklāt nodrošināt, lai sistēmā ienāk īstie cilvēki, nemaz nav tik vienkārši.

Cik jauno skolotāju katru gadu sagatavo LU?

Tie noteikti ir vairāki simti. It kā skan daudz, bet, paskatoties atsevišķas programmas, skaits nav nemaz tik liels. Piemēram, informātikas programmēšanas skolotājs - astoņi uz visām gandrīz 800 skolām Latvijā. Tā ka nav jāskatās kopējais skaitlis, bet kāda priekšmeta skolotāji absolvē. Turklāt šajā skaitā ir arī pirmskolas skolotāji.

Tomēr jau tagad daudz tiek runāts par to, ka skolotāju mums ir par daudz. Varbūt vajadzētu samazināt uzņemto studentu skaitu šajās programmās?

Ko nozīmē - par daudz? Manuprāt, visu regulē tirgus attiecības. Skolās ir ļoti daudz brīvu vakanču. Ja būtu par daudz, tad tādu nebūtu. Nākamā lieta - ir jāsaprot, ka notiek paaudžu nomaiņa. Liela daļa skolotāju ir pirmspensijas vai pensijas vecumā. Tāpēc es neredzu nekādu problēmu. Skolu direktori pat ir gatavi ņemt darbā cilvēku, kurš vēl tikai plāno apgūt pedagoģiju. Tāpēc arī ir izstrādāti Ministru kabineta noteikumi, kuri paredz, ka, apgūstot pedagoģiju 72 stundu apjomā, jau var iet klases priekšā. Tas ir izmisuma solis. Ko šajā laikā par bērna attīstību, mācību metodiku var paspēt uzzināt? Var gūt kaut kādu priekšstatu, bet ne vairāk. Tad, kad šādi noteikumi zudīs, varēsim teikt - o, jā, viss ir kārtībā, bet šobrīd tas ir glābšanas riņķis, lai varētu piesaistīt skolai cilvēkus tajos priekšmetos, kuros to trūkst.

Tad kur paliek tie simti jauno skolotāju, kurus katru gadu jūs un citas augstskolas sagatavojat?

No absolventiem tikai apmēram 7-10% ir tādi, kuri nestrādā skolās, bet jomās, kur ir nepieciešamas pedagoģiskās zināšanas, piemēram, dažāda tipa koledžās, personālvadībā. Par to nebūtu jākreņķējas.

Bet jums nav konkrēta mehānisma, kā sekot līdzi absolventu gaitām?

Mums ir mentoru programma skolām, kurā mēs būtībā apmācām darba audzinātājus, lai mūsu jaunajiem skolotājiem vienmēr būtu blakus vecais skolotājus, kurš zinātu, kā jaunajam palīdzēt. Mums noteikti ir sadarbība ar skolu direktoriem un ir pārskats par to, kur mūsu studenti aiziet. Jāuzlabo gan tas, lai atgriezeniskā saite būtu no ikviena absolventa. Mēs, iespējams, zinām, kur viņi ir, bet nezinām, ar kādām problēmām saskaras.

Vai esat pārliecināti, ka jūsu fakultātes absolventi ir gan profesionāli, gan psiholoģiski sagatavoti, lai strādātu skolā?

Nav jau cīsiņš (smejas) - nekad jau nebūs gatavs. Tādu ilūziju atmetīsim jau pašā sākumā. Nevienā specialitātē, nevienā augstskolā negatavo cīsiņus, bet gan dod pamatu, lai cilvēks savā darbavietā varētu tālāk profesionāli pilnveidoties. Jā, es esmu cieši pārliecināta, ka pamats universitātē tiek nodrošināts. Viņam ir zināšanas par to, kā attīstās bērns, kādas ir katra vecumposma īpatnības, kādas ir jaunās mācību tehnoloģijas. Viņš apzinās izaicinājumus. Diskutabls jautājums ir par priekšmetiskajām zināšanām - tiek iedots pietiekami stingrs pamats, bet, sākot darba gaitas, protams, skolotājs mācās līdz ar skolēnu. Skolotājam ir jāmācās visu mūžu. Vai tad pirms 20 gadiem bērniem gultiņai blakus stāvēja dators? Tas ir šobrīd, šim laikmetam raksturīgi. Ejot pie studentiem, es saku - es esmu aizvēsture, jūs esat vēsture, bet bērni ir šodiena.

Topošajiem skolotājiem nav ilūziju par darbu skolā?

No tā mēs nekad nebūsim pasargāti. Būs tādi cilvēki, kuri izvēlējušies skolotāja profesiju, jo, sēžot skolas solā, viņam šķitis, ka skolotāja darbs ir ļoti interesants, un viņš arī gribētu pamēģināt. Laiku pa laikam ir tādi studenti, kuri konstatē, ka varbūt tas nav īsti tas, ko viņi vēlējušies, bet studiju procesā viņi apgūst tik daudz dažādu lietu, ka faktiski nav problēmu pāriet arī uz citu programmu. Tomēr teikt, ka absolventi ir vīlušies un negribētu šajā jomā strādāt, nevar. Studiju laikā ir vairākas prakses, kurās students var sevi pārbaudīt un pārspēlēt savu dzīves plānu.

Ir tādi, kuri praksē saprot, ka tas nav viņiem?

Reti. Ļoti reti, bet ir. Noliegt nevaru.

Kas ir tie šķēršļi, kuri attur studentus iet strādāt skolā?

Es nebūšu oriģināla. Pirmais, protams, ir gaidāmais atalgojums, jo tas ir jauns cilvēks, kuram vispirms ir jānodrošina sava eksistence. Un ne tikai eksistence. Tas ir normāli, ka cilvēks grib dzīvot labi. Miljonus neviens izglītībā nesapņo saņemt, bet tā, lai nav jāskrien pa vairākām skolām, lai spētu tikt galā ar rēķiniem, apģērbties un atpūsties vismaz reizi gadā.

Otra lieta ir apkārtējo attieksme. Atceros studenti, kuras paziņas teica tā: "Kā tad tā? Tik labi mācījās skolā un aizgāja par skolotāju!" Sabiedrības attieksme mums pagaidām vēl nav īsti pozitīva.

Daudz tiek runāts, ka sistēmā jāienāk īstajiem cilvēkiem - tiem, kuriem acis deg vēlmē darboties šajā profesijā. Kā jūs varat to veicināt - varbūt, piemēram, uzņemot jaunos studentus, jāveic pārrunas?

Tas ir sarežģīts jautājums. Pārrunas mums ir maģistra programmās, lai saprastu, vai cilvēks vispār ir gatavs tālāk nodarboties ar pētniecību. Pamatstudijās - paša vēlme un atbilstošs vērtējums. Es domāju, ka tas nav tik vienkārši, lai topošais students, kurš ir sēdējis klasē kā skolēns, pilnībā apzinātos, kāds ir skolotāja darbs. Tāpat ne vienmēr tie ar iedvesmu nākušie beigās ir tie, kuri ar iedvesmu strādās. Bieži vien ir arī tādi, kuri atnākuši pat pēc pārpalikuma principa - citur netiku, tiku šeit -, bet izvēršas par ļoti labiem skolotājiem. Man nav vienas atbildes, kā būtu pareizi. Kurš būs tas gudrais, kurš pateiks - būs vai nebūs cilvēks labs skolotājs? Pats svarīgākais ir paša vēlme pētīt un darboties. Otrkārt - mīlēt bērnus. Bet kā to izmērīsim? Nezinu.

Kā vērtējat Iespējamās misijas darbu?

Iespējamai misijai beidzēju skaits ir gauži mazs, tāpēc runāt par tās ietekmi uz Latvijas skolām ir pāragri. Ja vēl reāli paskatāmies, cik no viņiem ir palikuši strādāt skolās, tad tas ir pavisam maz. Tāpēc par tās nopelniem es atturētos kaut ko teikt. Lai paiet laiks, un tad redzēsim. Protams, vēlme piesaistīt jaunus cilvēkus ir laba lieta, bet rezultativitāti vērtēt ir pāragri.

Plānots, ka turpmāk Iespējamās misijas dalībnieki, pabeidzot programmu, automātiski saņems tiesības turpināt darbu skolā. Vai tas ir godīgi? Līdz šim, lai turpinātu strādāt skolā, arī šīs programmas absolventiem bija nepieciešams iegūt skolotāja kvalifikāciju.

Ja prasāt manu personīgo viedokli - nē, tas nav godīgi. Bet dzīve rādīs, varbūt es kļūdos. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas